Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

Aina Siksna

SĒRAS UN RADOŠS DARBS

Ieskats bēgļu mentalitātē pēc dzimtās zemes atstāšanas II Pasaules kaŗa laikā

 

Svešvārdu vārdnīcā (Rīga:Jumava, 2005) mentalitāti definē kā indivīdam vai grupai raktsturīgu domāšanas, uztveres, jūtu izpausmes veidu. Mans nolūks ir aprakstīt bēgļiem raksturīgu domāšanu, uztveri un izjūtas. Par bēgli var saukt indivīdu, kas kaŗa, katastrofu, politisku apstākļu vai vajāšanas dēļ atstājis dzimto zemi.

Bēgļu problemātika Zviedrijā ir augstākā mērā aktuāla. Bēgļu un ieceļotāju integrācija norit gausi, kas daļēji ir darba apstākļu izmaiņu sekas, jo daudzās darba vietās nepieciešamas ir Zviedrijas attīstības līmenim piemērotas zināšanas. Notiek arī zināma diskriminācija pret indivīdiem, kas nāk no zemēm ārpus Eiropas.

Baltieši bija pirmā bēgļu grupa, kas ieradās Zviedrijā. Viņi jutās kā bēgļi 47 gadus. Šis laika posms beidzās laimīgi, it kā pateico-ties brīnumam, ar dziedošo revolūciju un atgūto dzimtenes patstāvību. Tas nenozī-mē, ka visi baltiešu bēgļi var vai arī vēlas atgriezties savā zemē. Taču viņus vairs nevar dēvēt par bēgļiem.

Dati par baltiešu skaitu Zviedrijā pēc II Pasaules kaŗa ir atšķirīgi. Attiecībā uz latviešiem, Latvju enciklopēdija min skaitli 5 500 (Stokholma: Trīs Zvaigznes.1945:1278). An dres Kings (Küng) grāmatā Baltikum (Hudiksvall: Winbergs, 1991:76 ) attiecībā uz igauņiem uzdod skaitli 32 000. Bēgļi no Lietuvas pārsvarā devās uz Vāciju un pēcāk uz ASV, Kanadu, Austrāliju un Dienvidameriku. 1980. gadā Zviedrijā bija 255 Lietuvā dzimušas personas (Burnyte L. Litauer i Sverige. Baltijos Kulturos Fondas. Santara, 1998:10)

Baltiešu leģionāru izdošana Padomju Savienībai oficiālās un arī daļas no neoficiālās Zviedrijas uzskatā veicināja baltiešu bēgļu izceļošanu no Zviedrijas. Līdz 1951. gadam 1 400 latviešu no Zviedrijas devās uz Savienotajām Valstīm un Kanadu. Tolaik zviedri uzskatīja Baltijas valstis par dabīgu un vismaz tuvākajā nākotnē pastāvīgu PSRS sastāvdaļu. Par sevi varu teikt, ka zviedru distancēšanās no baltiešu centieniem līdz pat Padomju Savienības sabrukumam bijusi nozīmīga manai neitralitātei pret Zviedriju, kur esmu dzīvojusi savas dzīves lielāko daļu, kur man ir draugi un kuŗas kultūra un daba man ir tuva.

Savā rakstā izmantošu (1) psichiātrisku un psicholoģisku literatūru par bēgšanas, traumas un kaŗa ietekmi uz psichisko veselību; (2) piemērus no bēgļu pieredzes, kā tas atspoguļots latviešu un igauņu literatūrā un rakstos, kas iespiesti Zviedrijā un arī ASV un Vācijā (it sevišķi dzejā ir vienreizīgas, patiesas liecības, kas izpauž bēgļu jūtas un domas), un pieskaršos gan pieaugušo, gan arī to bērnu pieredzei, kuŗi paši, vai arī no vecāku stāstītā, pārdzīvojuši bēgļu gaitas; (3) nobeigšu ar ieskatu bēgļu kreativitātē.

Aprakstot bēgļu psicholoģiju, jāņem vērā nozīmīgus apkārtnes notikumus. Te gribu piebilst, ka pati neierados Zviedrijā ar laivu, bet atbraucu ar saviem vecākiem no bēgļu nometnes Vācijā 1948.gadā, kad tēvs, Latvijas Universitātes docents, bija dabūjis darbu Zviedrijā. Mana personīgā pieredze un pārdomas ir ietekmējušas zināmu fenomenu interpretāciju. Rakstu galvenokārt par latviešiem, jo par viņiem zinu visvairāk, bet domāju, ka mani novērojumi izteikti neatšķirsies no tiem, kas attiecas uz pārējiem baltiešiem.

 

Psichiātriskie jēdzieni

Psichiātri ir studējuši bēgļu psichiskos simptomus, kas gan mazāk izteikti var būt arī tiem, kas nav meklējuši ārsta palīdzību. Bēgšana uz Zviedriju daudziem bija dramatiska un izraisīja krīzes situāciju. Tādēļ ir iemesls aprakstīt krīzi, sākot ar traumatisko bēgšanu. Krīzi var schemātiski iedalīt dažādās fāzēs: (1) šoks, kas traumas situācijā var radīt trauksmi, depresiju, miega traucējumus un var turpināties vairākus mēnešus; (2) jūtu un domu izvērtēšana, kas saistās ar bēgšanu un ierašanos jaunajā zemē – šis periods var turpināties apmēram gadu; (3) pārorientēšanās uz jauno zemi un arvien lielāka piemērošanās jaunajiem apstākļiem – šī perioda gaŗums ir atkarīgs no bēgļa personības un vecuma.

