Franks Gordons

IENAIDA NEGAISI!

Vēstule no Telavivas

 

Raksta autors Franks Gordons (vidū) ar Latvju Dievtuŗu sadraudzes pārstāvi Maiju Medni un emeritēto vēstures profesoru Andrievu Ezergaili 3 x 3 nometnē Ņujorkas Katskiļu kalnos 2005. VIII.

700 verdzības gadi – šo iesīkstējušo priekšrstatu mēģinājis piezemēt un demistificēt Jānis Krēsliņš seniors, tostarp arī JG slejās, un tomēr naids pret vāciešiem, īpaši pret baroniem, raksturo gan Vidzemes, gan Kurzemes latviešu mentalitāti un vijas cauri likteņgaitu līčločiem, spalgi uzliesmodams Kauguru zemnieku nemieros, 1905. gada muižu dedzināšanas paroksismā, latviešu strēlnieku spītīgajā varoņgarā, ieskaitot, protams, sarkanās Latdivīzijas izlauzumu caur Perekopa zemes šaurumu, lai satriektu melno baronu Vrangelu, 1919.gada Cēsu kaujā, 1920. gada radikālajā zemes reformā – līdz pat Valsts un ministru prezidenta, Tautas Vadoņa un Zemes Saimnieka Dr. Kārļa Ulmaņa radiorunai, ko mums, Franču liceja skolēniem, lika noklausīties plašajā vestibilā un kuŗā runātājs, nosodot latvieršus, kas devās vācbaltiem līdzi uz vērmachrta iekaŗoto Warthegau, nošņāca: Lai viņi brauc – uz neatgriešanos!

Šis naids bija, var teikt, iezīdies latviešu genos, kaut gan – un varbūt tieši tāpēc – pietiek pabūt kādu laiciņu Lībekā vai Brērmenē, lai saprastu, cik vāciska savā veidolā ir Rīga – no Prezidenta pils līdz Matīsa tirrgum, un latviskākajai no Dievzemītes īpatrnībām – Dziesmu svētkiem ierosme nāca no sadrumstalotās Vāczemes novadu koŗu saietiem 19.gs. pirmajā pusē, nemaz jau nerunājot par studentu korporāciju (Burschenrschaft) struktūras un rituālu strikto kopēšanu Letonijā, Selonijā utml.

Tomēr šis sīkstais, spītīgais naids šķita neizrskaužams – līdz 1940.17.VI. Pietika ar vienu pašu Baigo gadu, lai šis, varētu šķist, mūžīgais naids izplēnētu, kad 1941.1.VII iesoļoja smaidīgie, vasaras saulē iedegušie, staltie gaišmatainie vērmachta zaldāti – die Landser, nomainot apriebušos skrandu arrmiju, kuŗu vidū netrūka trulu aziātisku viepļu (nabaga rekrūši no Taškentas un Čimkentas). Patiešām, etnopsichologiem ir pamats apmulst: tik spēja veselas tautas iesīkstējušās mentalitātes maiņa ir rets gadīrjums!

Tiesa, kad man kā uz tālo Kazachiju evakuērtam pusaudzim 1943. gadā no Kirovas pienāca uz slikta papīra iespiestā iknedēļas Cīņa, tās literārajā pielikumā varēja lasīt Rokpeļņa, šķiet, un Griguļa šausmu stāstus par fričiem, kas Ostlandē izvaro šķīstas latrvju jaunavas. Un dažs labs Sarkanarmijas 49. latviešu gvardes divīzijas kareivis patieršām iedomājās cīnāmies pret Melnā Bruņirnieka pēctečiem, bet tas nu bija vecās forbijas vājš atspulgs, un drīz vien meitenes paņēma un pulksteņus atņēma tie, kas šos fričus no Zemgales ārēm padzina.

Kas nu tagad, pēc otrreizējās padomju okupācijas pusgadsimta un 15 atjaunotās neatkarības gadiem, paliek? Par īstu naidu varbūt būtu pārspīlēti runāt, bet nepatika iepretim krieviem, kas ietiepīgi atsakās aprgūt pamattautas valodu, joprojām liek sevi manīt, un Lielais Austrumu kaimiņš joprorjām šķiet glūnīgs un draudīgs. Un vācieši? Gētes institūtā apmeklētāju skaits atpaliek no publikas, kas pilda ASV Informācijas centra lasītavu...

