ALBERTS EGLĪTIS

1917-2007

1944. gada lietainā novembrī

Bērzupītē neplūst vairāk ūdens sārts,
vakar beidza kūpēt
pārsteigtais sils...
šodien visiem vīriem jāiet pirtī:
jānomazgājot kvēpi, sviedri,
jāapmainot krekli un bikses –
zaldātiem jākļūstot baltākiem!
tā pēc kaujas teicis − Laumanis,
un tūlīt no rīta sākas soļošana,
katru stundu aiziet viens vads.
Pirtī sutinās, skalojas, šķīstās,
slotām peras, kamēr sarkana miesa −
dvēseles šūpojas, riņķī griežas,
atceras ballēs dejotas naktis,
klīst grēcīgās domās karsēdamies,
un viņu dimdošos smieklus lāvās
var dzirdēt vēl muižas pagalmā...
bet divi nesteidzas tūlīt iet projām −
Juris no bataljona, Alfrēds no rotas,
tie paliek vieni virsseržanta istabā,
un izdzer Gulbim visu cukurbiešu sulu.
Draugi kavējas Rīgā, Raunā, Rundālē,
stāsta jokus par krieviem un vāciešiem,
dungo vecas melodijas,
par Džūksti nedomā,
kamēr beidzot pavisam stundā vēlā,
rudenim smaržojot pielijušā silā
abi klusēdami brien uz bunkuru pusi...
pēkšņi tāda kā trauksme krūtīs,
Alfrēds vēro pamanītus rēgus tumsā:
Juri, paliec stāvot, skaties un nerunā,
tur kaut kas pazūd un atkal parādās −
Kur, vai tu jau sāc muldēt niekus! −
Nerunā, teiksi vēl, ka velnu redzi... −
Un sekundi vēlāk arī draugs tos ierauga
Priežu zari spīd bālā raķešu gaismā,
silā saplīst nakts tumšie palagi −
klupdamas, drebēdamas
skrien bēgošas ēnas...
Juri, tie nav mūsu zēni buku medībās!
Aizlido granātas, lido ložu spiets,
pēc sprādzienu aizviļņošanas silā
var dzirdēt vaidēšanu un bailes,
palīgā atsteidzas grāvju puikas,
un nu apkārt viņiem liecas uguns loks,
loka vidū paliek trīs ieslēgtie kopā...
diviem krievu, vienam latvieša uzvārds,
svārkos atrod iešūtus plānus un papīrus,
kuros nebija Latvijas mīlestības vēsts.

Dzejnieks, publicists Alberts Eglītis, iesaukts Latviešu leģionā, ievainots, amerikāņu gūstā Dachavā, sarakstījis dzejoļu, atmiņu un lirisku piezīmju grāmatas. PBLA KF Krišjāna Barona prēmija (1992).