Voldemārs Avens
VĒL PAR LEONĪDU ĀRIŅU
Neputna apgāds, kas izdevis vairākas slavējama satura un grafiskās apdares mākslas grāmatas, šī gada sākumā papildinājis skaistu mākslas grāmatu krājēju un arī mākslas zinātnieku grāmatplauktus ar izcilu monogrāfiju par tukumnieku, gleznotāju, zīmētāju, domātāju, meklētāju un dienasgrāmatu rakstītāju Leonīdu Āriņu (1907-1991; skat. JG250:38-41). Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas (Rīgā, 2007. 168 lpp.) sastādītāja un rakstu autore ir mākslas zinātniece Gundega Cēbere, mākslinieciskais noformētājs – Juris Petreškēvičs, un tās tapšanā lieli nopelni bijuši mākslinieka pieņemtajām un izaudzinātajām meitām Monikai un Vērai, kas saglabājušas un sagādājušas patēva personīgos archīva materiālus un fotouzņēmumus. Kā lielākais papildinājums un vērtība monogrāfijas autorei bijusi paša mākslinieka dienasgrāmatas, piezīmes un izteikumi, kuŗus autore bagātīgi iekļāvusi sarakstītajā monogrāfijā. II Pasaules kaŗa laikā, frontei tuvojoties, grāmatas un gleznas Āriņš noslēpis dzelzs mucās un ieracis zemē, tā paglābdams vērtības, kas tagad visiem pieejamas. Āriņš nav bijis tikai labs un neparasts gleznotājs, bet arī ass dzīves un mākslas vērtētājs, meklētājs. Viņš jau no pašiem mākslas studiju sākumiem nostājies pret visu ierasto un tradicionālo, tā bieži nonākdams konfliktā ar saviem profesoriem akadēmijā. Savu personības straujumu un neapmierinātību par visu remdeno viņš sirsnīgi izklāsta savās dienasgrāmatās, kuŗas viņš sācis rakstīt kopš 1924. gada, kādā ierakstā nodēvēdams tās par dzīves lekciju, pārdzīvojumu un domu grāmatvedību. Ar apbrīnojamu tiešumu viņa rakstītās piezīmes raksturo mūsu mazās zemītes grūto pastāvēšanu pasaules notikumu nežēlīgajos dzirnakmeņos. 1936. gadā Leonīdam Āriņam kopā ar draugiem, gleznotājiem Kārli Neili un Ansi Artumu, dzimst ideja, ka Tukumā jādibina mākslas muzejs, kas rādītu un glabātu šodienīgo, moderno mākslu. Viņa donkihotiskie gājieni un cīniņi sasniedz mērķi. Tukumā tiek atvērts muzejs, gauži pieticīgs, pamatskolas telpās, bet tomēr mākslas muzejs, par kuŗa vadītāju tiek apstiprināts Leonīds Āriņš. Savās piezīmēs viņš sāji apraksta slavenāko mākslas kolēģu skepsi un viņu negribēšanu atvēlēt darbus jaunajam muzejam, bet pierunāti beigās tomēr kādu gleznu iedod. Grāmatas stāstījumā redzam, ka pašam muzeja direktoram neveicas ar studiju turpināšanu akadēmijā. Viņa māksla tiek kritizēta gan izstādēs, gan arī akadēmijas tradicionālisma gaisotnē. Āriņu interesējušas grāmatas par Eiropas modernistiem, kuŗās viņš smēlies zināšanas par to, kas mākslā notiek ārpus mazās Latvijas robežām.