No igauņu rakstnieces Marjas Talgres (Maarja Talgre, dz. 1944) grāmatas Leos dotter (Leona meita) (Stockholm: Bonniers, 2003) var secināt, ka dzimtenes zaudējuma izvērtēšanas process risinājies visu viņas dzīvi un vēl nav beidzies šodien. Tas droši vien nav attiecināms tikai uz viņu. Politiskā situācija Baltijas valstīs un Eiropā no bēgļiem ir prasījusi nepārtrauktu pārorientēšanos un dzimtās zemes attīstības aktīvu izpratni, kas nav beigusies arī ar neatkarības atgūšanu. Prāgas pavasaris, sacelšanās Ungārijā, poļu solidaritātes kustība bija svarīgi baltiešu skatījumam uz savu stāvokli un nākotni. Izšķiroši šai pārvērtēšanas procesā ir bijuši kontakti ar dzimteni, kas sākās pagājušā gs. 60. gados. Politiskais process 80. gados sasniedza kulmināciju un 1991. gadā noveda pie Baltijas valstu brīvības. Brīvība un kontakti ar dzimto zemi, ar radiem un draugiem daudziem bēgļiem lika vēlreiz izjust un izvērtēt bēgšanu. Konfrontācija ar dzimteni, par spīti priekam, bija sāpīga, īpaši tiem, kas bija to atstājuši kā pieaugušie.

II Pasaules kaŗa laikā un pēc tam ir pieaugusi psichiātru un psichologu interese par sociālo faktoru, ieskaitot bēglības nozīmi cilvēku labsajūtai. Viens no šiem pētniekiem, Liftons (Robert Jay Lifton), definē izdzīvojušo (angliski: survivor) kā indivīdu, kas sakarā ar kaŗu, teroru vai dzīvi kon centrācijas nometnē, bijis tuvu nāvei, palicis vai bijis liecinieks varmācīgai nāvei. Gandrīz visi baltiešu bēgļi bija pieredzējuši kaŗu, daudzkārt gaisa uzbrukumu laikā bijuši tuvu nāvei vai bijuši liecinieki bezjēdzīgai nāvei.

Psichiātrijā attiecībā uz šiem indivīdiem tagad pielieto diagnozi PTSD, t.i., posttraumatic stress disorder jeb posttraumatiskais stresa sindroms. Liftons apraksta sekojošos simptomus un tos kopumā dēvē par survivor syndrome. To raksturo: (1) atkārtota traumatisko notikumu pārdzīvošana, ko Liftons dēvē par nāves zīmi (angl. death imprint), kas rada trauksmi un psichiskas sāpes, bet spēj izraisīt arī kreativitāti un dot zināšanas un izpratni; (2) vainas apziņa pret it kā paša vietā bojā gājušiem, kas ra da atbildības sajūtu pret citiem; (3) jūtu paralīze (angl. numbing), kas kavē izjust ar traumu saistītās sāpes un ciešanas, var kļūt pastāvīga un novest pie apātijas, depresijas un izmisuma; (4) nespēja pieņemt palīdzību – tāds indivīds to uztveŗ kā vājuma izpausmi, ir viegli aizkaitināms, nevienam neuzticas un vēršas pret citiem, lai atbrīvotos no savas agresivitātes – bet bieži šāds indivīds ir ieguvis spēju augsti vērtēt to, kas ir īsts un neapšaubāms; (5) dzīves jēgas meklēšana, atjaunojoša aktivitāte un vēlēšanās liecināt par savu likteni, kas var novest pie morāliskas atdzimšanas un dzīves gudrības, bet ir saistīta arī ar sērām. Starptautiski pazīstami šai sakarībā ir ebreju rakstnieki Vīzels (Elie Wiesel) un Primo Levi (skat. R.J. Lifton. “On Death and Holocaust. Some Thoughts on Survivors.” Group Analysis, November1980:13-23). Te var pievienot arī tādus vārdus kā pianisti Lareteju (Käbi Laretei), rakstnieci Talgri (Maarja Talgre), žurnālistu Kingu (Andres Küng) un dzejnieku Andrēju Eglīti, kuŗi atkārtoti liecinājuši par baltiešu traģēdiju.

Šamais Dāvidsons (Davidson Shamai) ir vairākus gadus novērojis un ārstējis ebrejus, kas bijuši ieslodzīti koncentrācijas nometnēs. Vai Dāvidsona pētījumi varētu attiekties arī uz baltiešu bēgļiem? Viņa secinājumi rāda, ka trauma, saistīta ar bēgšanu, bijusi ne mazāk destruktīva kā koncentrā centrācijas nometnēs pavadītais laiks, un vi ņa pētījumos bieži sastopam cilvēkus, kas zaudējuši tuviniekus. Tas pats lielā mērā skāris arī baltiešu bēgļus deportāciju, kaŗa vai separācijas dēļ.

