GUNDEGAS REPŠES DEKONSTRUKCIJA

Gundega Repše. Vara rati. Rīgā: Dienas Grāmata, 2006. 163 lpp.

 

Gundega Repše nav rakstniece, kuŗas darbus kāri tver ārzemju latvietis, kam bieži tuvāka ir Māra Zālīte vai Imants Ziedonis, rakstnieki, kas nereti raksta it kā laika neskartā latviešu valodā un pieskaras tā saucamajām latviešu tautas mūžīgajām vērtībām. Repše ir intelektuāla rakstniece, kuŗas ievirze ir citāda. Viņas valoda ir bagāta asociācijām, kas ārzemju latvietim ne vienmēr viegli pieejamas.

Taču man liekas, ka Repšei nav svešs Žaks Derida (Jacques Derrida,1930-2004), kuŗa mērķis ir brīvība no šķēršļiem un žņaugiem, kā tie izpaužas hierarchijās, priekšstatos par patiesību un identitāti. Viņš „dekonstruē” − noārda varas izpausmes, metafiziskas izteikas, autoritāras definīcijas, idejas un politiskas struktūras. „Dekonstrukcija” ir kritiska attieksme pret objektu. Tā vēlas atklāt varas mechanismus, kas iespaido objektu un dod tiem likumīgas iespējas iedarboties. Viņš ir kontroversāls domātājs un filozofs, kas, starp citu, uzstāda nozīmīgus jautājumus par mākslu, feminismu un vēsturi.

Derida pielieto izteiksmīgu valodu. Viņš ir atvērts un labprāt tuvojas citām sfērām, kas spēj iedvesmot. Viņš ir ziņkārīgs radītājs un interesējas arī par to, kas liekas nesvarīgs un grūti pieejams (Vasilis Papageorgiaou. „Derrida in memoriam”. Humanetten. Nr. 17. Växjö universitet).

Deridas kritisko attieksmi un atvērtību saskatu Repšes grāmatā, kuŗā izmantotas jaunas meitenes Rozes dienasgrāmatas, kas, kā rakstniece norāda, esot turpinājums grāmātai Alvas kliedziens (Pētergailis, 2002). Centrā ir Rozes attīstība, dzīvojot okupētajā Latvijā − kā var noprast, apmēram, pagājušā gs. 70. un 80. gados. Grāmatas sākumā viņai ir 18 gadi. Mirušais vectēvs ir viens no idealizētajiem pagātnes tēliem: pazemīgs, bijīgs, taisnības un patiesības mīlētājs, kuŗa meitu aizved uz Sibiriju.

Roze meklē tuvību ar vīrieti, kā to no viņas sagaida sabiedrība un kā to vēlas arī viņa pati. Viņa studē mākslas vēsturi, raksta, grib gleznot, mācīties valodas un fotografēt. Kaut Rozes draugs un vēlāk vīrs Zigfrīds tēlots kā radošs un krietns cilvēks un viņas vēlākie partneri visi viņu savā veidā mīl, viņa allaž dodas tālāk un atrod jaunus draugus, ko mīlēt un ar ko biedroties.

„Dekonstrukcijai” viegli padodas reliģija. Baznīca Rozei iedveš nepatiku − gleznu izstādē ir vairāk Dieva (26). Taču par Rozi saka arī, ka māksla viņu uz ticību aizvedīs. Dieva un baznīcas kritika daudzkārt Latvijā dzirdēta un vismaz daļēji ir komunistiskā režīma sekas. Rozes domas par reliģiju ir jaunavīgas. Viņa jau arī ir jauna. Imants Ziedonis Dievu sauc par augstāko ideju. Tas šķiet esam cits attīstības līmenis.

Roze kritiski vēro sievietes lomu un dzimumdzīvi. Sākumā viņa saka: Šausmīgi bail palikt vienai visu mūžu (25). Viņa cer kopā ar Zigfrīdu strādāt, augt un mainīties un gatavojas kāzām. Taču baidās no dzimumdzīves un dzemdībām. Viņa nespēj arī sevi saskatīt kā piemēru bērnam (88). Par savu ķermeni viņa saka: Kas ir šis dīvainais miesas gabals, ko iegrib, ko glāsta, ko salīdzina, ko poetizē, ko beigbeigās mīl?... Sirds ir tvirts un gaļains pumpētājs (58); Es mīlu Zigfrīdu. Bet man šķiet − kāds neredzams varmāka mani mizo ar asu nazi kā kartupeli (87).

Pēc tuvības ar Zigfrīdu Roze ir kopā ar Kristu, Antanu, Nikolaju, Gundaru, Klāvu, Juri. No Gundara es aizgāju bez skumjām (157); Kad teicu, ka visu mūžu gribu palikt brīva sieviete, Klāvs piedraudēja ar veidu, kā mani nogalināt (158); Es gribu kailu, mūžīgu mīlestību (162) − ir Rozes prasība.

Dzimumorgāni tiek apcerēti gan latīniski, gan latviski. To vārdi Rozei izsauc tikai negatīvas asociācijas. Nekas viņai neder, dainu nosaukumi galīgi ne, un tos viņa pat pilnībā nevēlas izrunāt.

Pret „dekonstrukciju” noturas māksla un dzeja: Mikalandželo, Leonardo, Goija, Majakovskis. Tāpat pašas rakstīšana un Hendeļa mūzika. Vēl atliek dekonstruēt sevi − Es neesmu Es. Es neesmu savs priekšstats par Es (157); Man nav mērķa. Man nav spēka. Man nav jēgas (158)

Pērs Gints Rozei liekas radniecīgs ar savu personības kodola trūkumu. Grāmata beidzas tukšuma zīmē ar, liekas, apzināti neizteiksmīgu dzejoli: nav dzeja šī, nav mīlējis neviens (163). Izteiksmes līdzekļi ir it kā tikuši nodeldēti − dekonstruēti. Kā pretstats tam beidzamās lappusēs tēlota paziņu laulība izsūtījumā Padomju Savienībā, kur cilvēki, apstākļu spiesti, nonāk dziļi tuvu viens otram un kuŗu kultūra sastāv no viņu abu sarunām (161).

Grāmatu gribas skatīt kā rakstnieces izsmalcinātu aktuālās Latvijas sabiedrības kritiku, sakot, ka cilvēciski nodeldēto atmosfēru valstī nevarēs saglābt ar nacionāla patosa manifestācijām, pagātnes ciešanu pieminēšanu un vēršanos pret kopīgiem ienaidniekiem.

Vai varš, kas pieminēts grāmatas ievadā un kas arī ir bronzas sastāvdaļa, ir tas retais vērtīgais metāls, kas tagad ir zudis vai paslēpts un kuŗa trūkums dod vielmaiņas traucējumus cilvēkos? Tas man liekas būt rakstnieces rafinētais jautājums.

Nobeigšu ar savām asociācijām − Veltas Sniķeres dekonstruktīvām un konstruktīvām rindām dzejolī „Māli tik vien”:

- - - - - - - - - - - - - - - - - -

Pasit gaisā
Visas drupatas,
Atkabini
Driskas un drupatas

- - - - - - - - - - - - - - - - - -

Kur tavi zobeni,
Kādās makstīs,
Kas mūsu plēnēs
Dzīvību bakstīs?
      „Caur paveidu drūpošu,
       Lai uzārdas dvaša kūpoša”

 Dzejas un sejas, Grāmatu draugs 1962,302

 

 

Aina Siksna