JG250 Juris Silenieks. Daudzbalsīgas ardievas

Juris Silenieks

DAUDZBALSĪGAS ARDIEVAS

Ar šiem diviem Ainas Zemdegas (1924-2006) sējumiem[*], kuŗus rediģējis un sakārtojis Dr. Pāvils Vasariņš, viņas dzīvesbiedrs, rakstniece atvadās no saviem lasītājiem − vismaz pagaidām. Viņas visai bagātais rakstu pūrs iesniedzas vairākos žanru apcirkņos. Nebūtu pārsteidzoši, ja Vasariņš vai citi bibliogrāfi un rakstniecības kopēji atrastu starp atstātajiem dokumentiem vēl citus publicējamus materiālus. Ar vienu mūžu nepietiek ir viena Zemdegas dzejoļu krājuma virsraksts. Varbūt, bet gadu skaits jau nenosaka atstātā mantojuma kvalitāti, un to varētu īsteni vētīt un vērtēt tikai nākamās paaudzes. Dzejnieces pēdējo sējumu Nakts dzejoļi, ko raksturo polifonika, vietumis padrūma ieskaņa, visai iezīmīgi ievada faksimils no savlaicīgi neiespiestā dzejoļa „Smilts,” ko muzejā atradusi izdevēja. Sakārtotāja uzskatā autore nekad nebūtu pieļāvusi tik nenoslīpētu rindu publicēšanu. Tas protams ir iebildums, kas prasa iebildumu no tiem, kuŗu ieskatā pirmais uzmetums ir tas īstenākais, „mūzu visvairāk apdvestais”, ko prāts, iedzītā disciplīna vai ikdienas pelēcība, kā romantiķi apgalvoja, nav atsvešinājuši no pirmatnējā impulsa, kas vēl citu vēlāku apsvērumu dēļ nav pārķerts un izlabots vai, pasargdies, uzlabots. Par to jau ir savā laikā daudz debatēts, un itin dabīgi šis dialogs turpinās vēl šodien − it izteikti klasiķu un romantiķu un viņu pēcnācēju vidū.

Aina Zemdega, šķiet, atsakās piebiedroties šiem grupējumiem un apliecina savu radniecību ar tiem, kam robežu nav / starp šķitumu un īstenību, / starp būt un nebūt (..) Es biju tur, / kur īstenība un šķitums / saplūst par citu vielu (95. lpp.). Neliekas, ka te būtu runa par alķīmiskiem pieņēmumiem. Te varbūt parādās vairāk dzejnieces vēlēšanās izbēgt no ierobežojumiem, ko nosaka loģika, tradīcijas vai ieslēgšanās sevī. Dzejnieces skats paveŗ kaleidoskopiskus savirknējumus, tostarp gan dzimtās zemes atspulgus apziņā, gan svešpilsētu ainas, kā arī pārkarsētā tuksneša vīzijas. Reizēm apraksts iedzīvinās kādā dramatiskā tēlojumā, kad, piemēram, uz gleznaini izteikta latviska fona risinās traģisks tēlojums par naudas piedzinēja noslīkšanu atvarā, cīnoties par savu naudu, kam it kā pretojas daba. Blakus šiem dabas skatiem nedaudz tālāk parādās Londonas torņi un pilsētu nakts ainas. Citviet Zviedrijas impresijas iezīmējas visai sirreāli: Meitene zirgā − / no datora izlēkusi − / ne tēls, bet īstenība, / te bruņās te zīdā / te es, te viņa pati (67). Un tad: Rudens un Ziemas skaņās / Vivaldi ienācis / šai vasaras karstumā / Sandžordža bazilikā (66). Bieži tēlojums it kā atraisās mūzikas pavadījumā − Mocarta, Vivaldi, bet ne reperu ritmos.