Bez Liftona minētajiem simptoniem, Dāvidsons secina, ka (1) dzīvi palikušie idealizēja savu tautu, it sevišķi mirušos tuviniekus; (2) viņi bija vienaldzīgi pret ikdienas priekiem, jo tie izraisīja vainas apziņu, kas savukārt tika pārnesta uz bērniem; (3) viņi izjuta tukšumu un bezjēdzību, cietušie neneuzticējās citiem un nespēja rast tuvāku saskarsmi ar līdzcilvēkiem; (4) viņi bija aizdomīgi, baidījās no katastrofām, nabadzības un svešiniekiem, un, par spīti veiksmei dzīvē, daļa viņu personības bija joprojām saistīta ar pārdzīvoto traumu.

Sniedzot psicholoģisku atbalstu izdzīvojošo bērniem, Dāvidsons konstatēja, ka bērnu vecākiem bija (1) grūtības bērnu audzināšanā – viņi bērnus piesaistīja pārāk sev un kavēja to spēju izpaust agresivitāti; (2) viņi bērnus idealizēja, pakļāva kontrolei un no viņiem sagaidīja pārāk daudz (tādējādi cenzdamies atvietot visu zaudēto), un bērna paša vēlmēm nebija vairs vietas, turklāt, bērni saviem cietušajiem vecākiem neuzdrošinājās izpaust savus uzskatus; (3) traumatiskā pieredze ģimenē bieži tika noklusēta (S. Davidson. ”The Survivor Syndrome Today.” Group Analysis, November 1980: 24-31).

Pašnāvība, kas ir dzīves apnikuma galējais solis, dabīgi izraisa pischiātru interesi. 1948. gadā Anglijā ieradās bēgļi, to vidū arī baltieši, kam bija augstāka psichiska saslimstība, nekā atbilstošai angļu grupai. Tas attiecas arī uz pašnāvībām. Pētnieki ņēma vērā (1) dzimtenes zaudējumu, (2) vajāšanas, fizisku traumu un badu, (3) kulturālu un vispārīgu izolāciju. Taču pēc četriem gadiem rezultāti uzlabojās un pozitīva saskarsme ar iezemiešiem un labvēlīga cilvēciska atmosfēra jaunajā vidē izrādījās par svarīgu faktoru psichisku saslimšanu aizkavēšanai (H.B.M. Murphy. ”Refugee Psychoses in Great Britain: Admissions to Mental Hospitals”. Flight and Resettlement. Geneva: UNESCO, 1955:173-194).

Atstājot psichiātrijas jomu, pievērsīšos dažu baltiešu rakstnieku pieredzei, kā tā atspoguļota dzejā un prozā, arī dažu to rakstnieku darbiem, kuŗi nav dzīvojuši Zviedrijā, ja viņu darbos izpaužas bēgļiem raksturīga mentalitāte.

 

Bēgšana un tās atkārtota izvērtēšana

Baltiešu kaŗavīri bija ļoti traumatizēta bēgļu grupa, un vairāki no viņiem bēgļu laikus ir aktīvi izvērtējuši savos rakstos. Kā zināms, daļa no kaŗavīriem bija brīvprātīgie, bet vairums bija ar varu mobilizēti. Latviešu kaŗavīru skaits vācu armijā bija ap 150 000 (Agnis Balodis. Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga: Kabata, 1991:329). Civīliedzīvotājiem tie kaŗa laikā deva cerību, jo pārstāvēja aktīvo pretestību komunismam, gatavību sevi upurēt dzimtenei. Pārliecību, ka jācīnās pret komunistiem, par spīti saistībai ar nacistisko Vāciju, pārliecinoši attēlo igauņu rakstniece Talgre grāmatā par savu tēvu Leo, kuŗš, padots vāciešiem, piedalījās pretestības kustībā ( Leo. Stockholm: Bonniers. 1990).

Daudzi latvieši zaudēja savu tēvus, dēlus brāļus un vīrus. Kaŗavīru liktenis pēc kaŗa bija smags. Nedaudzi nonāca Zviedrijā. Citi nonāca sabiedroto vai Padomju Savienības kaŗa gūstekņu nometnēs, bet daļa legāli vai nelegāli pievienojas civīliedzīvotāju bēgļiem brīvajā pasaulē. Visi ar laiku ieguva bēgļu statusu, jo nevēlējās atgriezties dzimtenē. Pēc atbrīvošanas no gūsta, daļai no viņiem bija grūtības izceļot. Chroniski slimie un invalīdi palika Vācijā.

Kaŗavīru liktenis uzrāda līdzības arī ar pārējo bēgļu likteni. Tas parādās daudzās biogrāfijās, dzejā un prozā. Vairāki latviešu pēckaŗa bēgļu rakstnieki un dzejnieki bija bijuši arī kaŗavīri. Savos darbos viņi vienreizīgi attēlo sāpes, pazemojumu un vēlmi atgūt atzīšanu un cerību. Sevī tie nesuši iekšējos un ārējos konfliktus, kas zināmā mērā skāra visus bēgļus. Viņu iekšējā pasaulē kaŗš turpinājās. Rietumu pasaulē daļa cilvēku viņus uzskatīja par vācu draugiem, ja ne tieši nacistiem. Viens no viņiem bija Zviedrijā dzīvojošais Andrejs Gunars Irbe. Viena no viņa grāmatām – Mums nav svētvakaru (Čikaga: Kalnāja apgāds, 1962) – sastāv no novelēm, kas attēlo nevienam nepiederošu zemi un varoņu atmiņas par tēliem no traumatiskās pagātnes – ar nāvi, drupām un bojāeju. Kā arī tiekšanos pēc tuvības, jēgas un sakarībām. Sasodīts, ka esmu spiests staigāt pa šādu robežgabalu! (124) Starp gruvekļiem šūpojas tāls pavasaris (44), vai atkal: ...un, kad es lasīju laikrakstā vārdu „nākotne”, es jautāju, ko tas nozīmē (47). Rakstnieks ir robežzemē starp dzimto un jauno zemi. Tik viegli ir nomaldīties(124). Atpakaļceļa arī nav (131). Būs jāiet tālāk (132). Nākotne nozīmēja drupas (48). …arī pagātne nelaida vaļā (54). Sa sodītās drupas – tās nelaida vaļā (53).

