Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007

 

 

Ivars Antēns

KĀDA KORISTA IESPAIDI

XII VISPĀRĒJOS DZIESMU SVĒTKOS INDIANAPOLĒ 2007.4.- 8.VIII

 

Nu jā, ar tiem iespaidiem ir tā, ka ne vienmēr tie žigli lec no prāta uz papīra, un paiet ilgs laiks, kamēr vispār kas nokārtojas (citi saka arī noformējas).

Tā nu es sēdu un domāju. Iespaidi, spaidi, spaidīt, iespaidot, spiest, iespiest. Re, uz reizi atminējās. Vecos laikos mums laukos bija tāda koka kastiņa četriem stūriem un ar tādu kā caurslīdošu vāciņu, tam savukārt atkal klāt tāds mazs, apaļš rokturītis. Lieta tāda, ka pirms padomju ienākšanas 1940. gadā ar šo darba rīku veidoja pārdodamā sviesta paciņas. Gatavo sviestu labi izmīcīja ar sāli, tāpat vien ar rokām, nekādus „štrunta” cimdus jau nelietoja. Sviestu tad iespieda četrstūrainā formā, apakšā palika sviestpapīru un tad ar to vāciņu sviesta mārciņu izspieda ārā uz sviestpapīra un glīti un precīzi iesaiņoja. Bērnus vispār pie šī svarīgā sviesta saiņošanas darba nemaz nelaida. Vēlāk, vācu laikā, tāpat nevarēja nekādu sviestu oficiāli pārdot, to tad taisīja tā puslīdz nelegāli pašu vajadzībām, jo pat visas centrifūgas bija jānodod... Sviestu tomēr taisījām tik un tā, un tad jau es pats arī kādreiz tiku pie tās sviesta spiešanas.

Nu ja, par tiem svētkiem. Tie bija jauki, labi izdevās, un mājās braucām priecīgi, kā jau pēc labi padarīta darba. Es pats visos sarīkojumos nemaz nevarēju tikt, bet manuprāt, no visām tām izdarīšanām, kuŗas redzēju, dzirdēju vai pat pats piedalījos, tie zvaigžņotākie bija Ventspils koŗa koncerts – ventspilnieki tik tiešām ļoti palīdzēja ar savu klātbūtni un cēla visu koncertu kvalitāti ar savu pareizo dziedāšanu, tad vēl Kabaremonts, tautas deju sarīkojums, vīru koŗu koncerts, Homo novus dekorācijas un tirdziņš.

Riņķa krogs Haijata viesnīcas tornī tik tiešām griezās riņķī. Nu, domā, vai tas krogs apgriezīsies riņķī viena alus laikā? Nekā nebija, tur jau pat ar diviem aliņiem vēl bija tikai tā līdz pusei ticis. Tas bija tāds lēnais riņķa krogs. Toties pilsētas torņus, 4. jūlija uguņošanu (Trakais Kaplāns jau aicināja pirkt visādas raķetes un uguņošanas piederumus vai pie katra ceļa, pārbraucot Indianas pavalsts robežas, un tad jau te, Indianapolē, pašā valsts centrā, uguņošana gāja vaļā pa visiem gaņģiem, un tautiešus ar rocību varēja tur it labi redzēt (tāpēc, ka tur alus nebija no lētajiem, lejas krogos tas bija pulka lētāk).

Tie koristi, kuŗi piedalījās visos trijos koncertos, tad nu arī varēja izpriecāties agrajos rīta mēģinājumos Mariota viesnīcā, pēc tam tajās īstenajās dziedāšanas vietās. Mēģinājumi jau ir ļoti interesanti, iepazīstamies ar diriģentiem, viņu interpretācijām, tāpat atliek jau arī kāds brītiņš tikties ar draugiem no citām pilsētām un parunāties. Viens gan jāsaka – nevienos svētkos koristi nav bijuši tik smalki ēdināti kā šajos svētkos! Pie apaļiem klātiem galdiem ar viesmīļu apkalpošanu un lepniem ēdieniem! Tā nu gan vēl nekad nebija bijis. Par to tencinām svētku vadītājiem.

Tautas dejas tik tiešām ļoti labi izdevās! Tur nu bija labas, piemērotas telpas deju izrādei, programma vedās ļoti raiti, publika, arī paši dejotāji bija lielā sajūsmā par izdevušos sarīkojumu. Kā jau tādam lokālpatriotam, man likās, ka Čikagas dejotāji bija tie labākie, tāpat arī grupa Līgo no Rīgas ar viņu sprigano dejas soli.

