NOZĪMĪGI RAKSTI JBS

Journal of Baltic Studies (JBS). XXXVII/4 (2006). The Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) <aabs@starpower.net>

 

Pērngada pēdējā numurā JBS redaktori pievērš lasītāju ļoti nopietniem nacionālās politikas jautājumiem, kas dienas presē parasti iztirzāti, ja ne pavirši, tad tomēr virspusēji.

Tallinas U. doktoranda, atvaļinātā ASV pulkveža Miltona Pola Dēvisa ļoti piesardzīgais pārskats par Baltijas valstu bruņoto spēku rezervistu un zemessargu lomu šo valstu aizsardzībā vietām jālasa starp rindām. Tā kā Latviju tās sabiedrotie nesargā uz Zilupes līnijas, strauja iebrukuma gadījumā NATO spēki nevarētu ierasties laikā, lai sniegtu tiešu militāro palīdzību. Tāpēc Baltijas valstu aizsardzības stratēģija paredz rezervistu un zemessargu apmācību aktīvai un plašai pretestības kustībai. Ja pēc neatkarības atgūšanas no Krievijas pārņemtie Latvijas virsnieki mācīja kareivjus iet uz stiķiem gluži kā Napoleona, atvainojiet, Suvorova, laikos, tad šodien mācības pakļaujas NATO priekšrakstiem. Lielā mērā neuzticamie iesauktie tagad nomainīti ar brīvprātīgajiem. Aktīvā dienesta vienības iekļautas NATO struktūrās un neliekas domātas tiešai valsts aizsardzībai. Aizsardzības funkcijām vistuvākajā nākotnē paredzamas piecas (militārās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un vides) dimensijas, kas gan vēl ir tikai savas attīstības sākumos, un to aizsardzības stratēģijas vēl atšķiŗas viena no otras. Piemēram, Igaunija, ņemdama par paraugu Somiju, Zviedriju un Šveici, vēlas aizstāvēt savu teritoriju ar mazām, zibenīgi mobilizētām vienībām. Latvijai ir divi, ļoti dažādi bruņoto spēku grupējumi − aktīvā dienesta kaŗavīri tiek sagatavoti un gūst vērtīgu pieredzi NATO pasākumos, bet zemessardze ir līdzīga Igaunijas Kaitseliit vienībām. Lietuvā, kur brīvprātīgie tiek papildināti ar iesauktajiem, aktīvās armijas pamatā ir „Dzelzs vilku” motorizētā brigāde, kas spēj sadarboties ar NATO spēkiem. Lietuvas militārais budžets vistuvāk atbilst NATO vadlīnijām.

Irmina Matonīte (Matonyte) no Viļņas Sociālo pētījumu institūta analītiski pievēršas jautājumiem, kas arī netiek pietiekami pārrunāti ne Lietuvā, ne Latvijā − par nevienprātību sociālās taisnības jautājumos, par turību un nabadzību Lietuvā un par dažādo nogrupējumu politisko pārliecību. Daļēji no padomju laikiem iemantotie populistiskie uzskati nevienlīdzību pārspīlējot un līdz ar to vairojot neuzticību valstij, valdībai un citiem iestādījumiem, kas parasti tautas vairāk vieno nekā saskalda.

Šiem smagā svara rakstiem seko Ņujorkas Valsts Ņupalcas U. un Viļņas Vitauta Dižā U. profesora Viktora Demanka (DeMunck) uz intervijām bāzēts socioloģisks pārskats par Lietuvas jauniešu uzskatiem mīlas un mīlestības lietās, gan romantiskās, gan reālākās dimensijās.

Manuprāt, raksti par angļu leksikas izplatību visās trijās Baltijas valstīs jālasa vienā lasījumā, viens pēc otra. Melburnas U. valodniece Kristina Brazaitis par šo parādību jautā: Siseņu briesmas vai mannā no debesīm? Pamatīgi iztirzājusi šī fenomena raksturu un lomu Lietuvā, autore secina, ka Lietuvā valdošie uzskati visumā ir naidīgi anglicismu invāzijai. Lai gan Lietuva daudz vairāk nekā Latvija iegulda valodas kopšanā, tomēr angļu vārdi tur ieplūst tik lielā mērā, ka nākotni nākošos 10 gados grūti paredzēt. Latvijas U. valodu profesors Andrejs Veisbergs ir optimistiskāks − grāmatu klāstā lielais krievu tulkojumu skaits ir samazinājies, tulkojumu skaits no angļu valodas relatīvi nostabilizējies, arī skolās latviešu mācību valoda ir pozitīvi mainījusies no 50:50 uz 70:30 attiecībā uz krievu valodu. Valodnieču Suliko Līvas (Liiv, no Tallinas U.) un Birgitas Lāsī (Laasi, no Tartu U.) viedokļi par angļu valodas ietekmi uz igauņu valodu ir negatīvi ar norādēm arī uz pozitīvo momentu.

No grāmatu recenzijām interesantākās ir par Roberta Dekviriko (de Quirico) rediģēto sējumu par eiropeizāciju un Andersa Ulīna (Uhlin) − par demokratizāciju Krievijas Federācijā un Baltijas valstīs.

 

 

 

Journal of Baltic Studies (JBS), XXXVIII/1 (2007).

 

Patīkami redzēt, ka pazīstamā Routledge firma (Taylor & Francis Group, 4 Park Square, Milton Park, Abingdon, Oxfordshire, 0X14 4RN, United Kingdom, <http://www.tandf.co.uk/joumals> iekļāvusi savā zinātnisko žurnālu klāstā Baltijas valstis. Arī JBS, sākot ar šo gadu. Mainītais žurnāla zilais vāks spilgti iezīmē visu trīs Baltijas valstu kontūras Baltijas juras baseinā. Abonementa cenas gan stipri cēlušās. Tādēļ iesaku JG lasītājiem rūpēties par to, lai žurnāls tiktu pasūtināts viņiem pieejamās akadēmiska rakstura bibliotēkās, kam jaunās cenas liksies normālas.