Minētos citātus palīdz saprast psichoanalītiķa Homburgera Eriksona novērojumi II Pasaules kaŗa laikā. Viņš izmeklēja kaŗavīrus, kas bija sabrukuši neiespējamu un pretrunīgu prasību dēļ. Viņiem trūka kontinuitāte starp šodienas un agrāko dzīvi. Psichoanalītiskā terminoloģijā izsakoties, viņi bija zaudējuši identitāti (E.H. Erikson. Ungdomens identitetskriser, Stockholm: Natur och kultur, 1971; tulk. zviedru valodā no Identity: Youth and Crisis. New York: Norton,1968).

Gunārs Irbe bija arī žurnālists un sociologs. Pēc 20 gadiem Zviedrijā viņš tuvojās bēgļu problemātikai ar racionālu analīzi. Viņš apzinājās, kādēļ viņš ir Zviedrijā: Atskaitot nelaimīgo internēto baltiešu izdošanu, latviešiem uzturēšanās Zviedrijā nozīmējusi labu un drīzu piemērošanos jaunajiem apstākļiem (..) no relatīvi spēcīgām emocionālām, kolektīvi pārdzīvotām saitēm ar etniskās piederības grupu uz individuālu asimilāciju jaunās mājvietas sociālajā struktūrā. Šajā attīstības pakāpē indivīds nav vairs nekritiski saistīts pie ”savējiem”, izvēles iespējas ir kļuvušas plašākas. (..) Kāpēc esmu šeit? (..) ...es nevēlos pakļauties diktatūras īstenībai. (..) Es tātad izvēlos trimdu. (..) Viņi nedzird mani, nedrīkst dzirdēt. (..) Zviedrija? Dabiskas jūtas pret zemi, ko iepazinis, un kas ir mūsu jaunā mājvieta, pret cilvēkiem ar kuŗiem dalās ikdienas grūtībās, prieka brīžos un interesēs [JG61 (1967):17-58].

Te redzam, ka apjukuma stadijas vietā sākusies aktuālās situācijas izvērtēšana. Piemērošanās process, protams, ir individuāls, atkarīgs no vietas jaunajā zemē, no vecuma un daudziem citiem faktoriem, kas iespaido svārstīšanos starp racionālām pārdomām un nepārvaramām sērām par zaudēto..

Augstvērtīgajā un bagātajā latviešu trimdas dzejā mēs bieži varam saklausīt sāpes un sēras pēc ierašanās jaunā zemē. Veronika Strēlerte dzejolī ”Vakars Stokholmā” (Gaismas tuksneši. Stockholm: Daugava,1951) runā par svešniecību. No izdošanas gada secinām, ka dzejoļi radušies neilgi pēc kaŗa beigām. Strēlerte raksta: Nebija draugu, ne māju (..) Nepieder man nekas (81). Un dzejolī ”Izkliedētā tauta” (Sudraba ūdeņi. Lübeck: Ziemeļblāzma, 1949): Man nav še vietas!/ Zeme deg zem kājām, / Un vienas ilgas acīs raud: uz mājām (100).

Bijušais kaŗavīrs un dzejnieks Andrejs Eglītis vīrišķīgi cenšas pārvarēt sēras, pravietiski skatot gaišu dzimtenes nākotni (Uz vairoga. Stockholm: Draugs, 1946:123):

Es celšos, kur liesmas dus dzimtenes malā

Tur nomirt, tur jaunu radīt no gala,

Tur iedams es zemi nejutīšu,

Tur tumsu matiem laukā pīšu....

Tur!

Tur iešu, un taisnība likteņus skaldīs –

Jauns Dievs, jauna valsts, jauna tauta valdīs.

 

Dzīve bēglībā – sēras un kreativitāte.

Oficiālās Zviedrijas attieksme un starp intelektuāļiem izplatītās kreisiem labvēlīgās simpātijas bija baltiešu bēgļiem nozīmīga slodze. Taču bija arī izņēmumi. Pērs Ulofs Enkvists (Per-Olof Enquist) grāmatā par leģionāriem (Legionärerna. Stockholm: Norstedts,1968) sniedz niansēm bagātu aprakstu par izdoto baltiešu likteni. Taču bija starp zviedriem sastopami arī apvainojoši vispārinājumi: visi baltieši ir fašisti – kā raksta Maarja Talgre grāmatā par savu tēvu (Leos dotter. Stockholm: Bonniers, 2003: 119).

Ervīns Grīns romānā Zelta motocikls (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1976) tēlo kontinuitātes trūkumu, savas zemes idealizēšanu, depresiju un jēgas meklēšanu.