Mums pašiem likās, ka vīru koŗa koncerts izdevās vislabāk, garīgais jau arī bija labs, tomēr palika pāris punktus iepakaļ vīru koncertam. Nu, par kopkoncertu jāsaka, ka centāmies gan, bet tādā šķūnī jau nu gan nav nekāda dziedāšana. Tautas dejas notika tajā pašā vietā, bet viņiem jau tā vieta bija kā nomērīta viņu vajadzībām. Basi šķūnī nedzirdēja ne altus, ne soprānus, tie atkal nedzirdēja, ko mēs darījām. Teica jau gan – skatieties uz diriģentu! Nu, var jau tā teikt, bet labums tomēr nekāds. Liekas, ka tu viens pats dziedi tajā šķūnī, un tad jau tā lieta vairs neiznāk tik laba. Žēl, ka dažas dziesmas neizskanēja tā, kā tam vajadzēja būt, nu, kaut vai tā pati kantāte Lielā junda Brāļu kapos. Ramiņa mūzika jau ļoti laba, solisti arī savus gabalus labi nodziedāja, bet ar to koŗa daļu bija tā kā bija. Negāja. Dziesmas vārdi arī ir tādu superpatriotisku frāžu savirknējums. Kaut ko tamlīdzīgu jau kādreiz dzirdējām 1960. gadā Indianapoles Novada Dziesmu Svētkos – Trauksme 18. novembra naktī. Mūzika Arnolda Kalnāja, vārdi – M. Grimma. Nu, tur jau arī kapos mostas vārtsargi, pār purviem skrien strēlnieki, no kapiem nāk varoņi un tā tālāk un tā joprojām. Kurbada/Zvejnieka gabalā jau nebija neko labāk. Apmēram tas pats. (Tā arī reiz tepat Čikāgā kāds mācītāja amata kandidāts teica sprediķi un pa visām varītēm centās draudzi saraudināt, ik pa reizēm atkal un atkal pieminot Brāļu kapus, baltos dzimtenes lielceļus, bērzu birzes, un, kad nu viss likās bija pateikts, sāka atkal: ... un Brāļu kapos... Mācītāja darbu, cik zinu, viņš nekad nedabūja). Tāpat, manuprāt, nav jau arī nekāds prāta darbs ielikt mūsu himnu Dievs, svētī Latviju kādā koncerta gabalā. Tā nu tauta lāgā nezina, vai celties vai sēsties, vai aplaudēt vai nē. Himna tomēr ir himna un to nevajadzētu likt kādos koncerta darbos (nu, Jurjāna laikā jau tā vēl nebija himna, viņa gabalā jau arī ir tā pati lieta, bet nu jau ir par vēlu viņam ko teikt).

Tirdziņš bija tāda jauka vieta. Prieks bija staigāt pa garo telpu ļaužu burzmā no viena gala līdz otram. Kas tur viss gan nebija! Varēja satikt draugus un paziņas, skatīt un pirkt grāmatas, koka, māla izstrādājumus, mūzikas konservus, pasūtināt avīzes, tur bija aicinājumi: ziedojiet tam un ziedojiet tiem, informācija par senioru centru pie Gaujas, informācija par nākošajiem svētkiem, dažnedažādas ziņas un teikšanas. Kā jau tirgū. Pa visu telpu varēju salasīt pietiekošu skaitu rakstāmos piederumus (Kugelschreiber’us) visam nākošajam gadam. Dabūju gan tādus, kas spīd, kad raksta, gan citādus ar visādiem klamburiem un āķiem. It sevišķi lepns ir spoži dzeltenais rakstīklis, ko deva 2009. gada Kanadas Hamiltonas Dziesmu svētku rīkotāji, tāds pavisam „skunstīgs”, pat ar tādu klātpieliktu rakstu spilgtinātāju (highlighter).

Pašās beigās tad nu vēl tāda lieta. Pēc Ventspils koŗa koncerta Indianapoles simfoniskā orķestra koncertzālē sievas brīnījās, ko tie vīri nāk ārā iz vīru mazmājiņas skaļi smiedamies vai vismaz smaidīdami. Nu, lieta tāda – parasti jau pie vīru būdiņām nekādas lielās rindas nav, bet šoreiz gan ir garu garās. Tikai viena būdiņa ir vaļā, un vīri iet tai garām degunus sarāvuši – būdiņā „aizštopējies” ar lielu kaudzi... Tad nu viens garāmgājējs ar skaļu balsi noteica: Te jau pat zirgs būtu lepns!

Tā ar tiem iespaidiem.

 

____________

Par Ivaru Antēnu skat. JG248:62