Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960

MĒĢINĀJUMS PALĪDZĒT

Mārtiņa Celma redakcijā: PAIDAGOĢISKO un METODISKO RAKSTU KRĀJUMS (ALA KB izdevums, 1959)

 

Speciāla, emigrācijas apstākļos latviskai audzināšanai un izglītošanai domāta rokasgrāmata būtu lielisks ieguvums, un katra iniciātīva šajā virzienā apsveicama. Īpaši tālab, ka daļu audzināšanas darba pārņēmušas un vēl pārņems personas, kam trūkst šam nolūkam atbilstošas izglītības un kas sāk strādāt ar dažāda vecuma bērniem kā paidagoģijas autodidakti. Ir tomēr pamats bažām, vai nesen gaismu ieraudzījusī Mārtiņa Celma rediģētā grāmatiņa ir šāda rokasgrāmata. Īpatnējais, kam vajadzētu nākt klāt un kam vajadzētu izgaismot jo pilnīgi mūsu sevišķajos apstākļos notiekošo audzināšanas darbu, nevar rasties pie rakstāmgalda, bet gan vienīgi sistēmatiskās studijās. Tādu nav, tāpēc šajā ziņā arī tagad izdotā grāmata neko nevar līdzēt. Tai nav atbilžu uz jautājumu: kā efektīvāk veikt latvisku audzināšanu apstākļos, kad pastāvīgi atrodamies nelatviskās vides ietekmē?

Jānožēlo daža laba kļūda un nepilnība grāmatas lappusēs. Jau pašā sākumā ievadnieks nepareizi definē psīcholoģiju par mācību par dvēseli, tātad tikai tulkodams grieķu vārdus "psyche" un "logos". Zinātniskā pšīcholoģija jau sen atmetusi šo definīciju kā nepiemērotu, jo tā liek iepriekš par reālu pieņemt divdalījumu miesā un dvēselē. Šāda dalījuma starpā vajadzētu atrasties robežai, bet tāda nekur nav atrodama, un ikvienai no t.s. psīcholoģiskām funkcijām beigu beigās ir kāds organisks iemesls, kāda elektroķīmiska norise smadzeņu garozā. Psīcholoģija ir zinātne, kas studē organisma vispārējo uzvedību, pielāgojoties bioloģiskām un it sevišķi sociālajām situācijām dzīvē; šajā uzvedībā ievērojama nozīme kā iedzimtības, tā vides faktoriem. No šādas definīcijas kļūtu arī skaidrāka tā loma, kāda psīcholoģiskām studijām būtu mūsu īpatnējos apstākļos. - E. Kāpostiņš rakstā "Psīcholoģiskais redzes viedoklis audzināšanā" (labākais visā grāmatā!) gan atzīmē, ka pubertātes laikā ķermenī notiekošajām ķīmiskā līdzsvara pārmaiņām ir liela psīcholoģiska nozīme, ka šajā laikā "jauniešos parādās tieksmes un intereses pret otra dzimuma locekļiem" (hm!?), bet nekur tuvāk nepakavējas pie adolescenses jautājuma, t.s. kultūrpubertātes, kas mūsu apstākļos ir viena no svarīgākām problēmām latviskās audzināšanas kompleksā. Fizioloģisko pārmaiņu izraisītās reakcijas un uzvedības formas jau kļūst problēma tikai saskarē ar apkārtējo sociālo vidi - ir taču kultūras, kur šīs pārvērtības nekādas problēmas nerada! M. Celma rakstā par modernās audzināšanas mērķiem aprakstīti šādi mērķi neatkarīgā Latvijā, PSRS un ASV, pie kam pēdējiem pieiets ar zināmu vīpsnāšanu, kādas nav rakstā par diktātoriskās Padomju Savienības skolas mērķiem. Jājautā, vai šās skices vispār atbilst virsrakstam, kas prasīt prasās pēc plašāka un katrā ziņā dziļāka modernās audzināšanas mērķu (paidagoģiskās filozofijas) apskata.

