Uldis Bērziņš

SUNS, VED SEVI SAITĒ!

 

Es sākšu no tā, par ko mums šodien jārunā, un ātri pāriešu pie tā, ko man runāt visvairāk gribas un pašam šķiet visbūtiskāk.

Lai apvaldītu rijīgo, zaglīgo, plēsīgo zvēru sevī, ir vajadzīga stipra saite, citkārt pat ar asiem nešpetniem ilknīšiem tuvu pie kažoka. Lai nākamībā nodrošinātos pret iekšējiem konfliktiem mūsu sarežģīti uzstrukturētajā sabiedrībā, mums vajadzīga visgarlaicīgākā likumu diktatūra, kas ar sviru, smilšu maisiņu un asas adatas palīdzību novērstu pat arī to veiklāko slēpšanos aiz likuma “burta”. Visvairāk to vajaga man. I šodien vēl esmu lepns, kā mežsargs un milicis paņēma mani, jaunu puiku, līdzi malu medībās – “šis neries nereizē!” Ja viņi aicinātu mani augstā amatā vai uz citiem tamlīdzīgiem piedzīvojumiem – kur ņemt dūšu, lai bezkaunīgi atteiktos? I šodien man gribas visur braukt bez biļetes, visur tikt iekšā par brīvu. Ja es tāds būtu viens, to jūs varētu viegli pieciest. Bet tak nē – visi klases puikas mēs uzaugām ar tādām jautri sportiskām idejām! Ja tas bija kolhozs – tā bija dubultā grāmatvedība, ja Rakstnieku savienība – tie bija sakari, kas palīdzēja izkarot privilēģijas savējiem, glābt savējos no nepatikšanām. Mēs necienījām un nemīlējām ne Staļina Konstitūciju, ne “svešo valsti”, kura ar likuma burta un revolūcionārās sirdsapziņas palīdzību gādāja par savu priviliģēto slāni un savu politisko komfortu. Mēs tikmēr plēsāmies ar savējiem, un krāpām un mīlējām viņus. Tā bija īsta, aizraujoša dzīve, tas bija skaisti, bet tā vairs neiet, ja negribam, ka šodien un rīt citi sauc šo valsti par svešu – tie, kuri par ministriem netiek, kuriem drošs trumpis var būt tikai dubultā grāmatvedība un trejkāršā draudzība. Ja šīs valsts, šīs sabiedrības struktūras visādos administratīvos līmeņos paliek pie interešu nodrošināšanas kādiem vieniem, ja kādu vienu vai varbūt paši sava ekonomiskā un politiskā komforta nodrošināšanai droši ķeras pie aplinkiem grozījumiem likumdošanā, tās neko nespēs prasīt no kādiem “otriem” – vienīgi kukuli.

Zaļās, zaglīgās jaunības ieaudzinātā bezbiļetnieka morāle un ilgas pēc gardāka kumosa nav vienīgais suns, kas man sevī jānovalda ar stipru saiti. Otrs ir – paštaisnība, skaistā pārliecība par sava Dieva, savas ticības, savas partijas, savas apdraudētās vai pat jau “malā nostumtās” tautas lielo taisnību. Tāda vai līdzīga pārliecība tūkstošiem reižu jau ir devusi vaļu vismežonīgākajiem instinktiem, un daudzās situācijās taisni barojusies no tiem. Paldies Dievam, mēs pēc sprādzienu vietām lūkojam vai nu ārzemju kartēs, vai vēsturē – pēc lielajām revolūcijām un “civilizāciju cīņas”, pēc krusta kariem un Krievijas pilsoņu kara. Islāma “pilsoņu karos” drīz pēc Pravieša nāves bija spēcīgs grupējums - haridžīti, kuru vārds palicis vēsturē kā iracionālas asinskāres apzīmējums. Haridžīti parasti sodīja ar nāvi katru musulmani, kam nebija laimējies piederēt viņu kustībai – arī sievietes. Varētu likties dīvaini, ka haridžītu vardarbība nevērsās pret kristiešiem, pret jūdiem. Arī vecās arābu elkdievības sekotājiem vēl palika iespēja pieņemt haridžītu identitāti un stāties viņu pulkos. Iznāca tā, ka vieglāk un saldāk bija apkaut „ķecerus”, kuru ticība šķīrās tikai niansēs. Arī mūsdienās naids visbiežāk par savu upuri izvēlas vismaz ģeogrāfiski tuvākos. Ne albāņi, ne serbi nemeklēja nīst mūs, tālos ziemeļniekus. Viņi atrada savus upurus tajā pašā ciemā, tajā pašā ielā. Serbi, horvāti un bosnieši runā un raksta vienā valodā – ar nelielām dialektālām niansēm, ne vairāk. No naida visspēcības viņus neglāba arī samērā lielais jaukto laulību skaits. Hutu un tutsi divās Āfrikas valstiņās – Ruandā un Burundi arī runā vienu un to pašu valodu. Jaukto laulību bija samērā daudz, un 1994. gadā bendes lika saviem ciltsbrāļiem – vīriem un dēliem nogalināt savas sievas, mātes un vecmāmiņas. Ja kāds tautietis atteicās klausīt, tad hutu „nacionālās atmodas” aktīvisti tiesāja viņu pēc savām tiesām gluži kā senie tuksneša haridžīti.

