Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007
KOPĪGĀ PIEREDZE TRIMDAS LATVIEŠU PĒCKAŖA ROMĀNOS
Juris Rozītis. Displaced Literature. Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile. Stockholm: Stockholm University, 2005. 313 lpp.
Trūcīgo materiālu krājumu svešvalodās par latviešu literatūru papildinājusi Juŗa Rozīša krietna apjoma publikācija angļu valodā par laiku un vietu latviešu romānos pirmajos pēckaŗa trimdas gados. Darbs sācies kā daļa no pētniecības projekta Sēderternas (Södertörn) Universitātes koledžā, pārtopot doktora disertācijā Stokholmas Universitātes Baltiešu studiju nodaļā.
Darbu ievada pārskats par latviešu literatūras gaitām pēc II Pasaules kaŗa gan Latvijā, gan trimdā. Rozītis pakavējas pie dažādās un dažādi lietotās terminoloģijas: trimda, emigrācija, bēgulība un paralēli − bēglis, pārvietotā persona, trimdinieks, emigrants, imigrants utt. Kā lietojumā, tā interpretācijā nereti pretrunas atkarībā no lietotāja attieksmes kā pret terminu, tā pret indivīdiem vai sabiedrību, kas ar attiecīgo terminu asociējas.
Rozītis uzsveŗ, ka šai darbā apskatītos romānus uzskatīs par sociokultūrālu liecību un nevērtēs to literārās kvalitātes vai nozīmību, pievēršoties galvenokārt darbiem, kuŗu apakšvirsraksti jau norāda, ka romāna viela smelta no autora pieredzes (dokumentāls stāsts, memuāri, autobiogrāfiski motīvi utjpr.). Turklāt viņš darbus apskatīs ne tik daudz kā atsevišķa autora, bet kā kolektīvus tekstus, kas ar nedaudz niansēm apraksta kopējo pieredzi.
Vēsturiska pārskata nodaļā par laika un vietas modeļu maiņām latviešu literatūrā labi organizēta informācija par latviešu literatūras attīstību, kas lieti noderēs ne tikai ārzemniekiem, bet arī trimdas jaunākajai un visjaunākajai paaudzei.
No 477 pēc 1945. gada ārpus Latvijas publicētiem romāniem Rozītis izvēlējies apskatīt 73 kā atbilstošus darba tēzei. Turpat viņš uzdod jautājumus − kas tad īsti ir „latviešu romāns”? Kā ir ar latviešu autora darbiem, kas sarakstīti citvalodās vai cittautiešu darbiem par latviešiem? Kad precīzi trimda sākās un kad beidzās? Rozītis pētījumā iekļauj romānus, kas publicēti starp 1945. gada otru pusi un 1990. gada 4. maiju un atzīst, ka galu galā nav nemaz skaidras definīcijas tam, kas vispār ir romāns. Kuŗā brīdī autobiogrāfisks stāstījums top par darbu, kas atbilst pētījuma prasībām, un neizbēgami rodas mazas nekonsekvences. Piemēram, pētījumā iekļauts Jāņa Jaunsudrabiņa Es stāstu savai sievai, kas, strikti vērtējot, nebūtu romāns, bet ne ar līdzīgu informatīvo un emocionālo slodzi sarakstītais Rūtas Skujiņas darbs Vējš svaida kaijas.
Atkāpjoties no iezīmētajām darba robežām, Rozītis pieskaŗas arī tiem trimdā publicētajiem romāniem, kuŗu temats ir ārpus pieteiktās tēzes. Īsumā iepazīstamies ar vēsturiskiem romāniem, ar romāniem par pirmskaŗa Latviju, par kaŗu un kaŗa laika okupācijām, par okupēto Latviju un Padomju Savienību, ieskaitot romānus par deportēto likteņiem un ar nedaudziem „visas dzīves stāstiem”.
Tālāk viela dalīta divās daļās. (1) Trimdā: romāni par pēckaŗa Vāciju ar apakšnodaļām „Pēckaŗa trimdas vēsturisks pārskats”, „Laiks”, „Vieta”, „Sižets” DP nometņu romānos un (2) Jauna dzīve jaunā zemē: romāni par dzīvi tālākajā trimdā ar līdzīgām apakšnodaļām. Plašā viela lietpratīgi un pārskatāmi organizēta ar daudzu romānu tuvāku apskati. Vērtīga daļa ir daudzie ilustratīvie citāti labā angļu valodā, dodot sveštautiešiem un, kā jau minēju, arī trimdinieku pašu bērniem un mazbērniem ieskatu nevien romānu tematikā, bet arī autoru stilā. Lasītājs iepazīstas ar dzīvi un apstākļiem pārvietoto personu nometnēs un to iemītnieku attieksmi pret tās ierobežojumiem un iespējām sabiedriskajā, politiskajā un kultūras jomā, tāpat tas uzzina par grūtībām, piemērošanos, jaunu sabiedrisku un kultūras stratēģiju veidošanu, nonākot „jaunajās zemēs”. Rozītis rāda, kā romāni pa lielākai daļai smeldzīgi atspoguļo trimdinieku tiekšanos pēc bijušā laika, pēc atstātajām mājām, kā pārdzīvo jauno zemju iedzīvotāju pilnīgo neizpratni gan par vietu, no kurienes iebraucēji nākuši, gan par viņu pārdzīvojumiem. Latvija? Igaunija? Nu piedodiet, bet mums skolā par tādām Baltijas valstīm neko nemācīja. Pasaules apziņā tādu nebija. Blakus konkrētiem notikumiem nosacītā laikā un vidē Rozītis pieskaŗas romānos tēlotajiem indivīda vientulības, eksistenciālisma un identitātes pārtapšanas motīviem.
Grāmata ar interesi lasāma nevien kā sociokultūrāls pētījums, bet arī kā ekskurss trimdas latviešu vēsturē. Šī ir grāmata, ko bez kautrēšanās varam piedāvāt sveštautiešiem un kam jābūt katrā lielākā publiskā un noteikti katrā universitātes bibliotēkā. Lai to panāktu, te būtu darbs latviešu organizācijām, mudinot, piemēram, universitāšu mācībspēkus to pieprasīt savas iestādes bibliotēkai.
Tekstu papildina bibliogrāfija un vairāki pielikumi: 1. tekstā apskatīto romānu saraksti: DP romāni, Jauno zemju romāni un romāni sašķiroti pa valstīm; 2. un 3. visu no 1945.-1996. gadam ārpus Latvijas publicēto romānu saraksti pēc autoriem un pēc izdošanas gada.
Lalita Muižniece
Dzejniece, redaktore, lingvistikas un literatūras profesore (Rietummičiganas Univ.) Lalita Muižniece, vairāku dzejoļu krājumu, bērnu un valodniecības grāmatu autore, kopš pag. gs. 90. gadiem arī lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle.