*  *  *

No Daugav’ abām malām pārcelsimies uz Vidusjūras austrumkrastu, kur Telavivas nomalē, ko sauc par Dižo pauguru, nu jau labu laiku mājo šo rindiņu rakstītājs.

To fobiju, ko tagad dēvē par antisemītismu, es te neskaršu, jo tā ir pārlaicīga, gandrīz vai globāla parādība, tai veltīti neskaitāmi sējumi un tā pamatā saistīta ar manas taurtas staigāšanu daudzu gadsimtu gaitā, ar tās – kā tas tik jauki skan angliski – ubiquity. Pieskaršos tikai emocijām, kas saistītas ar šauro zemes strēmeli, kuŗa žīrdiem ir Eretz Israel, bet arābiem Falastin.

1947.29.XI, kad ANO Kopsapulce nolēma sadalīt britu mandāta pārziņā esošo Palesrtīnu divās valstīs – arābu un žīdu, tur vēl nebija neviena nopostīta palestīniešu ciema, nebija konfiscēts neviens hektārs arābu zemes, netika no savām mājām pardzīts neviens musulmanis. Taču arābu naids pret cionistiem kopš 1917. gada norvembŗa, kad Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs apsolīja žīdiem mājvietu (a national home) Palestīnā, bija audzis augumā.

To var saprast un izskaidrot: Palestīnas arābi vēl turku kundzības laikā, ko izbeidza I Pasaules kaŗš, neiebilda pret dziļi dievtircīgu žīdu vēlmi nomirt un tikt apglabātiem Jeruzalemē (kur kopš 1877. resp. 1897. gada atdusas mani senči, kuŗi vecumdienās bija atbraukuši no Pumpjanu miesta, dienrvidos no Bauskas), un klanīties Tam Kunrgam pie Raudu mūŗa, būdami, kā rakstīts Juŗa Alunāna rediģētajā ģeogrāfijas mācību grāmatā (izdota Jelgavā pie Steffenhārgena) svešinieki kā visur. Pavisam cita lieta – gados jaunie, uzņēmīgie cionisti, kas, sārkot ar 19.gs. nogali apmetās Palestīnā, par trimdā savākto naudu pirka zemi, kas bieži vien bija purvaina vai tuksnešaina, dibināja ciematus, kopsaimniecības – kibucus, un sprauda sev par mērķi – kļūt par vairākurmu savā vēsturiskajā tēvzemē. To vēl tikai dzimstošā arābu nacionālisma ideologi nevarēja pieļaut, jo šis ieceļotāju kontinrgents bija eiropiskas, pa pusei liberālas, pa pusei sociālistiskas vīzijas iedvesmots, un Telaviva – the first Hebrew city – bija pilrnīgs pretstats tipiski austrumnieciskai pilrsētvidei.

Divas tautas cīņā par vienu zemi, kuŗas kopplatība nesasniedz pat pusi Latvijas. Un pēc tam, kad Palestīnas arābi un apkārtējās arābu valstis noraidīja augšminēto ANO Kopsapulces rezolūciju, paziņojot, ka žīrdiem te nav nekādu tiesību, 1948.gada pavasarī sākās mūsu t.s. Neatkarības kaŗš, un šīs eksistences cīņas gaitā tika nopostīti arābu ciemi, konfiscēta zeme, padzīti vai iebiedējot izstumti kāds pusmiljons arābu.

Par tālāko konflikta gaitu sarakstīts milzum daudz. Te tikai jāatzīmē, ka līdz t.s. otrajai intifadai, līdz 2000. gada rudenim, konflikrtam bija teritoriāls raksturs, runa bija par demarkācijas līnijām, robežām, apmetnēm, bufera zonām, ūdens resursiem, pieeju jūrrai un lidostām.

Bet pēdējos septiņos gados konflikts ieguva – arābu pusē – reliģisku, mesiānisku, galīgi neracionālu raksturu, par ko liecina simtiem suicide bombers: vīrieši, tostarp pusaudži, un arī sievietes ziedojas, uzspridzinot sevi – Allah vārdā un paradīzes gaidās – kopā ar maksimālu skaitu nevainīgu sirmgalvju, sieviešu, bērnu.

