Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

Ingmāra Balode   * * *	Īstenībā ir skaidrs – jābrauc prom. Prom no jūnija tuneļiem, lielajām velvēm pār Ādmiņu ielu un citām bijušām lauku pietekām, kur mājas ar darvotiem jumtiem runā gandrīz nesaprotamā izloksnē. Jābrauc un jāieskrien pļavā. Rīgā tev nav pat savas gultas, es saku, un tomēr kāds manī atbild: tev ir draugi, ar kuriem kopā ēst zemenes kanālmalā, nolūkot logus un mirkli tur dzīvot, vecam patafonam skanot. Nolūkot, dzīvot.   Iet gar Irbītes māju vakarā, kur viņš Madonnu zīmējis, ar sodrējiem ievelkot zemes fonu zem zelta baltajām pēdām.   Iet, un tikai koku rinda aizstiepjas ielas garumā. Galā māja, kur Čaka trepes vērpjas kā svārpsts. Koki, it kā spilvenos atkrituši, elkoņus pastiepuši, lēni saka: -- Nav, nav vēl šī pilsēta sākusies, uzelpo, nebrauc vēl tagad.   Paliekot redzu, kā uz galda šūpojas lauvmutītes, ko neaiznesu līdz ielas galam, grāmatu logam. Dzimšanas dienā var apsveikt tāpat, nav nekas jāsaka.   Jūnija tuneļi visam pāri, un tagad vien ienirt, ienirt, jo citādi atliek sēdēt sausajā krastā un lūkoties sāpošās smiltīs, kas put, lapu neapsegtas.
* * *                           * * *	kādēļ tu pamosties (kādēļ tu pamosties kādēļ tu pamosties kādēļ tu pamosties) man gribas palikt tur kur sapnī pār šūpuli noraugās mierīga balss tur kur man nav balsstiesību un kur raudāšana tiek apslāpēta ar kaut ko tik cilvēcisku (jocīgi – pārsvarā iedarbojas – paņem rokās pašūpo pāriet) tu gribi tur tu gribi tur kur nezini pamosties rūtaini smiekli sitas pie zīlīšu būra aiz loga stabs ar skārdu apsists rūkdams un kājas pret strīķi dauzīdams nāk un norūsē laiks un tu pa to laiku liela.   es biju uzzīmēta nodilumā alumīnija karotes liekumā es biju krūzītē kam mazliet nodauzīta krāsa es biju citronu koka lielajā cietajā lapā ar brūniem robiņiem   es biju tajā vietā kur no margām nozāģēta atslēga   veca pulksteņa uzvelkamajā atsperē mājoju un čella kājā kas translēja bahu caur grīdu   kaimiņu bērns pie dilušiem krāsns podiņiem spoguļojās   es biju starp pirkstiem kad paberzē citrona lapu un saka – rau smaržo kā īstā āfrikā   biju metāla krāsas skabargainā plēksnē kas pieskārās visu aizmirsušai vēsai delnai   biju starp lūpām kad dzēra izklaidīgi dilstošu sulu no krūzes un es biju bahs kas pa biezajām sijām un sienām pagrabā nokāpj   un iesūcas akmens grīdā vietumis spīdīgā   zem kuras dilst upe
MEITENE – IKARS                                                 IELA	lūk, mazā. tā nu tu stāvi pāraugusi visus lielumus ar izpletni rokā   karameļu saulē aizsedzot acis --ar piedegušo plaukstu tevi glaudīt glaudīt –   ---------------------------------- te noskan tas vārds īss kā īstenība spējš kā spārnu plandiens kā auduma atvēršanās viss pasaules laiks vienā saujā   nesmaržo nemaz rūgti uz pasaules plīts pieskaries tagad malām ar liesmu lai neirst   es metos debesu krūtīs tu mani kā pūķi turi         pavasarī tas stūris izskatījās gaišāks tu gāji tam garām redzams līdz pēdējam brīdim ar jaunu seju ko nospriego pēkšņs maigums tagad iela uzgriezusi mums muguru apsegusies ar cietām lapām   tu ieej pagriezienā plāns kā akācijas svilpīte kas sāp pie lūpām un pazūdi jūlija tumsā kam pēkšņi ir novembra rokas
* * *                                                             DIENVIDUS TILTS	viens teikums – par ko tu sapņo pēdējā laikā? – iekrāso zilganus (zīmulis) rītus kad mostoties šķiet, tūlīt drīkstēsi gaist un laisties   bet ir vien mākoņu karalauks uzirdinātas riteņu stīpas saules kaujas   – neko no tevis vairs nevajag – tas lūk ir skaisti   -- ja nu vienīgi – montas balsī runā manī kāda sieviete – redzēt tevi pa īstam laimīgi                  (visos otrajos logos iededzas gaisma) smaidām.   bet pilsēta guļ. tas ir tā it kā tu brauktu ar autobusu. un mākoņi netikuši līdzi apmetas riņķī un vēlreiz iespiežas spilvenos ar zodiem.           un pēkšņi izrādījās kāds ir uzcēlis dienvidus tiltu partage de midi šķiršanās kā paceļamais tilts ar rokām pret debesīm   lūdzas atpestīšanu vēlas nekad neaizmirst atcerēties kuģapuikas smiekli kajītes apaļie lodziņi pievilina kaijas   tu lec no laipas uz laipu un izgaistot saules baļļām paslīdi krīti un ūdens dedzina pēdas kā viltoti pelni   pēkšņi izrādījās tilts nenozīmē ne šķīrumu ne satikšanos mēs noslīdam katrs savpus milža pleciem   slapji deniņi slapjas tauvas un celiņi noledo trapece tilta pakājē   kuģapuika noņem cepurīti šķiet viņu tūdaļ aiznesīs ērglis   tūliņ redzēšu sniega lavīnu   lavīnas vietā pa nogāzi tuvojas trolejbuss iekšā sēž iesirma diena un pārdod biļetes uz koncertu parka stūrī garāmslīdošā kioskā redzi – ziņās nofotografēts jaunais tilts spēlē kasdārzā ar kuģi   saule meklē mēnesi abpus krastos   piespiedies malai kas vismazāk šūpojas un skaties kā stari burā pa bruģi 2005-2007         Ingmāra Balode (1981), dzejniece un tulkotāja no angļu un poļu valodām, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju, studē LKA maģistrantūrā. Pirmais dzejoļu krājums atrodas sagatavošanā. Publikācijas Karogā, Lunā, JG u.c.