Zināms tematisks cikls veidojas nodaļā „Melnā sieva,” tādā kā memento mori noskaņā. „Nekrologs vecajai liepai” izskan kā rekviēms aizgājējai: Tavs mūžs bija garšs un svētīgs. / Ilgi tevi pieminēs bites un sievas, / tavu ziedu smaržā cīnoties ar ziemu (94). Tur ir veltījumi aizgājušiem domu biedriem, autores compagnons de route, tostarp Mārim Čaklajam, Veltai Tomai, Valdim K. Drūmu, draudīgu noskaņu ieslēgta, dzejniece it kā atgādina sevis pašas īslaicību uz šīs zemes, varbūt nojaušot savas pašas drīzu aiziešanu. Melnajai Sievai dzejniece uzsauc: Vēl nenāc. − Es nespētu skatīties tevī / mirušām acīm. Un tad smiltīs parādās ieraksts Es tevi mīlu. Rakstījums smiltīs, ne marmorā vai granītā, var būt tikai īslaicīgs, pirms vēji, lietus vai kādi nevērīgi staigātāji smiltīs ierakstīto vēsti aizslaucīs nebūtībā. Mīlestība ir mūžīga − deklarē skaļi pirmie mīlētāji. Tik ilgi, kamēr tā ilgst, piemetina latīņu tautu gudrība, kas gan arī ir sava veida nemirstība, piemērota tiem, kas apzinās savu īslaicību, tādējādi to noliedzot.

Dzejniece ir daudz interesējusies par citām zemēm un kultūrām, ko izteikti apliecina viņas ceļojumu apraksti. Tās, visai iezīmīgi, ir sava veida apziņas sarunas ar un par redzēto un atmiņā palikušo. Septiņjūdžu zābaki, neskaitot prologa dzejoli, kas pārņemts no sējuma, Nakts dzejoļi, iesākas ar ceļojumu pa Meksiku. Autore tūliņ norāda lasītājam: spāniski neprotu. (Vēlākiem ceļojumiem viņa esot it labi apguvusi zemes valodu). Tas liek atcerēties, kā Kamī stāstu krājumā L’Exil et le royaume apraksta savu pamestību valodas nemācēšanas dēļ. Zemdega apraksta šo ceļotāja atstatību no cilvēkiem un kultūras kā privilēģiju un nolemtību. Kā tik daudzi kanadieši, viņa aizbēg no Kanadas ziemas dziļā aukstuma uz Meksiku, kur savukārt jāmeklē glābiņš no nežēlīgās saules, kas iespiežas visur ar savu dedzinošo karstumu. Kamī saulei piešķir atpestītāja lomu no kristietības iedzimtā grēka nomāktības. Saules spožums un karstums izdedzina no cilvēka apziņas grēka nojautas un liek cilvēkam apzināties, ka šī ir viņa valstība, viņa ķēniņvalsts, kur viņš jūtas kā nepavalstnieks, atgādinot, ka šī ķēniņvara ir nedroša un īsa, taču vienīgā, kas viņam dota. Zemdega šāda veida epifāniskus brīžus pārdzīvo citā kontekstā. Viņas pārdzīvojumu izsauc kultūru kontrasti un konflikti, ko viņa saredz dīvaino, reizēm, grotesko sengrieķu un indiāņu kultūru palieku mistrojumos, kas gandrīz vēl ķēmīgāk kontrastē ar šodienas tūristu, it sevišķi anglosakšu, ievazājumiem. Itin iezīmīgi, ierodoties kādā jaunā vietā, gandrīz kā atsevišķu iedomu urdīta, ceļotāja vispirms dodas uz baznīcu un tad uz tirgu, ja iespējams, uteni, kur viņa nemeklē iegūt izdevīgus pirkumus − viens no viņas lielākiem sasniegumiem ir labi nolietoti pieši, kuŗu (ne)lietderību viņa nespēj novērtēt. Baznīcā, kur vien tas ir iespējams, viņa noliek sveci un vēro dievlūdzējus, it kā cenšoties izprast viņu ticības impulsus, it sevišķi nabadzīgāko zemnieku. Ceļotāja grib iejusties šo dievlūdzēju ticībā, kas viņu mulsina bagāti greznotajā katedrālē, kur krustā sistais apliecina savu necilību un cilvēku nežēlību. Katedrāles apmeklējumi izsauc vērotājā emocionālu saviļņojumu momentus, kad hic et nunc it kā pazūd pārdzīvotā priekšā. Bet tad nāk brauciens pārpildītā autobusā pa lauku ceļiem, kad šoferis sparīgi izvairoties no ceļa bedrēm, sagāž savus sasvīdušos braucējus vienu otram virsū. Neiederos, stāstītāja sev atzīstas. Nedaudz vēlāk, kad ceļotāja ir nolēmusi doties uz vienkāršo baznīcu un ne uz izdaudzināto grezno Santa Klāras katedrāli, viņai parādās vīzija: pēkšņi jūtu − atrodos kaut kur citur, kaut kur tālu no šiem vīriem un sievām. Man liekas, ka skatos kādā citā, pagājušā laikā, ka caur kādu laika spraugu redzu senu pagānisku rituālu, kādu pirmsvēstures upurnešanas procesiju (38). Līdzīgā izteiksmē it bieži aprakstītas tādas kā epifānijas, kad vērotājs jūtas atbrīvots no hic et nunc ierobežojumiem, it kā atraisījies no ikdienas realitātes un pārdzīvo intensīvākus un it kā patiesākus momentus, ar izjūtam, kas nav radniecīgas dainās izteiktajam: Šeit esmu svešiniece. Tālāk dodoties uz Akapulko, kur nākas sastapt pašus bagātākos tūristus, ceļotāja redz, ka modernās tūristu celtnes ir būvētas uz acteku tempļu drupu paliekām. Blakus greznajai Las Brisas viesnīcai būdas, saslietas no papes un skārda plāksnēm (..) Šī ir Meksika (..) galēju kontrastu, neizprotamu spēku, padevības, netaisnību un nebeidzamu cīņu, maiguma un nežēlības zeme (49). Ar tādām pārdomām noslēdzas autores Meksikas ceļojums, kas var noderēt kā vade mecum katram šīs zemes apmeklētājam. Spānija, kaut daudzējādi radniecīga Meksikai, iezīmējas kā attāla zeme. Kordovā meklēju veco, kluso (..) mierīgo dzīves plūdumu un pieticību (..) Meklēju vēsturei piederīgo, par ko stāsta aizvien vēl stiprie viduslaiku mūri (115). Eskorials, slavenais muzejs, kas pazīstams arī kā klosteris, baznīca un pils, maz piesaista apmeklētājas uzmanību un interesi, tāpat kā vēlāk Parīze un Luvra, vietas, par kuŗām, liekas, vairs daudz jauna nav palicis ko teikt. Turpretim Austrālija un Jaunzēlande paveŗas kā baltas neaprakstītas lapas autores prātam un izdomai.

