Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

LATVIJAS JAUNAIS TIESISKUMS

 

Šā gada augustā žurnālists Lato Lapsa zem vārda Jānis Brūklenis klajā laida skandalozo grāmatu Tiesāšanās kā ķēķis ar “iespējamiem” telefonsarunu norakstiem starp Andri Grūtupu un Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu, kā arī starp citiem Andŗa Grūtupa biroja advokātiem un citiem tiesnešiem sakarā ar dažādām tiesu aktualitātēm laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam. Šie sarunu noraksti daudzu lasītāju novērtējumā pierādīja, ka Latvijas tiesu iestādes nepiedienīgi sadarbojas ar politisko eliti. Jūlijā, apmēram mēnesi pirms šīs grāmatas izraisītās ažiotāžas, Sveiks kopā notika pārrunas par tā paša Andra Grūtupa publikai adresētu rakstu...

 

 

Šābrīža Latvijas varas elitei tuvu stāvošais jurists un daudzu pēdējos 15 gados pieņemtu likumu izstrādātājs Andris Grūtups žurnālā Rīgas Laiks (2007.17.VII) ievietojis rakstu “Nodevības posts”. Rakstā pārsteidza jauns traktējums jēdzieniem, kas man agrāk saistījās ar tiesiskumu un likumību. Pilnīgi jauns tas tomēr nav - par to biju lasījis grāmatās, kas apraksta sicīliešu mafiju un līdzīgas organizācijas. Tāpēc vēl jo lielāks pārsteigums ko tādu dzirdēt no Latvijā ietekmīga jurista mutes. Nav noslēpums, ka tieši viņš konsultē daudzus vadošās Tautas partijas politiķus. Grūtupa ideoloģiju raksturo šāds krāšņs citāts: Sabiedrība, kur likumu tur augstāk par cilvēku savstarpējām attiecībām, ir totalitāra. Labprāt gribētu iepazīties arī ar citu sveikotāju viedokli. Teksts man šķiet ļoti zīmīgs, tāpēc atļaujos pārpublicēt pilnībā.

Vents Zvaigzne <vents.zvaigzne@mgtops.lv> 

 

 

Andris Grūtups, zvērināts advokāts

NODEVĪBAS POSTS

Kādu bruņotu čehu laupītāju, kas specializējies “McDonald’s” restorānu aplaupīšanā, sagrābusi aiz auss un aizvedusi uz policiju paša māte. 44 gadus vecā Prāgas iedzīvotāja Katka Zahradnikova vietējās televīzijas raidījumā par noziedzību demonstrētajos novērošanas kameru kadros atpazinusi savu 20 gadus veco dēlu Mihalu. “Viņš atzinās, ka aplaupījis vairākus ātrās ēdināšanas restorānus, un nepretojās, kad viņa aiz auss to atveda pie mums un piespieda dot liecību,” sacīja policijas pārstāvis. “Pat mēs to nebūtu varējuši izdarīt labāk.” [LETA Ananova, 2007. gada 11. jūnijs]

Četrdesmitajos gados, okupantu režīmam iesakņojoties Latvijā, valstij pāri vēlās ģimenes locekļu savstarpēju nodevību vilnis. Pagājušajā vasarā, vācot vēsturiskus tiesas materiālus, man izstāstīja 1946. gada atgadījumu Kurzemē. Tur mežos iebrucējiem tolaik pretojās latviešu mežabrāļi.

Partizānos bija arī kāda ģimene – divi brāļi un māsa. Vienu no brāļiem, ejot uz tikšanos vietējās mājās, čeka ievilinājusi lamatās. Puisis ticis apdullināts un attapies tikai čekas mājā, kur, visticamāk, fiziski iespaidots. Tur viņš salūzis un izstāstījis ceļu uz mežabrāļu slēpni. Čekisti devušies turp un visus apšāvuši, tai skaitā arī viņa brāli un māsu. Tolaik, saskaņā ar instrukcijām, tā sauktos “nacionālistiskos bandītus” bija atļauts nošaut uz vietas. Dzīvajos palikušais brālis nosēdēja ap 10 gadiem cietumā, un visu atlikušo dzīvi pavadīja sirdsapziņas pārmetumos, nespēdams sadzīvot ar faktu, ka nodevis savus tuvākos. Viņa laikabiedri stāstīja, ka cilvēks visu mūžu juties kā nodevējs, cietis no depresijas, ne mirkli nevarēdams atbrīvoties no milzīgās vainas nastas par savas māsas un brāļa pazudināšanu.

