Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007
MAIJA MEIRĀNE – ĒRPF LAUREĀTE 2007
Trīs gadus pēc dzejnieka, žurnālista un redaktora Raistera (1905-1967) nāves tiek nodibināts Ērika Raistera Piemiņas fonds un ĒRPF balva – ar mērķi atbalstīt un rosināt centienus žurnālistikā, literatūrā un vēstures pētniecībā. Šogad fonda valde balvu piešķir dzejniecei, redaktorei, grafiķei un pedagoģei Maijai Meirānei (dz. Krustāne, precējusies ar JG redakcijas locekli, Dr. Juri Šleseru).
II Pasaules kaŗa beigu posmā kopā ar vecākiem Maija nonāk Vācijā (1944), kur Lībekas bēgļu nometnē beidz pamatskolu un iestājas Neištates (Neustadt) latviešu ģimnazijā. Kad no Vācijas bēgļu nometnēm sākas Lielā Izklīšana (40. gadu beigās, 50. gadu sākumā), Krustānu ģimenei par politiskās trimdas turpinājumu kļūst ASV (1949), kur, pēc amerikāņu vidusskolas beigšanas Baltimorā, Maija beidz Merilandes Mākslas institūtu (Maryland Institute) ar BFA (Bachelor of Fine Arts) grādu dizainā (1958) un Rodailandes Dizaina institūtu (Rhode Island Institute of Design) ar maģistres grādu (1966) grafikā un mākslas pedagoģijā, kam seko grafiķes, mākslas recenzentes, dizaineres, mākslas skolotājas darbs Bostonā, arī kādu laiku Baltimorā, un piedalīšanās ar grafikām grupu un solo izstādēs ASV un Latvijā (Ārzemju mākslas muzejā un Rīgas pilī). Starp daudzajām trimdas aktivitātēm minēsim tikai dažas – Bostonas latviešu teātŗa dekorātore, Bostonas latviešu skolas pārzine (1976-1984), literatūras skolotāja Beverīnas latviešu vasaras vidusskolā, lektore 2 x 2 un 3 x 3 nometnēs, atdzejotāja (e.e. cummings, Robert Graves, Karol Wojtyła u.c.), mākslas recenzente un rakstu autore (par Jāni Plēpi, Dzintaru Freimani u.c.) trimdas periodikā, Amerikas Latviešu mākslas apvienības (ALMA) un Latviešu Rakstnieku apvienības (LaRA) biedre un tās žurnāla LaRAs Lapa redaktore (nr. 44-50, 1994-1999).
Jaunas, dzidras vēsmas uzpūš Maijas pirmie dzejojumi („Latgalei”, „Tītavas” un „Stāvos” – JG119, 1978), ar kuŗiem viņa pievienojas jaungaitnieku saimei. Līdz šim pēdējā dzejas kopa atrodama JG240(2005). Maija Meirāne nav daudzrakstītāja, bet erudītās, plašu kultūras apvāršņu dzejnieces precīzās un ietilpīgās dzejrindas, viņas izkoptais mākslas rokraksts nav sajaucams ne ar vienu citu. Viņas abi poētiski izcilie un grafiski skaistie autores pašas iekārtotie krājumi jau tagad ir kļuvuši par mūsu dzejas dārgakmeņiem. No Dūmistabas (Toronto, 1987), tāpat kā no Kalmītes rijām, dveš senatnīguma elpa, zīmes no aizlaikiem, rūgtenas smaržas, dažādu folkloristisku burvestību noskaņas. Un, kaut arī nāks velētājas ar palagiem, / un iesmels mūs madrigālos, visnotaļ zem visām palodām / dēd izmisums. Kāpēc dūmistaba? Uz to atbildi rodam dzejnieces pēcvārdā: Patiesā Dūmistaba atrodas brīvdabas muzejā, restaurētā guļbaļķu celtnē un ar aizšaujamo lūku loga vietā. Tā ir no Meirānu sādžas Gaigalavas pagastā, un tur, pirms 235 gadiem dzīvojis mans vectēva vectēvs. Bet tajā otrā Dūmistabā mīt septiņas nedēļas dienas, gadskārtas, satiktie un pazudušie draugi, dziesmas par sauli, svētkiem, par eglēm un prieku. Arī – zalkšu kauliņu krelles un pīlādžu krusti. Un dūmi reizēm kož acīs. Bet tad es atšauju lūku, un ļauju, lai tie sajaucas ar garojošo zemi. Tātad ne tikai zīmes no aizlaikiem, bet vienlaikus centieni uzminēt, uztaustīt arī šodienas vārdu, parādīt to modernā estētiskā pasaulē. Arī naktsvēstulēs (2002, Rīgā) Meirāne meklē tautas maģiskā un šodienas vārda saliedēšanas noslēpumus. Un viņai tas izdevies – tāds ir literatūrzinātnieces, akadēmiķes Janīnas Kursītes atzinums, ar ko var būt tikai vienisprātis. Atšķirībā no Dūmistabas, naktsvēstulēs vārdi ir nomierinošāki, sāpju remdējošāki, arī tur, kur viņa uzrunā savus lielākoties jau pie tēviem aizgājušos līdzgaitniekus, īpaši spalvas biedrus, tādus kā Olafu Stumbru, Ivaru Ivasku, Arnoldu Šturmu un vairākas reizes savā laikā Bostonā mītošo eksīldzejnieci un literatūrzinātnieci, 62 gadu vecumā mirušo Valdu Dreimani (Lai šūpo Tevi, skanošu, / gaisa upes, / lai pārved mājās / debesu Daugava balta). Daudz atzinīgu vārdu jāsaka par Maijas Meirānes sastādīto, rediģēto, apkomentēto un biobibliogrāfēto rakstu krājumu Valdas Dreimanes piemiņai – Kad dzīvošu otru reizi (2006, Rīgā; skat. JG249:62-63), kam dzejniece veltī vairākus gadus, pati stāvēdama uz visu ļoti gaidītā trešā dzejkrājuma sliekšņa. Par savu literāro veikumu un sabiedrisko rosmi Maija, kuŗa spiesta atstāt dzimteni kā maza meitene, šogad kļūst dubultlaureāte – gan Ērika Raistera Piemiņas fonda balvas, gan arī PBLA Kultūras fonda.