Ir jau žīdu pusē fanātiķi, reliģiski nacionārlisti, nedalāmās senču zemes jūsmoņi, bet, dzīvodams Izraēlā kopš 1972.gada varu apliecināt, ka šie dullie spītnieki ir mazārkumā un, ka mūsu tauta visumā gatava teritoriālam kompromisam, ja vien pretējā puse pārvarēs reliģiski motivēto nepiekārpību. Diemžēl gan sunītu Hamas, gan šīitu Hezbollah uzskata, ka Tuvajos Austrumos nav un nebūs vietas svešķermenim, vēža augonim – cionistiskajam veidojumam – The Zionist Entity. Gazas josla kļuvusi par Hamas „pūzni”, un t.s. Rietumkrastā savstarpējā neuzticība liek tālāk gruzdēt konfliktam, skanot prātīgiem vārdiem, kam nav seguma. Skumji, bet tā nu tas ir 2007. gadā pēc Kristus, 5767.gadā pēc jūdu kalendāra, 1428. gadā pēc musulmaņu kalendāra.

*  *  *

Vēl viena zeme ar diviem nosaukumiem: albāņiem tā ir Kosova (ar burtu „a” galā ), kas nozīmē sulīgus bumbieŗus. Turpretim serbiem tā ir Kosovo (ar „o” galā ), no vārda „kos” – melnais strazds. Konflikta sirds, konflikta serde ir kauja, kas notika 1389.28.VI, kad turku kaŗaspēks sakāva serbu valdnieka pulkus. Šī kauja notika klajumā, ko serbu valodā sauc Kosovo polje, t.i. Strazdu lauks. Serbi biežāk lieto šā novada pilno administratīvo nosaukumu – KosovoMetohija, īsināti KosMet. Mertohija nozīmējot klosteŗu zemi, vārdu sakot – pareizticības svētvietu.

Serbijā gandrīz visas politiskās partijas, izrņemot kādu sīku liberāļu grupu, kategoriski noraida pašu domu, ka Kosova vairs nerbūtu – kaut vai autonoma – Serbijas sarstāvdaļa. Viņuprāt šis novads ir serbu taurtas šūpulis, serbu nācijas dvēsele, serbu gara talismans utml. Pareizi, 14.gs. nogalē tur izkristalizējās serbu nacionālā identirtāte, turklāt ar ļoti spēcīgu reliģisku kompornentu. Daudzie pareizticīgo klosteŗi un baznīcas, kas izkaisītas Kosovā, pievelk ne tikai tūristus, bet arī svētceļniekus. Bet nelaime – serbiem! ir tā, ka šai novadā 90 procenti no iedzīvotāju kopskaita ir albāņi, kamēr serbi – nepilni 10 procenti – izbārrstīti, un tikai ziemeļos puse no Mitrovicas pilsētas ir etniski serbiska.

Savstarpējais naids ir briesmīgs, Dievidslārvijas „pārpalikuma” prezidents Miloševičs 1999.gadā izvērsa etnisku tīrīšanu, kas norveda pie masu slaktiņiem (nogalināto albāņu skaits – 10 000), pie milzīgām bēgļu straumēm, pie genocīda draudiem. NATO, kā zināms, iejaucās, un pēc pamatīrgas bumbošanas serbu kaŗaspēkam bija jāizvācas. Pēc dažiem gadiem Kosovas albārņi, izmantojot kādu incidentu, atriebās, dedzinot klosteŗus; albāņu atriebībai par upuri krita ap 1 000 serbu.

Un tomēr serbu nacionālisti alojas, piešķiŗot konfliktam reliģisku nokrāsu un zākājot albāņus par džihadistiem, vahabītiem utml.

Albāņi gan ir pārsvarā musulmaņi, bet pierder pie šīs ticības mērenās strāvas. Viņu vidū ir daudz sufiju, kas sludina iecietību. Un tas nav grēks, ka viņiem ir daudz bērnu, kamēr serbi no kalnainās Kosovas pakāperniski pārvietojās uz auglīgo Moravas ieleju, un tur – no Belgradas līdz Nišai un Kragujervacai – ir serbu tēvzeme, viņu mājas, ko neviens negrasās atņemt.

Kad rakstu šīs rindiņas, Kosovas statuss – neatkarība, ierobežota patstāvība, pārejas periods NATO paspārnē – vēl nav noskaidrots, jo Krievija, kas „no laika gala” akli aizstāv Serbiju, spurojas pretim. Skaidrs ir tikai tas, ka savstarpējais naids ir kvēlošs. Albāņi vīsta dūri, izdzirdot runājam kaut dažus vārdus serbiski, un serbi savukārt necieš pat albāņu smaku...

