JG250 Leonīds Āriņš. Rīts

Šogad virknei latviešu mākslinieku pietuvojusies simtgade, kas atbilstoši radošajā dzīvē panāktajam, tiek atzīmēta ar izstādēm, publikācijām, ja paveicas, ar kādu vērienīgāku izdevumu, un viens no tiem ir Tukuma mākslinieks Leonīds Āriņš (1907. 8.IV Rīgā - 1991.6.X Tukumā).

Interese par zīmēšanu pavada viņu kopš agrās bērnības, kas aizritējusi Lubānas pusē. Vēlākos gados Tukuma vidusskolā rodas draugi ar līdzīgām interesēm − Kārlis Neilis un Ansis Artums. Viņi glezno, rīko plašākas kopējas izstādes, gudro par tālāko ceļu mākslā. No 1925. līdz 1942. gadam ar pārtraukumiem norit Leonīda Āriņa studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, jo traucē gan tas, ka agri jāsāk pašam pelnīt, gan iedzimtā nemiernieka daba liek meklēt jaunus ceļus mākslā. Akadēmiskā mācību programma nesaista un jauneklis tiecas strādāt patstāvīgi, daudz laika veltot izstādēm, bibliotēku un mākslinieku apmeklējumiem. Viņš tiecās izjust un izprast 20. gs. 20. gados latviešu mākslā iestrāvojošos modernisma virzienus un īpaši jūsmo par franču mākslu. Gūtie iespaidi pasaules glezniecībā bagātina profesionālo izpratni, un, savijoties ar bagāto iztēli un krāšņajām fantāzijas ainām, kļūst noteicošie paša daiļrades ceļā. Āriņš nenorobežojas noteiktas skolas ietvaros, jo nenoliedz radošas ietekmes, aizguvumus. Glezniecība, tas ir dzīvesveids, forma, kādā mākslinieks ir izteicis sevi, laiku un dzīves ritmu. Viņš daudz strādā, izkopjot zīmējumu, vēro dabu un kļūst lakonisks, tiecas radīt savus simbolus, pasaules redzējuma kodu un viņa sniegumā var samanīt franču glezniecības ietekmes ar fovismam raksturīgo krāsu pārsvaru, Matisa, Bonāra, Mazerela, Fajumas portretu un lietuviešu glezniecības iezīmes. Āriņa mākslā izteikta ir vēlme atgriezties pie vieniem un tiem pašiem motīviem, veidojot attīstībā esošus ciklus. Tēmas saistās cita ar citu − vagas, saule, darbnīca, jūras līcis, mākslinieks kā centrs, ap kuŗu vērpjas apkārtējā pasaule. Zīmējumos un gleznās Āriņš neapmierinās tikai ar tiešu dabas vērojumu, bet tiecas parādīt savu attieksmi un attēlojamā objekta būtību, vietas un lietas dvēseli, un lakonisms un tēlaina ietilpība ir spilgtākā viņa mākslas īpašība. Klusajās dabās, ziedu gleznojumos var runāt par filozofiskiem jautājumiem, tās ir pārdomas par dažādām dzīves norisēm. Sajūtas un slēdzieni. Tāpat arī portretā − ejot no portretiskās līdzības uz rakstura atklāsmi.

Tā ir jūtīga un skaidra uztvere, kas dažbrīd asociējas ar bērnu zīmējumu tiešumu un svaigumu. Izpildījuma manierē valda brīva līnija, neparasti taupīgs detaļu izmantojums un aktīva, nereti lokāla krāsa ar uzsvērtu gleznas plakni, kas pārvēršas tēlā. Izmantojot pagleznojumus un konturējumus, faktūras ar laukumu izkārtojumiem viņš veido gan kompozīciju, gan parāda konkrētas emocijas, modina interesi sazmēt atšķirības − kas vienā trūkst, parādās citā. Jauns krāsu risinājums, nedaudz izmainīts līniju ritms, un tieši tāpēc Āriņa darbi ir tik gleznieciski tīri un viegli.

Zīmējums ir atsevišķa un plaša tēma. Tajā piesaista improvizācijas iespējas, kontaktēšanās ar dabu. Daudz strādāts, lai varētu izteikties nepiespiesti, dodot katram motvam vislakoniskāko, raksturīgāko formu. Lapās papilnam izdomas un asprātības, līdz motīvā panākta izteiksmīga līnija, laukumu dažādība, ritms un kustība. Leonīda Āriņa zīmējumi tveŗas kā dienasgrāmatas lapas, kur fiksētas sajūtas un mirkļa vizuālie priekšstati. Vēlāk arī vairāku zīmējumu varianti kļūst par pamatu eļļas gleznām.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē šī gada sākumā bija atvērta plaša mākslinieka simtgadei veltīta gleznu un zīmējumu izstāde (2.II-11.III), kā arī atklāšanas reizē laista klajā šo rindiņu rakstītājas sagatavotā un apgāda Neputns izdotā grāmata − monogrāfisks albūms Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas.

Vērtējot no jauna jau pazīstamus darbus, redzams, ka Leonīds Āriņš mākslā visa mūža gaŗumā pratis palikt jauns, saglabājot jūtīgu un skaidru pasaules uztveri, pratis aizstāvēt savu radošo patstāvību, un ekspozīcijā grupētajos tēmu lokos ir saskatāmas visas viņa mākslas būtiskās iezīmes.

Nozīmīgs Leonīda Āriņa veikums Latvijas kultūras dzīves veidošanā un attīstībā ir arī viņa iecerētais un noorganizētais Tukuma mākslas muzejs. Kolekcijas pamatā ir Āriņa privātkolekcija, kuŗu viņš sāka vākt un veidot no 1929. gada. Muzeju atklāj 1936. gadā. Leonīds Ariņš ir muzeja pirmais direktors (līdz 1953. gadam).

Leonīds Āriņš. Tukums. Skice. 1971.

Mākslas zinātniece Gundega Cēbere beigusi Ļeņingradas (Pēterburgas) Glezniecības, tēlniecības un architektūras institūta Mākslas vēstures nodaļu (1978). Sastādījusi vairāku mākslinieku darbu albūmus un publicējusi rakstus par tēlniecību un mūsdienu mākslu periodikā.