Pavisam dīvaini liekas, ka latviešu trimdas skolas īpatnējie mērķi un uzdevumi it kā nav tie paši, kas neatkarīgajā Latvijā. Tos apcer īsā programmatiskā schēmā mācītājs Alberts Ozols. Vispār - kāpēc teologiem jānodarbojas ar paidagoģijas jautājumiem? Mūsu reliģiskā dzīve ir konfesionāla - vai autors ir konsultējies ar citu konfesiju latviešu teologiem? Brīvajā pasaulē reliģija ir katra cilvēka pārliecības un ticības jautājums, kuŗa priekšā vajadzīga individuāla izšķiršanās, pa daļai tāda pati, kāda, piemēram, polītisku novirzienu jautājumā. Ko teiktu daudzi lasītāji, ja trimdas skolu mērķus uzticētu skicēt, piemēram, sociāldemokratu teorētiķim? Bez šī principiālā iebilduma rodas iebildumi pašus šos mērķus apcerot. Piemēram 2c.punktā sacīts: "Tā kā esam maza tauta, mūsu uzdevums ir saglabāt un sagatavot mūsu bērnus varbūtībai (cik pazemīgi! Ref.), ja Dievs būs lēmis atgriešanos dzimtenē, lai tā varētu aktīvi piedalīties tautas un valsts jaunuzbūves darbā." Jājautā, vai trimdas skolas uzdevums nebūtu aktīvi sagatavot jaunatni darbam Latvijas labā jau tagad, nevis tikai pēc Dieva dotas atbrīvošanas, jo - kaut arī esam "maza tauta" - bez aktīvitātes atbrīvošanas kustībā, lai cik nenozīmīga tā dažbrīd izliktos lielajās perspektīvās, nekāda atbrīvošana nenāks. Tāpat kā 1918. g., arī tagad mums jābūt gataviem aktīvi izmantot apstākļus mūsu jautājuma labvēlīgai atrisināšanai. - Trimdas skolu īpatnējo mērķu uzskaitē vispār vairāk runāts par konfesijas interesēm (tā svarīga no latviešu DRAUDŽU viedokļa!), nevis par latviešu nācijas un cilvēka tiesību jautājumu, kas taču ir fundamentālais mūsu idejiskā pārliecībā. Drusku komiska ir prasība katēgoriski iemācīt zināmu minimu - daudz svarīgāks par katēgorisko prasīšanu būtu jautājums par intereses radīšanu latviešu skolu audzēkņos - katras sekmīgas izglītības sistēmas pamatakmens ir audzēkņu interese.

Sekojošās nodaļās vairāki autori (N. Kalniņš, H. Braunfelde, K. Karlovics, H. Kreicers, P. Dreimanis, M. Gaide, R. Pētersone, Fr. Kurāts) sniedz metodiskus rakstus dažādu priekšmetu mācīšanai, kas - ar rezervāciju, ka katram skolotājam būs beigu beigās tomēr jāmeklē pašam sava metode, piemērojoties bērnu sastāvam klasē, ko atzīst arī vairāki no autoriem - ir labi, ierosina un dod zināmas vadlīnijas. Liekas, ka viens no noderīgākajiem būs gramatiķa (kas par titulu! - ref.) M. Gaides pārskats par latviešu pareizrakstības mācību.

Izdevēju nodoms bez šaubām ir apsveicams, bet ne tik apsveicama ir paviršā pieeja mūsu emigrācijas nacionālās audzināšanas jautājumam, uz ko norāda jau tas vien, ka grāmatā tik bieži jāsastopas ar kļūdām un nepilnībām. Taču šī ir tikai otra publikācija šā sektora grāmatu sarakstā, daudz pārāka, lietišķāka par Dr. agr. P. Starca redakcijā iznākušo "Jaunatnes dzīves problēmas".

 

Gunars Irbe