Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

Ingmāra Balode

*  *  *

Īstenībā ir skaidrs – jābrauc prom.

Prom no jūnija tuneļiem, lielajām velvēm

pār Ādmiņu ielu

un citām bijušām lauku

pietekām, kur mājas ar darvotiem jumtiem runā

gandrīz nesaprotamā izloksnē.

Jābrauc un jāieskrien pļavā.

Rīgā tev nav pat savas gultas, es saku,

un tomēr kāds manī atbild: tev ir draugi,

ar kuriem kopā

ēst zemenes kanālmalā, nolūkot logus un

mirkli tur dzīvot, vecam patafonam

skanot.

Nolūkot, dzīvot.

 

Iet gar Irbītes māju vakarā,

kur viņš Madonnu zīmējis,

ar sodrējiem ievelkot zemes fonu

zem zelta baltajām pēdām.

 

Iet, un tikai koku rinda aizstiepjas ielas garumā.

Galā māja, kur Čaka trepes vērpjas

kā svārpsts.

Koki, it kā spilvenos atkrituši,

elkoņus pastiepuši, lēni saka:

-- Nav, nav vēl šī pilsēta sākusies,

uzelpo, nebrauc vēl tagad.

 

Paliekot redzu, kā uz galda šūpojas lauvmutītes,

ko neaiznesu līdz ielas galam,

grāmatu logam. Dzimšanas dienā

var apsveikt tāpat, nav nekas jāsaka.

 

Jūnija tuneļi visam pāri, un tagad vien ienirt,

ienirt, jo citādi atliek sēdēt sausajā

krastā

un lūkoties sāpošās smiltīs, kas put, lapu neapsegtas.

 

*  *  *

kādēļ tu pamosties (kādēļ tu pamosties kādēļ tu

pamosties kādēļ tu pamosties)

man gribas palikt tur kur sapnī pār šūpuli

noraugās mierīga balss tur kur man nav

balsstiesību un kur raudāšana tiek apslāpēta ar

kaut ko tik cilvēcisku (jocīgi – pārsvarā iedarbojas –

paņem rokās pašūpo pāriet)

tu gribi tur tu gribi tur kur nezini

pamosties rūtaini smiekli sitas pie zīlīšu būra

aiz loga stabs ar skārdu apsists rūkdams

un kājas pret strīķi dauzīdams nāk un

norūsē laiks un tu pa to laiku

liela.

 

*  *  *

es biju uzzīmēta nodilumā alumīnija karotes

liekumā es biju krūzītē kam mazliet

nodauzīta krāsa es biju citronu koka

lielajā cietajā lapā ar brūniem robiņiem

 

es biju tajā vietā kur no margām nozāģēta atslēga

 

veca pulksteņa uzvelkamajā atsperē mājoju

un čella kājā kas translēja bahu caur grīdu

 

kaimiņu bērns pie dilušiem krāsns podiņiem

spoguļojās

 

es biju starp pirkstiem kad paberzē

citrona lapu un saka – rau smaržo

kā īstā āfrikā

 

biju metāla krāsas skabargainā plēksnē

kas pieskārās visu aizmirsušai vēsai delnai

 

biju starp lūpām kad dzēra izklaidīgi

dilstošu sulu no krūzes

un es biju bahs kas pa biezajām sijām

un sienām pagrabā nokāpj

 

un iesūcas akmens grīdā vietumis spīdīgā

 

zem kuras dilst upe

 

 

 

MEITENE –

IKARS

 

lūk, mazā.

tā nu tu stāvi

pāraugusi visus lielumus

ar izpletni rokā

 

karameļu saulē aizsedzot acis

--ar piedegušo plaukstu

tevi glaudīt

glaudīt –

 

----------------------------------

te noskan tas vārds īss kā īstenība

spējš kā spārnu plandiens kā auduma atvēršanās

viss pasaules laiks vienā saujā

 

nesmaržo nemaz rūgti uz pasaules plīts

pieskaries tagad malām ar liesmu lai neirst

 

es metos debesu krūtīs

tu mani kā pūķi

turi

 

IELA

pavasarī tas stūris izskatījās gaišāks

tu gāji tam garām redzams līdz pēdējam brīdim

ar jaunu seju ko nospriego pēkšņs maigums

tagad

iela uzgriezusi mums muguru

apsegusies ar cietām lapām

 

tu ieej pagriezienā

plāns kā akācijas svilpīte kas sāp pie lūpām

un pazūdi

jūlija tumsā kam pēkšņi ir novembra rokas

 

*  *  *

viens teikums – par ko tu sapņo pēdējā laikā? –

iekrāso zilganus (zīmulis) rītus

kad mostoties šķiet, tūlīt drīkstēsi gaist

un laisties

 

bet ir vien mākoņu karalauks

uzirdinātas riteņu stīpas

saules kaujas

 

– neko no tevis vairs nevajag –

tas lūk

ir skaisti

 

-- ja nu vienīgi – montas balsī

runā manī kāda sieviete –

redzēt tevi pa īstam laimīgi

                 (visos otrajos logos iededzas gaisma)

smaidām.

 

bet pilsēta guļ. tas ir tā

it kā tu brauktu ar autobusu.

un mākoņi netikuši līdzi

apmetas riņķī un vēlreiz iespiežas spilvenos

ar zodiem.

 

DIENVIDUS
TILTS

un pēkšņi izrādījās kāds ir uzcēlis dienvidus tiltu

partage de midi

šķiršanās kā paceļamais tilts ar rokām

pret debesīm

 

lūdzas atpestīšanu vēlas nekad neaizmirst

atcerēties

kuģapuikas smiekli

kajītes apaļie lodziņi pievilina kaijas

 

tu lec no laipas uz laipu un

izgaistot saules baļļām

paslīdi krīti un ūdens dedzina pēdas

kā viltoti pelni

 

pēkšņi izrādījās tilts nenozīmē

ne šķīrumu ne satikšanos

mēs noslīdam katrs savpus milža pleciem

 

slapji deniņi

slapjas tauvas un celiņi

noledo trapece tilta pakājē

 

kuģapuika noņem cepurīti

šķiet viņu tūdaļ aiznesīs ērglis

 

tūliņ redzēšu sniega lavīnu

 

lavīnas vietā pa nogāzi tuvojas trolejbuss

iekšā sēž iesirma diena un pārdod biļetes

uz koncertu parka stūrī

garāmslīdošā kioskā redzi –

ziņās nofotografēts jaunais tilts spēlē

kasdārzā ar kuģi

 

saule meklē mēnesi abpus krastos

 

piespiedies malai kas vismazāk šūpojas

un skaties kā stari burā pa bruģi

 

2005-2007

 

Ingmāra Balode (1981), dzejniece un tulkotāja no angļu un poļu valodām, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju, studē LKA maģistrantūrā. Pirmais dzejoļu krājums atrodas sagatavošanā. Publikācijas Karogā, Lunā, JG u.c.

Jaunā Gaita