Grāmatas varonis Igors jūtas izolēts un nespēj tuvoties savai iekšējai pasaulei. Viņš apskauž zviedrus un nicina viņu kaŗavīrus, kuŗi izgludinātos formas tērpos piedalās Apvienoto Nāciju organizācijas vienībās. Par spīti pozitīvajām asociācijām, kas saistītas ar Latviju, latviskais viņam aktualizē pagājušā laika sāpes un nākotnes trūkumu. Igors dodas uz latviešu dziesmu svētkiem Hamburgā. Tā viņš mēģina pietuvoties pagātnei un radīt kontinuitāti ar pagājušo dzīvi. Viņš raud, kad koris dzied latviešu dziesmas. Visa apkārtne kļūst gaiša. Romā nā ir izteikta latviešu idealizēšana. Tiem jābūt latviešiem (..) Igors sāk burzmā meklēt latviešus pēc staltuma, gaitas... (72). Taču viņu identitāte ir pretrunīga, un viņa domās dominē vispārinājumi un vienkāršojumi. Kaŗš apstiprina apspiestā latvieša tēlu Igora apziņā.

Ar sāpīgiem faktiem saistītās jūtas viņš cenšas atstumt zemapziņā. Viņš ir nomākts un jūt neskaidru vainas apziņu par cīnīšanos vācu pusē. Tāpat kā daudzi citi latviešu kaŗavīri, viņš uzskata, ka bija cīnījies par Latviju pret austrumu uzbrucējiem. Vainas apziņu vairo oficiālais zviedru skatījums uz baltiešu kaŗavīriem kā vācu armijas sastāvdaļu, ko apliecināja baltiešu cīnītāju izdošana Padomju Savienībai. Igors grib gleznot, viņam ir dotības, bet viņš nespēj radīt. To viņš aizvieto ar narcisismu un naidu. Viņš nespēj mīlēt un iejusties citos. Dziesmu svētku laikā viņš nonāk saskarsmē ar sērām, apjukumu un ilgām pēc tuvības un mīlestības.

Šai sakarībā ir interesanti atgriezties pie Liftona tēzēm par dzīvu palikušo iekšējiem procesiem. Cilvēki, kas bija bijuši tuvu nāvei, var pārtapt un izteikt ko jaunu par pasauli un sevi. Ja šis process izpaliek, personība var jūtu plāksnē sastingt.

Liftons stāsta par kaŗavīriem, kas bija piedalījušies Vjetnamas kaŗā un vēlāk spēja analizēt savu iekšējo apjukumu. Viņi apzinājās, ka kaŗa laikā bija padoti savam naidam un tagad vēlējās nonākt saskarē ar savām atmiņām, ar savas personības pozitīvām daļām. Viņi gribēja būt vīrišķīgi un aukstasinīgi, bet jutās vainīgi un vēlējās rast jaunu skatu uz sevi, uz pasauli un formulēt jaunu ētiku. Šie pārdzīvojumi iespaidoja arī amerikāņus, kas savā veidā arī bija pārdzīvojuši Vjetnamas kaŗu (R.L.Lifton. Living and Dying. NewYork-Washington: Preager Publisher,1974:133-150).

Ervīna Grīna Zelta motocikls, manuprāt, attēlo Liftona aprakstīto procesu. Tur runāts par jūtu dzīves paralīzi, vīrišķības pārvērtēšanu, paša līdzatbildību kaŗa ļaunumā un jaunu vērtību meklēšanu. Tā beidzas divējādi: ar varoņa psichisku sabrukumu vai ar kreativitāti un tuvošanos līdzcilvēkiem. Var pieņemt, ka arī baltiešu civiliedzīvotāju bēgļi ir pieredzējuši līdzīgu procesu, apzinoties savu kaŗavīru likteni un paši pārciešot kaŗa īstenību.

Es gribu pievērsties citiem bēgļu mentalitātes elementiem, piemēram, savas tautas idealizēšanai. Jānis Rudzītis ir rakstījis, ka zviedru poēzija nesasniedz latviešu dzejas līmeni (Starp provinci un Eiropu. Västerås: Ziemeļblāzma, 1971:137). Šāds spriedums nāk no nezināšanas. Rudzītis ir zviedru dzeju lasījis tulkojumā. Valodas trūkuma un sabiedrības lomas dēļ šādu idealizēšanu var skatīt arī kā izsargāšanos no mazvērtības sajūtas.

Gribu arī pieskarties sērām un svešniecības izjūtai, par ko runājuši bērni un pusaudži, kas izbēguši kopā ar vecākiem. Šeit minēšu rakstnieci, kas nav dzīvojusi Zviedrijā – Margitu Gūtmani, kuŗu radinieki trīs gadu vecumā aizveda uz Vāciju. Savā dzejā viņa apraksta tādas atmiņas par nometnēm, vientulību un svešniecības sajūtu, kam latviešu dzejā trūkst līdzinieku (Kas zinās stāstīt. Västerås: Ziemeļblāzma, 1976): Atceros Mildorfas dzīvojamos kaktus, Hanavas bērnu dārzu(19). (..) Vai esam mēs visi tie, kuŗu trūkst, kuŗu vairs nav – kā cilvēks paklīdenis nāk, pusē, (..) mēs tie vēl esam, tie, kas negrib aizmirst (100). (..) Kas zinās stāstīt, (..) kādus darbus veikt, uz kādiem pamatiem (106). Dzejgrāmatā, kas izdota 1988. gadā, parādās tā pati tēma: Manas mājas ir tur. Manas mājas ir šeit. Man māju nav (..) Maniem vecākiem māju nebija. Es piedzimu pusceļā... (Tā pati diena. Stokholmā: Atvase, 1988:129).