Āriņa ideāls ir franču modernā glezniecība: Matīss (Matisse), Pikaso (Picasso), Braks (Braque), arī van Gohs (van Gogh) viņu fascinē. Par šo franču skolas ietekmi Leonīda mākslā liecina grāmatā ievietotās gleznu reprodukcijas. Sevišķi ievērojama viņa gleznās Matīsa ietekme. Monogrāfijā ievietoti 45 apmierinošas kvalitātes mākslinieka gleznu krāsu attēli, kā arī 30 zīmējumi. Mākslas darbu radīšanā kūmās stāvējusi liela šaubīšanās un bieža neapmierinātība. Kā stāsta dienasgrāmata, mākslinieks arī bijis ļoti kritisks par latviešu glezniecības dižgariem. Viņu vairāk saistījuši tā laika modernisti, sākot ar Voldemāru Matveju, Jēkabu Kazāku, Romanu Sutu, Niklāvu Strunki un beidzot ar Georgu Šenbergu, Borisu Bērziņu, Rūdolfu Pinni, Jāni Pauļuku, Uldi Zemzari, Ojāru Ābolu un Džemmu Skulmi. Sākoties padomju varas laikiem, Tukuma mākslas muzejs tiek paplašināts un tur tiek novietoti ap 160 jaunu mākslas darbu. 30 no tiem ir krievu padomju mākslinieku ražojumi. Inventūras grāmatas un kartotēka tiek pārrakstītas krievu valodā. Mākslas lietu pārvalde atzīst, ka muzejā ir formālistu un emigrantu mākslas darbi, kas padomju varai liekas kā mēris. Tikai pateicoties Āriņa gudrai rīcībai tie tiek paglābti. 1953. gadā muzeja vadītāja gods tomēr tiek Āriņam atņemts un turpmāk viņam jāstrādā par zīmēšanas skolotāju Tukuma vidusskolā. Tur mākslinieku iepazīst monogrāfijas autore, kas tai laikā ir viņa skolniece. 1968. gadā Āriņš pensionējas, tiek uzņemts Mākslinieku savienībā. Par kūtru darbību un nepiemērotu laikmeta parādīšanu gleznās viņš kādus gadus no tās bijis izslēgts. Atbrīvots no maizes darba, Leonīds sāk cītīgi gleznot un zīmēt. Viņš rīko izstādes Tukumā un citos provinces centros. Darbi tiek pieņemti arī Valsts mākslas muzeja izstādēs. Mākslinieks gūst atzīšanu un ievērību. Nozīmīgāko izstāžu saraksts ir pievienots monogrāfijas beigās.
1982. gadā Mākslinieku savienības grupa, kuŗā tiek iedalīts arī Āriņš, dodas ārzemju ceļojumā uz Franciju. Franču mākslas dievinātājam tas ir sapņa piepildījums. Parīzē grupa tiek trīs stundās izrauta cauri visām Luvras muzeja bagātībām, bet citiem grupas biedriem pat šis laiks licies par gaŗu, jo Parīzes veikali vilkuši vairāk. Leonīds savās piezīmēs neslēpj vilšanos: maz iegūts, vienīgi izbālušais Botičelli noderēs paša turpmākam darbam... Lai arī nekad mākslinieks nav bijis ar dzīvi un savu mākslu apmierināts, tomēr viņa mūža pēdējie desmit gadi ir bijuši radoši un latviešu glezniecībai nozīmīgi.
1986. un 1987. gadā viņš saņem atzinības diplomus no Latvijas PSR Kultūras ministrijas un Augstākās Padomes. 1991. gadā, īsi pirms aiziešanas mūžībā, Āriņš vēl apmeklē savu gleznu un zīmējumu izstādi Valsts muzejā Rīgā. Savos pēdējos ierakstos dienasgrāmatā viņš sašutis, ka presē maz ievērots: Kas nu būs par manu izstādi? Bezgali gari vai visa avīze par avangardu. Bankovskis gāž svešvārdu plūdus, un par mani viena rindiņa sludinājumos (..) Bet tik lielu pazemojumu negaidīju. Nu neko darīt. Arī tas vecuma galā jāpārcieš...
Monogrāfijas autore nobeidz apskatu par dižo tukumnieku ar teikumu: Ikviena mākslinieka vērtība nosakāma tikai kontrastā, salīdzinājumā un kopsakarā ar citiem, arī Leonīdu Āriņu neizbēgami vērtēs ar nākotnes mēru. Izdotā monogrāfija katrā ziņā palīdzēs noteikt Leonīda Āriņa īpatsvaru latviešu mākslas zelta graudu maisā.
