Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

PAR KAUPO

Astrīda Beināre. Kaupo un Svētais Grāls. Rīgā: Jaunā Daugava, 2006. 222 lpp.

 

Mums visiem, kas agrāk vai vēlāk mācījušies šīs zemes vēsturi, Kaupo vārds saistās ar mūsu apgabala seno cilšu nodevību. Viņš valdīja tagadējās Turaidas novados un nepārtrauktos kaŗos ar apkārtējiem valdniekiem piesavinājās arvien vairāk zemes, mantu un sievu. Indriķa Chronika liecina, ka daudzus īpašumus viņš dāvināja Rīgas bīskapam Albertam un tā kļuva par viņa vasali. Domājams, ka Kaupo ap 1191. gadu pārgāja katoļu ticībā, un cisterciešu mūka Dīriķa pavadībā 1203. gadā devās uz Romu pie pāvesta Innocenta III. Romānā stāsts par šo tikšanos ir krāšņi izpušķots. Zvērējis pāvestam uzticību un nosaukts par Kaupo Līvu (jo šo nomaļus apgabalu dažkārt sauca par Līvzemi), Kaupo 1204. gadā, bagātīgi apdāvināts, atgriezās Turaidā, kļuva par uzticīgu Zobenbrāļu ordeņa sabiedroto un piedalījās nežēlīgās cīņās pret savu tautu.

Jau 1207. gadā, sadalot lībju zemes starp bīskapu un ordeni, Kaupo valsti pilnībā ieguva Rīgas bīskaps, kuŗš attēlots kā gaismas nesējs barbariem.

Kaut gan šī stāsta autentiskumu jau apšaubījuši vairāki vēsturnieki, tomēr „īsta” Kaupo reabilitācija notika nupat iznākušajā grāmatā Kaupo un Svētais Grāls. Autore šo savu darbu gan uzmanīgi sauc par romānu, tomēr var noprast, ka šī versija viņai tuva. Grāmata sacerēta viegli lasāmā valodā ar daudziem dialogiem.

Kaupo, šis nelaimīgais cēlais gars, izcelts kā vīrišķīgs un skaists, bet arī ar lielām vadoņa spējām − ar tā laikmeta iezīmēm, kur galvas ripo pa labi un pa kreisi netikvien cīņu karstumā, bet arī mazāku provokāciju dēļ. Pret sievietēm Kaupo izturas kā vien iepatīkas, tādēļ viņam arī daudz pēcnācēju.

Lasot, lielāko izbrīnu rada apstāklis, cik brīvi katolicisms sasaucas ar pagānismu un lībiskumu, radot neatrisinātu labestības jucekli. Kā to vērtēt? Manā skatījumā grāmatai ir niecīga literārā un vēsturiskā vērtība, bet kā viegla lasāmviela tā var piesaistīt pseidovēsturiski noskaņotus lasītājus. Laikam dziļākā doma izteikta apakšvirsrakstā Sakāve vai uzvara. Sevišķi romantiska ir pēdējā nodaļa.

Rakstnieku Savienības namā, kur „mīlestības eņģelis nolaidās uz atvērtā loga palodzes”, autore ar vienu Līvenu dinastijas (Kaupo Līve-Lieven, burts „n” pievienots 18. gs.) pēcteci no Vācijas izdejo Kaupo mūžu līdz rīta gaismai.

Autorei daudz draugu un atbalstītāju, kas izpaudās gan garīdznieku klātbūtnē, gan puķu kalnos grāmatas atvēršanas prezentācijā.

 

Lia Šmite