Zviedrijā dzimušā igauņu rakstniece Maarja Talgre raksta, ka viņa bērnībā izjutusi pieaugušo sāpes un nemieru un miegā redzējusi murgainus sapņus igauņu valodā. Igauņu valoda nesaistījās ar nākotni. Tur bija pagātne un sēras. Tur bija zaudējums (Leos dotter. Stockholm: Bonniers, 2003:83-4).

Taču bēgļu literatūrā ir arī lietišķi spriedumi un pozitīvas reakcijas uz dzīvi jaunajā zemē, tāpat fakti, kas liecina par labu piemērošanos. Dzejnieks un bijušais kaŗavīrs Dzintars Sodums ir uzrakstījis grāmatu par saviem pirmajiem 18 gadiem Zviedrijā – Jauni trimdā (Rīga: Karoga bibliotēka, 1997). Viņam, piemēram, paticis, ka, iegūstot pavalstniecību, nav vajadzējis neko solīt vai deklarēt (139). Ja būtu vajadzējis, viņš bijis gatavs darīt tā kā to dara Zviedrijā (141). Viņš iemācījās, kas ir pārskats un izvērtējums (152), un ka Zviedrijā vajag apzināties savu vietu.

Vecākās paaudzes aizspriedumus pret zviedriem ar ironiju ir aprakstījis dzejnieks Pāvils Johansons, dzimis latviešu ģimenē Zviedrijā. Kaut gan viņš mita izglītotā latviešu vidē, gadījās, ka zviedru meitenes tur dēvēja par nemorālām. Mēs esam pārāki par citiem [”No Hēgerstēnas uz Segeltorpu”. JG223(2000):50]. Atstāt tā saucamo “mūsu lietu” bija noziedzīgi. Viņam gadījās dzirdēt: Viņa apprecēja kaut kādu zviedrulēnu. Labs cilvēks, bet tomēr zviedrs (..) Pie zviedrietēm var labi uztrenēties, bet tev jāprec latvieti (50). Šī attieksme daļēji radās no vecākās paaudzes bailēm pazaudēt saistību ar saviem bērniem. Trimdas sabiedrībā valdīja uzskats, ka bērniem jābūt dziļi saistītiem ar latviešu minoritāti, jārunā labā latviešu valodā un jāpievēršas akadēmiskām studijām. Tas, protams, izraisīja pretestību. Daļa jauniešu atstāja latvisko sabiedrību un strauji iekļāvās jaunās zemes struktūrās. Te redzam uzvedību līdzīgu tai, ko aprakstījis Šamais Dāvidsons ebreju ģimenēs, kuŗās cākā paaudze bija bijusi koncentrācijas nometnē.

 

Dzimtās zemes pārvērtēšana

Svarīgs punkts bēgļu attieksmē pret dzimteni bija kontakti ar to 60. gados, kas deva zināmu izpratni par īstenību okupētajā zemē. Radās kontakti ar tuviniekiem un citiem latviešiem, bet arī konflikti bēgļu grupā. Pati es aizbraucu uz Latviju ar kuģi no Stokholmas vecpilsētas 1967.gadā. Daļa latviešu bēgļu tādus braucienus uzskatīja kā nodevību pret dzimto zemi, par ko daudzi bija atdevuši savas dzīvības. Taču kontakti pieauga, it sevišķi starp tiem, kam Latvijā bija tuvinieki, un jauniešiem, kas bija dzimteni atstājuši kā bērni un vēlējas iepazīt savu zemi, par ko bija daudz dzirdējuši. Daži brauca slepus, jo nevēlējās uzklausīt citu bēgļu negatīvos komentārus. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis Zviedrijā uzrakstīja grāmatu par savu braucienu uz Latviju (Zili stikli, zali ledi. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1968). Viņa pieredze daudzus iedvesmoja. Ģērmanis uzsvēra, ka ir svarīgi neiespaidoties no personām, kas darīja visu, lai neitralizētu bēgļu aktīvo pretestību pret padomju okupāciju Baltijas valstīs. Viens no dzimtenes apmeklētajiem bija dzejnieks Olafs Stumbrs, kuŗa uz Zviedriju aizbēgušo brāli, leģionāru, zviedri bija izdevuši Padomju Savienībai. Stumbra vēstījums trimdas latviešiem pēc Latvijas apmeklējuma bija skaidrs un nepārprotams – neidealizēsim latviešus uz citu tautu rēķina, cienīsim un balstīsim savus brāļus dzimtenē.

Vēl jāmācās mums, vēl jāmokās mums.

Lūk, patiesība plika:

neesam Radības Kronim daiļš rotājums.

Protams, latvieši esam. Bet tikai.

----------------------------------------------------

Saprazdams raugies no jaunas malas:

tur

Tava drūmo pasaku valsts

ik rītus mostas

mokām

tapt par dienišķa krietnuma salu. ......

 

Tavu labo asiņu gods

prasa,

lai Tu

ik elpā

viņai labu vēlē.

Tur guļ brāļi kaŗavīri,

tur māsiņas rakstītājas.

