Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

ARĪ SAVA VEIDA ODISEJA

Vilnis Bankovičs. Los, Los! Davai, davai! Otrais Pasaules kaŗš manās atmiņās, 1940-1950. Rīgā: Autora izdevums, 2003. 288 lpp.

 

Kā Valters Nollendorfs priekšvārdā atgādina, latviešu kaŗavīru atmiņu par kaŗiem un gūstiem nekad nebūs par daudz. Tās katram rakstītājam būs savādāk niansētas. Katrs pienesīs savu īpatnējo atskatu uz šo Rietumeiropas, varbūt pat mūsu civilizācijas, pietuvošanos iznīcības bezdibenim. Vilnis Bankovičs ir katrā ziņā autentisks liecinieks šai grandiozai kataklizmai, kas sekoja varbūt ne mazāk biedinošam ievadam, kāds bija I Pasaules kaŗš. Lasot Bankoviča apjomīgo stāstījumu, gribot negribot nāk prātā romiešu teiciens Homo homini lupus (cilvēks cilvēkam vilks). Romieši tā izteicās, kaut zināja, ka Romas dibināšanas teiksma stāsta par vilku mātes žēlsirdību pret diviem pamestuļiem, no kuŗiem viens kļuva par impērijas sācēju. Bankoviča atmiņas vispirms izsauc mizantropisku noskaņu par cilvēci, kuŗa tomēr palaikam ir spējīga atšķirties no dzīvnieku pasaules. Kaut pazemīgs savā pieejā stāstījumam, autors, sev piešķiŗot tikai pierakstītajā lomu un tikai netieši paceļot to pašu kardinālāko jautājumu, kas māc tos, kas grib saprast kāpēc − mēs, kas sevi sveicam kā jaunāko laiku apgaismības nesējus, paliekam citu laiku paēnā, kad runa ir par brutalitāti un necilvēcību tās dažādās izpausmēs. Baltā rase, kā no ārpuses daži vērotāji ir uzdrošinājušies atzīmēt, ir mūsdienu barbari, bet ne jau vienīgie.

Autors visai vienkārši, bez liekvārdības un izteiksmes greznības, vairāk vai mazāk secību kārtībā, uzsāk savu stāstu ar pieteikšanos Baložu kūdras purva darbos, kas pasmagi, taču labi norūdīs − tā sevi pārliecina nākošais kaŗa kalps. Pēc Jelgavas Skolotāju institūta nobeigšanas, II Pasaules kaŗam jau labi iestiegot lēnākā gaitā, jaunais skolotājs bez pieredzes piesakās darba dienestā un nonāk Neištrēlicā, kam seko iesaistīšanās leģiona 15. divīzijā, apmācības un kaujas Austrumu frontē pie Veļikajas un Kudeverā. Kā labi skolotu viņu nosūta uz instruktoru skolu Lauenburgā, kur nomācīgi bieži jādzird bļāvienus: hinlegen, auf, los, los! − komandas, kas tik iezīmīgi izteic vācu armijas dzelžaino disciplīnu, kas ir viņu norūdījusi un palīdzējusi izdzīvot. Sākoties krievu ofensīvai (1944), stāstītājs malās līdzi pa vācu vienību juceklīgo atkāpšanos Pomerānijā, kur viņam, „pēdu piesitot,” izdodas satikt savus piederīgos, kas tur paglābušies no otrreizējā krievu iebrukuma Latvijā. Dienests noslēdzas ar vācu vadības nolaidību vai varbūt labi apsvērtu latviešu leģiona upurēšanu, liekot 15. divīzijai segt vācu vienību atkāpšanos, kad viņš krīt krievu gūstā. Gūsta pirmie laiki novadīti Austrumprūsijā, Graudences cietumā, vēlāk Tornā, no kurienes viņu nosūta uz austrumiem un vēlāk ziemeļiem dažādās kaŗa gūstekņu un noziedznieku, to vidū arī izsūtīto, novietnēs, kur neapnicīgi jādzird davai! davai! Izbadināts un skrandās aizsūtīts ziemeļos mežu ciršanas darbos, stāstītājs, noreducēts uz pirmcilvēka primitīvo izdzīvošanu, beidzot tiek pārvietots tuvāk civilizētai pasaulei. Vispirms gan viņš ir spiests noklausīties lekciju ar atgādinājumu, ka brīvlaišana vēl nenozīmē brīvību, un pateicība pienākas padomju varai par viņa politisko grēku piedošanu. Caur Narvu un Tallinu viņš nonāk Latvijā pēc desmit gadu prombūtnes. Tur viņš vairs neatrod savus piederīgos, kas, kaŗam beidzoties, ir izlēmuši palikt Rietumos. Mājās Uliss neatrod savu Penelopi, savu izredzēto, kas nozudusi kaŗu jukās. Dzīve okupētajā dzimtenē, ja par dzīvi to var saukt, viņam jāatsāk vienam.

Šī latviešu kaŗavīra Odiseja daudziem kaŗotājiem nebūs sveša. Bankoviča stāstījums piedod vēl vienu dimensiju ģeogrāfiskam ceļojumam, kam paralēli iezīmējas attālināšanās no Rietumu civilizācijas un atkāpšanās uz primitīvisma un neapvaldāma barbarisma robežām − visai tālu no Ženēvas nolīgumiem par gūstekņu tiesībām. Kad instinkts palikt dzīvam pārvar morālos iebildumus, viss koncentrējas tik uz vienu vienīgu dziņu − kaut kā izdzīvot. Šī arī ir sava veida Odiseja. Bez bada un aukstuma gūstekņiem jāizcieš slimības, kas kopā ar utīm uzbruka novājējušajiem kaŗa kalpiem. Vilks nefigurē tikai romiešu tautas gudrībās. Sibīrijā vilki ložņāja ap mirušajiem gūstekņiem un apgrauza kājas, ja nometnes sargi tās nebija apklājuši. Bet nav jau viss stāstījumā vienveidīgi biedinošs un negatīvs. Stāstītājs mīl mūziku, operu, kam retu reizi izdodas tikt klāt. Viņš nepaliek nejūtīgs pret krāšņo Vācijas dabu, kad viņu nosūta apmācībās uz bumbu neskartiem apvidiem. Viņam prātā arī paliek mātes stāsts, kā viņa pabarojusi izbadējušu sarkanarmieti, kas noklīdis no savas vienības, atkāpjoties no Latvijas. Viss labais un skaistais nav neglābjami cilvēcei zudis līdz ar dažu necilvēcību. Šie dārgumi tikai ne vienmēr spoguļojas virspusē.

 

Juris Silenieks