JBS redaktora, Glasgovas U. profesora Dāvida Smita šajā laidienā izvēlētie raksti ir nozīmīgi baltiešiem, īpaši latviešiem. Tartu U. pētniece Dr. Ehina (Piret Ehin) savā bezpartejiski uzmanīgajā rakstā par politiskām attieksmēm visās trijās Baltijas valstīs (1993-2004) analizē datus par sabiedriski politiskiem uzskatiem, tautas atbalstu, uzticēšanos valdībām, valsts iekārtas un vadības veidiem un, protams, igauņu, latviešu un lietuviešu attiecībām ar rusofonu grupējumiem. Ja arī notikumi liekas šodien aizsteigušies priekšā šo pētījumu rezultātiem, agrākc gadu pieredze tiešam izskaidro daudz no tā, kas notiek un visā drīzumā var notikt šajās valstīs. Problēmu netrūkst. Un dažas to kombinācijas var novest pie grūti pārvaramām dziļām krīzēm. Svarīgākā problēma ir visu trīs valstu un valdību noturība minētajā laika posmā.

Ko liecina autores aptaujāto atbildes? – Igauņi visvairāk (60%) identificē sevi ar Igaunijas valsti. Uz pēdām seko latvieši, kamēr lietuvieši vairāk uzsveŗ savu piederību vietējai sabiedrībai, savam novadam vai pilsētai. No Igaunijas rusofoniem 38% sevi pieskaita vietējai sabiedrībai, bet 41% − Krievijai. 36% no Latvijā mītošajiem krieviem ir lojāli Krievijai, bet vietējai sabiedrībai − 42%. Lietuvā Krievijas lojālistu ir tikai 6%. No baltiešu pamatiedzīvotājiem komunistu atgriešanos vēlas nedaudzi − 5% līdz 7%. Rusofonu grupās to ir vairāk − Latvijā no 11% līdz 19%. Stipru valdītāju jeb līderi visvairāk vēlas Latvijas krievi (44%). Demokrātijas atbalstītājus visvairāk (69%) redzam starp lietuviešiem. Seko latvieši (60%). Rusofonu vidū demokrātu ir mazāk. Atbalsts un apmerinātība ar valdību pēdējos gados ir augusi lēni, īpaši Latvijā. Nav domājams, ka tautas nobalsošana sakarā ar patvaļīgo likumdošanu un traģikomisko prezidenta vēlēšanu tautas uzticību vairos. Jājautā, kā nedroša un svaidīga valdība spēs veikt savu darbu, ja tauta tai neuzticas? Še jāpiebilst, ka starp latviešiem tikai ar 2001. gadu saskatāms neliels pozitīvs vērtējums (starp krieviem − negatīvs) attiecībā uz tirgus ekonomiku. Nenobremzētā inflācija šo vērtējumu gan mazinās.

Viļņas U. socioloģijas profesors Zenonas Norkus savā Igaunijas sasniegumu analīzē konstatē, ka lietuviešiem svarīgi ir reliģiskie uzskati un tradīcijas, kas uzsveŗ valdnieku atbildību pret tautu, īpaši pret mazturīgajiem. Pusei no samērā pasīvajiem latviešiem esot svarīgs darba tikums, un viņu ieskatā valdības uzdevums ir gādāt par tautas labklājību. Divas trešdaļas no igauņiem augstu vērtē indivīda darbu un patstāvību, un tikpat liels skaits vēlas dzīvot Somijas vai Zviedrijas tipa labklājības valstīs.

Mančesteras U. vēstures profesora Gatrela (Peter Gatrell) temats − bēgļu un citu pārvietoto personu vēsture pagājušā g.s., ko gan pamatīgi aplūkot vienā rakstā iespējams tikai nepilnīgi. Bradfordas U. lektors Hausdens (Martyn Housden) pievēršas kaŗa gūstekņu (apm. 500 000) repatriācijai 1920. gadu sākumā un Igaunijas lielajai lomai šajā pasākumā. Oksfordas U. pētniece Makdovela (Linda McDowell) raksta par bēgļu, īpaši Latvijas sieviešu, izvietošanu darbos Lielbritānijā pēc II Pasaules kaŗa. Latvietēm dažkārt piedēvēta labāko darbinieču slava. Viņas arī veiksmīgi sacentušās ar īrietēm.

Tartu U. politoloģes Onkenas (Eva-Clarita Onken) apskatā par Igaunijas un Latvijas vēsturnieku komisiju pētījumiem un publikācijām norādīts uz grūtībām mērķu izvēlē un avotu pieejamībā. Šim rakstam it kā pieslēdzas Viskonsinas U. (Madisonā) profesora Senna (Alfred Erich Senn) rūpīgā recenzija par lietuviešu vēsturnieku sakopoto 1. sējumu (krievu valodā) par PSRS un Lietuvas attiecībām II Pasaules kaŗa sākumā. Virgils Krapauskas vērtē Leonida Doeskina grāmatu par lojalitātes un nodevības jēdzieniem, bet Tībingenas U. Hatlija (Mark Hatlie) − Hiršhauzenas (Ulrike von Hirschhausen) Die Grenzen der Gemeinsamkeit: Deutsche, Letten, Russen und Juden in Riga 1860-1914. Žurnālu noslēdz redakcijai piesūtīto 11 jaunu grāmatu saraksts.

 

Gundars Ķeniņš-Kings

 

 

Dr. Gundars Ķeniņš Kings ir emeritēts ekonomikas profesors un dekāns (Pacific Lutheran U.)