 

(Vāveres stunda. Ann Arbor, Michigan: Ceļinieks. 1970:86, 91)

Vēlākā dzeju krājumā lidmašīnā atpakaļceļā uz Ameriku viņš lūdz, lai sīkstie un godīgie tur lejā zem mākoņiem pārcieš ziemu zem sniega (Mitrā daba ar ūpjiem. Stockholm: Daugava,1985:98). Stumbrs atzīst, ka motorceļi Amerikā ir labāki, bet tomēr meklē ceļu uz mājām. Viņš ir gatavs to noiet kājām (Vāveres stunda, 141). Pārgalvīgā priekā viņš sakās vēlamies atritināt zemi ar ādu uz iekšu, lai tuvinātu Losandželosu Rīgai. Hej pumpiņrasā, Losandželosā, dzīvošu te Rīgas priekšā (81).

Arī citā veidā notika tuvināšanās zemēm Baltijas jūras otrā pusē. Baltijas Institūts Stokholmā ar Zviedrijas valsts atbalstu 80. gados organizēja konferences, kuŗās piedalījās zinātnieki no visas pasaules. Šīs sanāksmes deva baltiešiem iespēju domu un uzskatu apmaiņai ar kolēģiem Rietumos par literatūru, vēsturi un mākslu. Tas, protams, bēgļu sabiedrībā izraisīja diskusijas. Daži uzskatīja, ka ir vērtīgi tikties ārpus politiskās sfēras. Taču konferencēs piedalījās arī cilvēki no aprindām, kas pārstāvēja baltiešu apspiedējus. Daži bēgļi uz to asi reaģēja un konferencēs nepiedalījās. Viņi nespēja pārvarēt sāpes, saistītas ar deportācijām un tuvinieku zaudējumu. Tas bija saprotams, bet noveda arī pie destruktivitātes. Iecietība prasa distanci un varbūt pat zināmu vienaldzību. Nezināšana, nevēlēšanās saprast un bailes neļāva aukstasinīgi vērtēt politiskos notikumus un izpaudās agresivitātē pašu bēgļu sabiedrībā. Lamas, rakstnieku izsvilpšana notika gan Zviedrijā, gan citur. Dzejnieks Gunārs Saliņš šīs tendences dzejolī ”Kongresā” izteica šādi: Saglabāsim savu latvisko seju. (..) Jā, un katrā ziņā saglabāsim savus latviskos zobus, lai varam viens otram latviski iekost (Satikšanās. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1979: 79).

Protams, varēja tuvoties arī ar humoru bēgļu sabiedrības pretišķībām un trūkumiem, neizslēdzot bēgļu mentalitātes destruktīvos aspektus. Izmaiņas bēgļu valodā un vērtību sistēmā, kā arī okupētās dzimtenes savdabīgā, ar komunistisko ideoloģiju saistītā valoda bija visai piemērota sarkasmam. Kādā novelē tika tēlota šaušanās bēgļu viesībās, ko bija izraisījušas diskusijas par literatūru, un fakts, ka tāda lielos daudzumos pienāca no dzimtenes (Tālivaldis Ķiķauka. Tramvajs tuksnesī. Mineapolisā: Tilta apgāds, 1965:103).

Atgriežoties pie Dāvidsona un Liftona psichisko simptomu apraksta, tur atrodam bailes no katastrofām un svešiniekiem, tāpat uzticēšanās trūkumu un bailes tikt pieviltam. Bēgļi neuzticējās viens otram, tāpat kā zviedriem, kuŗi nebija tikai atzinīgi pret viņu centieniem. Šie fakti aktualizē Liftona uzskatu par vajadzību pārvērtēt sevi un citus, gūstot jaunu paštēlu un citu skatījumu uz pasauli. Ja šis process izpaliek, personība sastingst ap neizprasto un apspiesto traumu, radot nicināšanu un noraidošu attieksmi pret citādi domājošiem.

 

Bēgļu kreativitāte

Par spīti grūtībām, var teikt, ka liela daļa bēgļu ar laiku, daļēji arī pateicoties sāpīgajai dzīves pieredzei, kaŗam un kulturālai izolācijai, ir attīstījusi vienreizīgu kreativitāti. Kā jau minēju, lietuviešu Zviedrijā bija maz. Nozīmīgu ieguldījumu lietuviešu valodas zināšanu izplatīšanai Zviedrijā deva Upsalas Universitātes lektors Juozuas Lingis, kas darbojās Baltiešu Savienībā. Igauņu bēgļu Zviedrijā bija daudz vairāk nekā latviešu. Literatūrā min skaitli 32 000. Kanadā – 25 000, bet ASV – 10 000 (A. Küng Baltikum. Hudiksvall: Winbergs,1991:76). Starp 1945. un 1959. gadu igauņi ārzemēs izdeva 266 grāmatas – vairāk nekā tai pašā laikā okupētajā dzimtene. Šai laika periodā Zviedrijā notika četri dziesmu svētki (Aspects of Estonian Culture. London: Boreas Publishing Co.,1961:298-300). Igauņi kopš 1972. gada ārzemēs ik pa četriem gadiem organizēja vispasaules igauņu festivālus ar mūziku, dziesmām, deju un sportu – ar mērķi veicināt nacionālu un kulturālu kopību. Svētkos notika arī politiskas manifestācijas, pieprasot brīvību Baltijas valstīm. Igauņiem Zviedrijā ir visu igauņu organizāciju apvienība. Viņiem ir savs nams Stokholmā, bibliotēka, laikraksts un pamatskola. Igauņu žurnālists Andres Kings ir sarakstījis vairākas grāmatas par baltiešiem, skatoties no internacionālas perspektīvas, kas ir bijis nozīmīgi, lai izplatītu zināšanas par viņu likteni. Igauņu sabiedrībā bija vairākas izcilas personības, piemēram, jau mirušie – dzejnieks Lābans (Ilmar Laaban), komponists Tubins (Eduard Tubin), mākslas vingrošanas specialists Idla (Ernst Idla), kā arī vēl šodien darbīgās rakstnieces Talgre, Melberga (Enel Mellberg), Kebi Lareteja (Käbi Laretei, arī pianiste) un ilustratore Viklande (Ilon Wikland).

