Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007
Ingmāra Balode * * *
Īstenībā ir skaidrs – jābrauc prom.
Prom no jūnija tuneļiem, lielajām velvēm
pār Ādmiņu ielu
un citām bijušām lauku
pietekām, kur mājas ar darvotiem jumtiem runā
gandrīz nesaprotamā izloksnē.
Jābrauc un jāieskrien pļavā.
Rīgā tev nav pat savas gultas, es saku,
un tomēr kāds manī atbild: tev ir draugi,
ar kuriem kopā
ēst zemenes kanālmalā, nolūkot logus un
mirkli tur dzīvot, vecam patafonam
skanot.
Nolūkot, dzīvot.
Iet gar Irbītes māju vakarā,
kur viņš Madonnu zīmējis,
ar sodrējiem ievelkot zemes fonu
zem zelta baltajām pēdām.
Iet, un tikai koku rinda aizstiepjas ielas garumā.
Galā māja, kur Čaka trepes vērpjas
kā svārpsts.
Koki, it kā spilvenos atkrituši,
elkoņus pastiepuši, lēni saka:
-- Nav, nav vēl šī pilsēta sākusies,
uzelpo, nebrauc vēl tagad.
Paliekot redzu, kā uz galda šūpojas lauvmutītes,
ko neaiznesu līdz ielas galam,
grāmatu logam. Dzimšanas dienā
var apsveikt tāpat, nav nekas jāsaka.
Jūnija tuneļi visam pāri, un tagad vien ienirt,
ienirt, jo citādi atliek sēdēt sausajā
krastā
un lūkoties sāpošās smiltīs, kas put, lapu neapsegtas.
* * * kādēļ tu pamosties
(kādēļ tu pamosties kādēļ tupamosties kādēļ tu pamosties)
man gribas palikt tur kur sapnī pār šūpuli
noraugās mierīga balss tur kur man nav
balsstiesību un kur raudāšana tiek apslāpēta ar
kaut ko tik cilvēcisku (jocīgi – pārsvarā iedarbojas –
paņem rokās pašūpo pāriet)
tu gribi tur tu gribi tur kur nezini
pamosties rūtaini smiekli sitas pie zīlīšu būra
aiz loga stabs ar skārdu apsists rūkdams
un kājas pret strīķi dauzīdams nāk un
norūsē laiks un tu pa to laiku
liela.
* * * es biju uzzīmēta nodilumā alumīnija karotes
liekumā es biju krūzītē kam mazliet
nodauzīta krāsa es biju citronu koka
lielajā cietajā lapā ar brūniem robiņiem
es biju tajā vietā kur no margām nozāģēta atslēga
veca pulksteņa uzvelkamajā atsperē mājoju
un čella kājā kas translēja bahu caur grīdu
kaimiņu bērns pie dilušiem krāsns podiņiem
spoguļojās
es biju starp pirkstiem kad paberzē
citrona lapu un saka – rau smaržo
kā īstā āfrikā
biju metāla krāsas skabargainā plēksnē
kas pieskārās visu aizmirsušai vēsai delnai
biju starp lūpām kad dzēra izklaidīgi
dilstošu sulu no krūzes
un es biju bahs kas pa biezajām sijām
un sienām pagrabā nokāpj
un iesūcas akmens grīdā vietumis spīdīgā
zem kuras dilst upe
MEITENE –
IKARS
lūk, mazā.
tā nu tu stāvi
pāraugusi visus lielumus
ar izpletni rokā
karameļu saulē aizsedzot acis
--ar piedegušo plaukstu
tevi glaudīt
glaudīt –
----------------------------------
te noskan tas vārds īss kā īstenība
spējš kā spārnu plandiens kā auduma atvēršanās
viss pasaules laiks vienā saujā
nesmaržo nemaz rūgti uz pasaules plīts
pieskaries tagad malām ar liesmu lai neirst
es metos debesu krūtīs
tu mani kā pūķi
turi
IELA pavasarī tas stūris izskatījās gaišāks
tu gāji tam garām redzams līdz pēdējam brīdim
ar jaunu seju ko nospriego pēkšņs maigums
tagad
iela uzgriezusi mums muguru
apsegusies ar cietām lapām
tu ieej pagriezienā
plāns kā akācijas svilpīte kas sāp pie lūpām
un pazūdi
jūlija tumsā kam pēkšņi ir novembra rokas
* * * viens teikums – par ko tu sapņo pēdējā laikā? –
iekrāso zilganus (zīmulis) rītus
kad mostoties šķiet, tūlīt drīkstēsi gaist
un laisties
bet ir vien mākoņu karalauks
uzirdinātas riteņu stīpas
saules kaujas
– neko no tevis vairs nevajag –
tas lūk
ir skaisti
-- ja nu vienīgi – montas balsī
runā manī kāda sieviete –
redzēt tevi pa īstam laimīgi
(visos otrajos logos iededzas gaisma)
smaidām.
bet pilsēta guļ. tas ir tā
it kā tu brauktu ar autobusu.
un mākoņi netikuši līdzi
apmetas riņķī un vēlreiz iespiežas spilvenos
ar zodiem.
DIENVIDUS
TILTSun pēkšņi izrādījās kāds ir uzcēlis dienvidus tiltu
partage de midi
šķiršanās kā paceļamais tilts ar rokām
pret debesīm
lūdzas atpestīšanu vēlas nekad neaizmirst
atcerēties
kuģapuikas smiekli
kajītes apaļie lodziņi pievilina kaijas
tu lec no laipas uz laipu un
izgaistot saules baļļām
paslīdi krīti un ūdens dedzina pēdas
kā viltoti pelni
pēkšņi izrādījās tilts nenozīmē
ne šķīrumu ne satikšanos
mēs noslīdam katrs savpus milža pleciem
slapji deniņi
slapjas tauvas un celiņi
noledo trapece tilta pakājē
kuģapuika noņem cepurīti
šķiet viņu tūdaļ aiznesīs ērglis
tūliņ redzēšu sniega lavīnu
lavīnas vietā pa nogāzi tuvojas trolejbuss
iekšā sēž iesirma diena un pārdod biļetes
uz koncertu parka stūrī
garāmslīdošā kioskā redzi –
ziņās nofotografēts jaunais tilts spēlē
kasdārzā ar kuģi
saule meklē mēnesi abpus krastos
piespiedies malai kas vismazāk šūpojas
un skaties kā stari burā pa bruģi
2005-2007
Ingmāra Balode (1981), dzejniece un tulkotāja no angļu un poļu valodām, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju, studē LKA maģistrantūrā. Pirmais dzejoļu krājums atrodas sagatavošanā. Publikācijas Karogā, Lunā, JG u.c.