Mēs te ziemeļos savukārt zinām – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un pat – mīliet savus ienaidniekus! Šie imperatīvi mums nav traucējuši periodiski pārvērsties satrakotu suņu barā. Suns, ko esam rātnu veduši sevī pie saites, pēkšņi izraujas ārā, sakož, saplosa. Tas ir drausmīgs morāls kritiens, vai ne – bet ir kādi mehānismi mūsos, kas liek mums nevis kaunēties un nožēlot, bet gluži otrādi – mīlēt sevi šajā brīdī. Savu naidu mēs tūlīt glorificējam un vēlāk – romantizējam.

Kādas man pašam ir garantijas pret iepriekš neparedzamu morālu kritienu? Piemēram - kā es izturētos uz grimstoša kuģa? Es nu jau gandrīz visu mūžu esmu baidījies izrādīties savas cilvēka būtības necienīgs taisni kādā katastrofālā situācijā. Viss, ko tieši vai netieši esmu par sevi uzzinājis – nu kaut vai grūstīdamies rindā pie kases vai pilna kroga durvīs – vedina uz diezgan nomācošām pārdomām. Vai es spēšu palīdzēt citiem – jaunākiem, vājākiem – palīdzēt glābties citiem, un pats, vēsas apdomas vai baznīcā dzirdētā kontrolēts, puslīdz mierīgu prātu noslīkt, nevis cīnīties ar sievietēm un bērniem par vietu laivā? Es esmu iztaujājiis dažus, kas bijuši šādā situācijā. Pašaizliedzība un pašsavaldīšanās esot iespējama – vismaz „no sākuma”. Bet tad jūtu, ka mans sarunu biedrs nepasaka visu. Ir tādas detaļas, tādi apstākļi, ko viņš vislabprātāk neatcerētos. Un – varbūt arī vairs neatceras. Vēl vieglāk tam „ideālistam”, kas kaut kur „svešā kvartālā” nolicis bumbu. Vienkārši neskaties bildes avīzē, un miers.

Ja man būtu tāds temperaments, tādas materiālās un intelektuālās iespējas, es sludinātu un cīnītos, lai spēja savaldīt zvēru sevī, suni un vilku sevī top par audzināšanas sistēmas pamatu un galveno saturu. Bet ne tāda temperamenta, ne tādas teikšanas man nav. Tādēļ augšminēto problēmu man nākas risināt tikai individuālā līmenī. Lielākais, ko varu – mēģināt arī citus rosināt uz pārdomām.

Kuģī, ar kuru esam devušies savā vēstures ceļojumā, nekas neliecina par sūci vai vētras tuvošanos. Mēs esam par slinku un par gudru, lai nīstu cits citu. Mums ir vīri un sievas, mīlnieki un mīļākās, kas savos mūžos saistīti ar to otru kultūras un vēsturiskās apziņas svara centru. Divi mūsu kultūras un vēsturiskās apziņas svara centri harmoniski pastāv līdzās viens otram. Mēs pazīstam vieni otrus un akceptējam vieni otrus. Tikai – tādas pašas pašpārliecinātas muļķības kā es ir domājuši un pauduši tādi paši gudrinieki Kaukāzā, Balkānos, Ruandā, Burundi un Ziemeļīrijā. Asāmas štatā Austrumindijā, kur pēdējos gadu desmitos stabilizējusies plaša hindi valodu runājošo migrantu sabiedrība, humānisti raksta par integrāciju, bet asiņaini terora akti atkārtojas. „Nav tuvāku tautu par mums, azerbaidžāņiem un armēņiem – mēs dejojam kāzās, skanot vienām un tām pašām melodijām un esam gatavi sabučoties, sastapušies aukstajā Maskavā! ” – Pagāja kādi gadi, un pārliecība par „savu taisnību” atbrīvoja cilvēkos niknu suni, plēsīgu vilku, romantiski jūsmīgu sadistu – tika pastrādāti mežonīgi noziegumi, par kuriem to līdzdalībnieki tagad visbiežāk jau klusē.

Naidam ir savas tehnoloģijas, kā pārvērst labi audzinātus pilsētniekus vai iejūtīgus, sapņainus lauciniekus trakojošu suņu baros. Tādēļ es ieteiktu katram būt vislaik modram par sevi un nekad nejusties pārāk drošam par to saiti, kurā viņš sevi ved. Vislaik pārbaudi sevi – cik noteikta ir tevī tā robeža, kas nošķir tevi no gļēvu linčotāju pūļa vai augsti motivētu spridzinātāju brālības? Un – brauc bez biļetes, brauc vesels, ja zini, ka pratīsi i pajokot, i pasmaidīt, kontrolieriem maksādams. ・

 

Pie Brīvības pieminekļa. Šie divi vīri visu laiku spēlē tikai latviešu mūziku.
Un, salīdzinot ar citiem ielu muzikantiem, tiešām labi -
tā fotouzņēmuma autors Jānis Paulis.