„Ķenguru zemē” dzejniece sastopas ar tautiešiem, kuŗus viņa daudz iztaujā, lūkojot izprast, kā un kāpēc viņi nonākuši zemē, kas, raugoties no ziemeļu puslodes, atrodas pasaules pašā apakšā. Rakstniece izliekas pārsteigta, dzirdot no Austrālijas latviešiem, ka dzīve šajā jokainajā zemē, kur pirmiem pienācējiem izlikās daudz kas apgriezts ar kājām gaisā, ir visai pieņemama, un jaunatbraucēji jau jūtas gandrīz kā mājās. Smeldze pēc dzimtenes nenomāc vēlēšanos atrast Austrālijā kaut ko vairāk, kā tikai mītnes zemi. Attālums no Latvijas nav samazinājis viņos vēlēšanos palikt latviešiem. Kultūras dzīve virmo, un vietvietām ceļas „mazās Latvijas.” Dzīves savādības un grūtumi nav atturējuši ieceļotājus no tiekšanās pēc latviskā. Rakstītāja nobeidz stāstījumu ar cerību, ka krustmāte, kas viņai bija izkārtojusi ceļojumu no Kanadas uz Austrāliju, būs apmierināta ar aprakstīto.

Šodienas lasītājs arī nebūs neapmierināts, jo Zemdegai piemīt izcils stāstītājas talants, kas padara lasāmo visai pievilcīgu. Būtu jau gribējies, lai autore izjustu savu lasītāju pateicību, bet visu, ko grib, nevar dabūt, taču vienmēr var gribēt to, ko var dabūt. Tā esot laimība, tā Henrijs Džeims esot prātojis.

Juris Silenieks

[*] Aina Zemdega. Nakts dzejoļi. Viestura Vecgrāvja pēcvārds. Rīga: Pētergailis. Nedatēts izdevums. 134 lpp.; Aina Zemdega. Septiņjūdžu zābakos. Citur redzēts, dzirdēts, piedzīvots. Rīga: Karogs. 2007. 208 lpp.