Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007
Ivars Antēns
NABADZĪBAS SMAKA
Jaunības gados, ja nu kas pietrūkās, ja īstenība ne tuvu nesasniedza sagaidīto (piemēram, ienākot kādā ballītē, kur zēni ir lielā pārsvarā, vai kādā veikalā, nesekmīgi meklējot kādu ļoti vajadzīgu lietu, vai naudas maciņā nesaskatot vajadzīgo summu), tad jau allaž bija jāizsaucas: te jau ir manāma tāda kā nabadzības smaka!
Tomēr, bez tādas iedomātas nabadzības smakas ir arī tā īstenā, ar degunu sajūtamā. Nu jau būs gadu desmiti pagājuši, kopš mūsu deguniem uzbruka nabadzības smaka, iekāpjot Čikagas tramvajos vai vecajos koka elevated vilcienu vagonos. Reizē ar TV uzvaru šajā zemē, uzvarēja arī ķermeņa higiēnas kultūra nepārtraukto mazgāšanas līdzekļu un deodorantu sludinājumu (Mr. Clean will clean your whole house and everything that’s in it!) iespaidā.
Droši vien latviešu literatūrā var atrast krietnu pulku dažnedažādu ožas piedzīvojumu aprakstu, tomēr man uz ātru roku prātā nāk divi vācu (nu, varētu jau vienu no tiem saukt par baltvācu rakstnieku un to otro − par kašubu vai pat senprūšu pēcnācēju; jā, jā, viņš piemin gan Perkūnu, gan Potrimpu, tātad, gandrīz vai tikpat kā latvietis). Nu, vienalga, bet abu darbi tagad tomēr tiek skaitīti pie vācu literatūras. Rakstot par dažādiem, ne katrreiz sevišķi patīkamiem deguna kairinājumiem, Verners Bergengrīns (Werner Bergengrün, 1892-1964), dzimis Rīgā, baltvācu ārsta ģimenē, pēc bērnības mūžu pavadījis ārpus Latvijas, savā darbā Die Rittmeisterin (Nymphenburger Verlagshandlung, 1954) min dažas iespējamās nabadzības smakas sastāvdaļas: ...izgarojumi no maztīrītām miesām un drēbju gabaliem. Odās skābeni, smacīgi, pēc pelējuma, drēgni, negaisināti un pagrabīgi. Odās pēc kaķiem, malkas, pēc ieskābušiem kāpostiem, un te nav runa par skābētiem kāpostiem, kaut tomēr odās arī pēc tādiem (28-29).
Ginters Grass (Günter Grass, dz. 1927, Dancigā) savā jaunākajā darbā Beim Häuten der Zwiebel (Sīpolus lobot) (Gottingen: Steidl Verlag, 2006) min šādu situāciju − viņa mātei Dancigas piepilsētā, tādā nebagātā rajonā, piederēja mazs pārtikas preču veikaliņš. Veikaliņa apkārtnes mazturības dēļ lielākā tiesa no viņas klientiem iepirkās, lietojot tikai tā saucamo „krītiņa” sistēmu. Kā jau jaunībā tas notiekas, zēniem allaž ir naudas grūtības, vajag pirkt to vai to, bet naudas nav. Nākot pie mātes ar priekšlikumu dot viņam kabatas naudu, māte atbild ar pretpriekšlikumu, proti, lai dēls apstaigā parādnieku dzīves vietas un atgādina parādu atmaksas termiņus. Tā Ginters jau desmit vai vienpadsmit gadu vecumā kļūst par parādu piedzinēju, pelnot piecus procentus no atgūtiem parādiem (vēlāk gan viņa māte pedagoģisku iemeslu dēļ − lai dēls nepaliek uzpūtīgs vai lielīgs − samazināja ienākumu uz trīs procentiem). Grass raksta: Es gāju īres namos pa kāpnēm augšā un pa kāpnēm lejā, kuŗos no stāva stāvā odās citādāki. Smārdu, ko dod tvaikojoši kāposti, pārspēja vārošās veļas smirdoņa. Stāvu augstāk smakoja vairāk tā kā pēc kaķiem vai bērnu autiņiem. Aiz katrām dzīvokļu durvīm bija kāda īpaša dvaka. Tāda skābena, vai piesviluša, kad namamāte tik tikko bija iegriezusi savas cirtas ar „lokšķērēm”. Vecāku dāmu smarža: pretkožu naftalīns un sensens lavenduls. Atraitņu-pensionāru − alkohola elpas dvinga (33).
Lasot par šādiem dramatiskiem ožas iespaidiem, var pat gadīties, ka roka sāk neviļus taustīties pēc nēzdodziņa, lai sargātu sava deguna šķīstību. Tas tā, tā grāmatās rakstīts un lasīts, bet padomāsim, vai dzīvē arī paši neesam saskārušies ar šīm lietām. Vēl Latvijā trīsdesmito gadu beigās, četrdesmito gadu sākumā vai katrā pamatskolas klasē atradās kāds bērns, kuŗam droši vien nebija pieejamas tās iespējas, kādas bija lielākai skolnieku daļai. Diemžēl, jāsaka, ka mēs, tie, kas reizi nedēļā gājām pirtī vai vannā, nelabprāt pieņēmām tos, kuŗiem vannas nebija pieejamas, kuŗu ģimenes viņu drēbes nevarēja atļauties reizi gadā aiznest uz Dancigera ķīmisko drēbju tīrītavu. 5. pamatskolas klases biedru mēs saucām par Smirduli. Cik gan mēs bērni toreiz varējām būt nejauki pret šādiem nelaimīgiem citiem bērniem!
Ivars Antēns, līdz pat aiziešanai pensijā (2005), ilgus gadus strādā ASV Vides aizsardzības aģentūras starptautisko attiecību birojā. Viņa Reģionālais galvenais priekšnieks − pašreizējais Lietuvas valsts prezidents Valdas Adamkus, no kuŗa joprojām saņemot Ziemsvētku kartiņas. Ivars aktīvi piedalās Čikāgas Latviešu literārā pulciņā.