ĒRPF balvas saņēmuši (alfabētiskā secībā): Baiba Bičole, Ojārs Celle, Anšlavs Eglītis, Rolfs Ekmanis, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns Grīns, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, Nikolajs Kalniņš, Jānis Krēsliņš, Elza Ķezbere, Rita Liepa, Viktors Neimanis, Juris Silenieks, Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers, Dagmāra Vallena, Ingrīda Vīksna, Teodors Zeltiņš, kā arī bērnu žurnāls Mazputniņš un Rietumkrasta Vasaras vidusskola „Kursa” (audzēkņu apbalvošanai par labākajiem literāriem sacerējumiem). Nav nejaušība, ka no apbalvotajām personām tikai divas nav līdzi darbojušās Jaunajā Gaitā.
Nobeidzot daži Maijas Meirānes atmiņu zibšņi par saviem senčiem un arī par pašas dzīves rītu: Tēva dzimtā puse ir Meirāni Gaigalavas pagastā, ezeru zemē. Mātes senči ir ziemeļvidzemnieki. Esmu īsta rīdziniece, no laukiem nākušas vecmāmiņas audzināta. Vecāki abi skolotāji. Tiem vienmēr bija daudz darba, un man no viņiem tika tikdaudz kā svētdienas. Bet vecmāmiņa – tā pavisam cita lieta. [..] Visi smaržīgo zāļu un nezāļu vārdi, paražas, dziesmas, ticējumi un nostāsti manā apziņā ciešā tinumā ar vecmāmiņu, manas mātes māti. Ar viņas dzimtā pagasta – Umurgas Auru mājām. Tas esot bijis 1867. gada Umurgas baznīcas ģērbkambarī, kad krustvecāki ar bērnu – manu vecomāti – gaidījuši savu kārtu pie mācītāja Juŗa Neikena. Turpat stāvējusi arī Neikena samta cepure. Krustmāte to uz brīdi uzlikusi bērnam galvā, lai bērns būtu – „gudrs kā mācītājs”. Augot manai vecaimātei lasīšana un skolas darbi viegli padevušies. Citi bērni viņai teikuši: „Nu, tev jau bija mācītāja cepure galvā!” [..] Pamatskolā dziedāšanas stundās rātni sēžam uz zemiem zviedru soliem un dziedam „Skaista mana brāļa sēta”. Klasē vienmēr ir kāds, kas mētājas ar saviļātas rupjmaizes lodītēm. Tādam draud palikšana pēc stundām. Rīta lūgšanā aulā visi stāv taisnās rindās kā dižkareivji un dzied „Šauras mums tekas, grūti mūsu ceļi”. Dziesmas nozīme būs saprotama tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Un tad – ar nenomazgājamu tumšu tintes traipu uz labās rokas pirksta – nāk glītrakstīšanas stunda. Rakstāmspalva, dzēšampapīrs... bižu galus atkal kāds pamērcējis tintnīcā... Lasāmgrāmata jau pirmajās skolas dienās izlasīta... Brīvstundās visi skrien „tupsunīšus”, lec „klases” (virzienā no elles uz debesīm) vai arī gaiteņos pa pāŗiem soļo dejas ceļa virzienā, turklāt deklamējot (ar izteiksmi!) muļķīgus skaitāmpantiņus vācu valodā: „August hat kein Glück zu Haus, August zieht zum Tor hinaus... [..] Lasīšanas prieks. Pašai vesels grāmatu skapis, tēta taisīts. Tajā krājas Cīrulīši, Mazo un Lielo Jaunības Teku sējumi un neaizmirstamās, koši ilustrētās bērnu grāmatas! Visvairāk man patika tās ar Kovaļevskas un Kronenberga zīmējumiem. Vēlāk Tornā, bēgļu nometnē, kur itnekā jauna nebija ko lasīt, pēc atmiņas kladē pierakstījās visi atstāto grāmatu nosaukumi. [..] Ja vien būtu iespējams mūžā kaut ko nebijušu piedzīvot, es izvēlētos teiksmainos Latvijas ģimnaziju laikus. Tikko kā sākās iepazīšanās ar pamatskolas jaukumiem, jau rībēja Vidzemes zirgu pakavi pa Ārrīgas bruģakmeņiem. No augsti piekrautiem vezumiem bira siens un bērnu balsis. Daugavas krastā prombraukšanai mūs gaidīja kuģis, un starp asarām toreiz Rīgas jumti tiešām vizēja saulē. Man bija deviņi gadi, un savā pirmajā dienasgrāmatā es ierakstīju, ka nemūžam citur negribu dzīvot kā atkal Latvijā!*
Rolfs Ekmanis
* Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē. Jaunākais posms (Red. Biruta Abula, Valija Ruņģe, Aleksandrs Zariņš). Itakā, ASV: Mežābele, 1991:234-237.
