KĀDS, KUŖŠ UZŠĶĪLA GAISMU

Satikšanās ar ungāru dzejnieku V. Šujoku

Mūsu ziemeļu pilsētas pelēkajās ielās iejoņojuši ziemas izlūki — skarbām vēju slotām tie slauka ietves un izšķērdīgi mētājas ar savām baltajām skrejlapām — pirmajām šā rudens sniega pārslām. Viss ir kā toreiz — bet šodien mēs sakām jau: Priekš trim gadiem! Mēs atkal vairs neizslienamies pretī skarbajām pūsmām, nesdami steigā atrastu karogu, lai to lepni noliktu blakus citiem kāda satumsuša ministrijas nama priekšā, nododot pasaules forumā savu balsošanas zīmi, uz kuŗas atzīmēts lielais „Jā. Mēs esam ar viņiem, kas Ungārijā cīnās par cilvēka tiesībām!” Tas bija priekš trim gadiem — šoruden mēs ejam tikai pieminēt, un katra pieminēšana ir rūgta — un tā jaucas kopā ar rūpēm, vai nenokavēsim pēdējo tramvaju, kas varētu mūs aizvest siltās, gaišās mājās.

Tikai kad atskan pazīstamā melodija, kas toreiz triecās cauri dvēselei, likdama tai satraukties varenās cerībās un nepelnītā lepnumā, jā — kam varbūt būtu uz laikiem jākļūst par visu apspiesto himnu, kad atskan ungāru valsts nacionālā dziesma, atmiņas uzjoņo skatuvē kopā ar ziemas vējiem un lāpu spīdēšanu nakts tumsā, un ir kaut kā skumji — skumji tāpēc, ka lielais mirklis ir atkal jāglabā tikai kā atmiņu dārgums, ka tam nav vairs īstenības skaudruma, kas spēj izlīdzināt sīkumus lieluma priekšā.

Šādu izjūtu brīdī mūsu priekšā nostājas viens no viņiem, kas uzšķīla gaismu 1956. gada rudens tumsā un vēl lielākajā tumsā, kas bija nogūlusies pāri Budapeštai kā ēna no akmenī un ķetā kaltā diktatora tēla. Ko viņš lasīja no savas nelielās grāmatas, ko viņš teica saviem tautiešiem, tas palika neuzminēts — tās bija tikai tik pazīstamās valodas skaņas, kas atkal ielidoja kā bezdelīgas pilsētas nama lepnās zāles griestos. Un atkal atmiņas — kā mums toreiz likās — šīs bezdelīgas nesa pavasari... Bet ārā, ielās joprojām kaisa savas skrejlapas ziemas izlūki, un zinu, ka mājās no tām dienām glabātajam ungāru karodziņam laiks izbalinājis zaļo krāsu. Ir tikai sarkanā un baltā — un varbūt tajās ir kaut kas no jaunās ziemas, kuŗā pār sala laukiem spīd rīta sārtums, mācīdams — ceri vēl, saule atgriezīsies!

Vince Šujoks (Vince Sulyok) ir ungāru jaunās paaudzes dzejnieks, dzimis zemnieka ģimenē 1932. gadā. Budapeštā viņš studējis filoloģiju un 1955. gadā iestājies ungāru rakstnieku savienībā — kam bija liela nozīme modernās vēstures neapšaubāmi lepnākajā — un traģiskākajā — revolūcijā. Sacelšanās laikā Vince rediģējis laikrakstu „Népujsįg” (Tautas laikraksts) un bijis revolucionārās Strādnieku padomes loceklis. Lielajā ungāru tautas staigāšanā viņš nepagūst piedalīties, viņš pieder tiem, kas vēl pēc traģiskām novembŗa dienām turpina riskanto peles spēli ar kaķi — pretošanos padomju apspiedējiem. 1957. gada februārī viņu sāk meklēt policija, apvainojums — revolucionāra darbība. Viņam izdodas izbēgt pāri Dienvidslāvijas robežām, no kurienes viņš tā paša gada jūlijā ierodas Oslo, Norvēģijā, kur atjauno studijas universitātē. Tagad viņš ir „Hungarian Writers Association Abroad” loceklis un vairāku brīvo ungāru laikrakstu un žurnālu līdzstrādnieks. 1958. gada decembrī publicēts viņa pirmais dzejoļu krājums „Rįmdöntött vilįg” (Pasaule, kas sagāzās pār mani).

Mūsu satikšanās ir īsa un sirsnīga — mums vienkārši nav laika ilgi runāt, jo apkārt čalo piemiņas akta dalībnieki, un daudzi nāk paspiest viesa — dzejnieka roku. Aicinājumu veltīt kādu no saviem dzejoļiem „Jaunajai Gaitai” Vince pieņem ar prieku, bet — diemžēl, mūs šķiŗ nepārkāpjamais valodu mūris. Tā nu jāiet tāls un nearts apkārtceļš — pa norvēģu valodas lauku, lai mūsu lasītājiem sniegtu nojautu par to, ko raksta savā grāmatā mūsu kollēga, kas tajās dienās, kad mēs nodevām savu jā-balsi tumšā ministrijas pagalmā lāpu gaismā pie Latvijas karoga, bija viens no tiem, kas veidoja tās dienas. Dienas, kas joprojām iedegsies ar savu veco spīdumu, dienas, kam brīvā pasaule nekad nespēs paiet gaŗām un kas uz laiku laikiem sekos uz pēdām šāsdienas diktatoriem un brīvības žņaudzējiem — arī viņu šķietamos panākumu braucienos.

Gunars Irbe.