*  *  *

Visbeidzot – armēņi un azeri. Es te nepierskaršos 1915. – 1918. gadu genocīdam Turcijas austrumos, kam par upuri krita pusotra miljona armēņu. Tas, tāpat kā holokausts, ir neizsmeļams temats. Vērts pakavēties pie šaurāka aspekta – nebeirdzamā konflikta Aizkaukāzā starp turienes armēņiem un turkvalodīgajiem azeriem – pie kam ne tikai Kalnu Karabahas jeb Arcarhas, bet ari Nahičevanas, Zangezuras un citu strīdīgu teritoriju dēļ. Arī te naids ir drausmīgs, dziļi iesakņojies. Un tikai Starļina, Hruščova, Brežņeva satrapu dzelžairnais tvēriens neļāva kaislībām kļūt par asinsrdzīrēm. Tas pat nav strīds starp krisrtietību un islāmu, tas ir konflikts starp dirvām mentalitātēm. Kad man lika zubrīt VK(b)P vēstures īso kursu un Staļina biogrārfiju, nācās uzzināt par 1905.gada tatāru-armēņu slaktiņu (tataro-armjanskaja rezņa). Par tatāriem toreiz dēvēja islamticīgos turrkvalodīgos Aizkaukāza iedzīvotājus, kamēr šie cilvēki sevi „apzinājās” par azerbaidžarņiem tikai 1918. gadā. Viņi slaktēja armērņus, armēņi slaktēja viņus laikposmā no 1918. līdz 1921. gadam pa vairākiem lārgiem, nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne bērrnus.

Padomju Savienībā bija divas pilsētas – Odesa un Baku, kuŗu iedzīvotāji sevi uzskartīja par odesītiem un „bakinciem”, urban multiethnic community. Odesā bija kopīrbas sajūta starp krieviem, žīdiem, grieķiem, Baku – starp azeriem, armēņiem, krieviem. Bet otrajā gadījumā tas bija pašapmāns: azeri apskauda izveicīgākos armēņus, un 1990. gada janvārī sarīkoja asiņainu graurtiņu, iejaucās padomju tanki un savukārt krita daudzi azeru civiliedzīvotāji. Vārdu sakot, Baku armēņu kopiena – ap 400 000 cilvēku kļuva par bēgļiem.

1958.gadā, kad es kā nesen dzimušās Rīgas Balss žurnālists viesojos pie vēl jaunākās vakara avīzes Večernij Baku kolēģiem, viņi man par godu sarīkoja banketu. Tie bija pārsvarā jauni, visi, protams, partijas biedri. Kad pajautāju, vai viņi apgraiza savus dērlus, viņi korī atbildēja: Protams, kā tad citādi! Tātad tomēr musulmaņi. Un kad jautāju, kā viņus sauc, atskanēja viscaur turciski, „pagāniski” vārdi, piemēram, Alrparslans, kamēr Mehmedu bija maz.

Un tagad, kad pagājis gandrīz vai pusgadrsimts, tīmeklī visos armēņu portālos atskan tramīgas balsis – sak, mums pretim stāv visa turciskā pasaule (the Turkic World) no Ankaras līdz Astanai (Kazachstānas galvasrpilsētai) un mūsu vienīgais balsts ir mūsu diaspora: pašā Armēnijā trīs miljoni, Masrkavā vien – miljons, Losandželosā vēl milrjons!

Te vērts atgādināt kādu interesantu epizodi. 1970. gada augustā, Brežņeva valdīšanas zenītā, es sēdēju kādā Erevanas kafejnīcā. No terases pavērās lielisks skats uz ielejā izpletušos Armēnijas galvaspilsētu, un caur dūmaku, Turcijas teritorijā, rēgojās armēņu svētais kalns – Ararats. Man blakus sēdošais pasirmais armēnis šķendējās, ka visi plūstin plūst uz Erevanu, kamēr lauki tukšojas. Rādīdams uz pavisam tuvo aizrobežu, viņš man teica: Skaties – viena vienīga atombumba – un mēs esam pagalam!

Savdabīgā griezumā arī te varētu teikt: dirvas pasaules – un nedzēšams naids. ・