Zviedrijā latviešu bēgļi bija ap 5 000. Kādu laiku tur bija trīs apgādi, divi laikraksti, augstvērtīgs koris, pāris teātŗa trupu, ap 30 biedrību un vairākas politiskas partijas. No 1945. līdz 1962. gadam latvieši brīvajā pasaulē izdeva 90 dzejkrājumu, apmēram 300 prozas grāmatu, 50 lugu, kamēr apmēram 200 000 bēgļu, izkaisīti dažādās zemēs tai pašā laikā piedalījās politiskā cīņā par savu zemi un tās izdzīvošanu (Jānis Rudzītis. Starp provinci un Eiropu. Västerås: Ziemeļblāzma, 1971:157). Ne jau viss bija augstā līmenī, bet tomēr liecināja par radošu darbu. Vācijā nodibināja ģimnaziju un universitāti, kas trīs gadus sniedza pamatizglītību baltiešu studentiem, no kuŗiem daudzi veiksmīgi turpināja studijas ārzemju augstskolās. Tika izdota Latvijas vēsture un Latvijas kultūras vēsture, vairāku nozīmīgu rakstnieku kopoti raksti un folkloras krājumi. Daļa grāmatu liecināja par nesenajiem traģiskajiem notikumiem tautas vēsturē. Tāda grāmata bija These Names Accuse, ko izdeva Nacionālais Fonds Zviedrijā. Savienotajās valstīs, Kanadā un Eiropā, kur bēgļu grupējumi bija lieli, atkārtoti notika dziesmu svētki.

Bēgļu vairāk vai mazāk izcilos darbus var pieminēt arī ar zināmu humoru. Juris Rozītis savā romānā (Kuņas dēls. Rīga: Karogs, 1995) raksta, ka daži latvieši izcēlušies ar ziedu pasniegšanu karalienei un kā veiksmīgi klavierspēlētāji vai peldētāji. Taču nobeigumā viņš nopietni saka: latviešu kultūra trimdā ir amatieru kultūra. (..) Mākslinieki, (..) sabiedriskie organizatori (..) strādā aiz mīlestības. (..) Rakstnieki un komponisti raksta vēlu vakaros (..) vai vaļas brīžos. Tas viss pieder pie trimdas kultūras. Neviens par šo darbu nemaksās; ja gribi, dari, ja ne – nē (314).

 

Nobeigums

Nobeidzot var teikt, ka baltiešu bēgļi ir veiksmīgi sublimējuši savas sēras un zaudējumu un veikuši nozīmīgu darbu savās patvēruma zemēs, kur viņi nereti izcēlušies ar krietnu darbu un panākumiem. Piemērošanās jaunajai zemei nav bijusi bez grūtībām, bet pozitīvie spēki ir bijuši pārsvarā un tagad nāk arī viņu dzimtajām zemēm par labu. Baltiešu bēgļi ir bijuši pasargāti no virspusības, un centieni pēc taisnības viņu dzīvei devuši dziļu jēgu. Visai pozitīvs faktors baltiešu bēgļiem ir bijis fakts, ka notikumi, bēgot un dzīvojot citās zemēs, viņiem bijuši saprotami, un lielākā tiesa no viņiem ir saskatījuši skaidru mērķi, par ko cīnīties, proti, par dzimtenes atbrīvošanu no apspiestības. Daudzi bēgļi visā pasaulē ir saskārušies ar sarežģītāku likteni un grūtībām formulēt savas dzīves mērķus.

Psichoanalītiskā literatūrā atkārtoti parādās doma, ka kreativitāte ir saistīta ar sērām, ar zaudējumu un vēlēšanos zaudēto atgūt vai it kā to radīt no jauna [J. Beck-Fries. När Orfeus vände sig om (Kad Orfejs atskatījās). Stockholm: Natur och kultur 2005:278). Tādas domas, protams, nav formulējuši tikai psichoanalītiķi. Itāļu rakstnieks Alberto Moravia savā romānā La ciociara (Sieviete no Čočarias) (Milano: Tascabili Bompiani, 2001) apraksta aprobežotas, materiālistiskas sievietes domu pasauli. Kā bēgle viņa iegūst apziņu par savu un līdzcilvēku vērtību un savu dzīves uzdevumu. Rakstnieks salīdzina bēgļa ceļu uz apzināšanos, gudrību un kreativitāti ar Lācara piecelšanos no miroņiem. Ņemot vērā baltiešu bēgļu ideālismu un radošo darbu, ir iemesls ticēt, ka šāds process viņiem nav bijis svešs.

 

 

 

 

Mūsu pastāvīgās līdzstrādnieces, psichiātrijas doktores Ainas Siksnas raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts Stokholmas Universitātes baltiešu nodaļā 2005. gada rudenī, atceroties baltiešu bēgļu ierašanos Zviedrijā 1944. un 1945. gadā.