Nodevība turpinājās visu komunistiskā režīma valdīšanas laiku, arī pēc kara beigām, kad to vairs neprovocēja dzīvības draudi. Laikā, kad vēl strādāju prokuratūrā, ap 1978. gadu, biju liecinieks kolēģu, pieredzējušu profesionāļu, neformālām sarunām. Par saimniecisku noziegumu bija tiesājuši kādu sievieti, kas, izmantojot valsts īpašumu, nelikumīgi papildinājusi ģimenes budžetu. Tiesā pret sievieti liecināja viņas vīrs, kuru “noziedzniece” visu mūžu uzturējusi, jo pats nebija spējīgs sev iztiku pelnīt nedz godīgā, nedz negodīgā veidā. Pēc tiesas sēdes prokuratūras pārstāvji savā starpā pie glāzītes runājot, vienprātīgi nonāca līdz slēdzienam, ka šis cilvēks ir pēdējais draņķis. Sabiedrība, kur likumu tur augstāk par cilvēku savstarpējām attiecībām, jau ir totalitāra. Tā sakropļojusi daudzu psihes.

No pirmā acu uzmetiena atgadījums ar makdonaldu aplaupītāju Čehijā šķiet amizants, pat pozitīvi didaktisks, tomēr pienāk brīdis, kad esi dzīvojis un redzējis pietiekami, lai zinātu – nav lielāka grēka par nodevību ģimenē. Nav nodarījuma, kas atstātu postošākas sekas. Mihals Zahradnikovs, neatkarīgi no tā, ko lems tiesa, jau ir sodīts. Viņš saņēmis tik smagu sodu, ko neviens nevar būt pelnījis. Smagāku par jebkuru sodu, kas paliek ģimenes robežās un noteikumos, destruktīvāku par to, ja viņa uz savu dēlu teiktu – “ej savu ceļu, no šī brīža mēs esam sveši cilvēki”. Man nav citu vārdu, kā vien – šī māte ir muļķe, un viņas rīcība – bezjēdzīga. 44 gadu vecumā cilvēks acīmredzot nav sapratis galveno – maz būs to, kas dzīvē tevi atbalstīs un palīdzēs. Ģimene ir vienīgais, uz ko vispār iespējams cerēt un paļauties. Un, ja tur iezogas nodevība, ja tam pāri stāda kaut kādu Krimināllikumu, sekas ir graujošas. Grūti to attaisnot ar “kalpošanu sabiedriskajam taisnīgumam”.

Demokrātiskos režīmos, arī Latvijā, likums zemtekstā pauž cieņu ģimenei. Kriminālprocesa un Civilprocesa likumos ir teju analoģiski panti, kas ļauj atteikties liecināt pret tuviniekiem. Līdz ar to, šajā gadījumā nav iespējams runāt par bailēm, vienīgi – par nevajadzīgas, muļķīgas nodevības radīto postu.

Krimināllikums, atšķirībā no ģimenes, ir pārejošs. Kas šodien noziegums, tas rītdien nodarījums bez nozieguma sastāva. Piemēram, spekulācija padomju laikā bija ārkārtīgi smags noziegums, autoritārā plānveida ekonomiskajā iekārtā – tikpat bīstams kā korupcija mūsdienās. Uzskatīja, ka tā grauj saimniecisko dzīvi, pasliktina iedzīvotāju iespējas iegādāties preces. Mūsdienās šī “spekulācija” ir viens no pīlāriem, kas balsta valsts iekārtu. Ir muļķība neredzēt, ka ir augstākas un stabilākas vērtības par Krimināllikumu.

Ģimenes institūcija neapšaubāmi ir augstāka par valsts institūciju. Daudz pastāvīgāka, paliekošāka un svarīgāka cilvēka dzīvē. Mīlēt savus bērnus, sekot vecāku padomam, uzticēties tuviniekiem ir vienīgais, kas cilvēkam spēj radīt drošības sajūtu un sniegt gandarījumu. Visi, kas pietiekami ilgu laiku pavadījuši šajā pasaulē, agri vai vēlu nonāk pie secinājuma, ka ģimenes un patiesas draudzības attiecības ir vienīgais, kā dēļ bijis vērts dzīvot. Pēc savas dziļākās pārliecības varu apgalvot, ka neklausīt vecākus vai nemīlēt bērnus ir sliktāk kā neklausīt Krimināllikumu. Ja šo ignorē, sabiedrības kopējais zaudējums ir daudz lielāks, nekā labums, ko tā iegūst, formāli izpildot likuma pantus. Nevienam nav noslēpums, nedz politiķiem, nedz presei, ka lielākajai daļai cilvēku nav pašiem sava viedokļa un viņi gluži vienkārši atdarina piemērus. Šāds gadījums ir ļoti slikta piemēra demonstrācija. Likuma rāmis nekad nav sakritis ar absolūto morāles rāmi, to, kas ilgākā laika periodā izrādās noteicošais veselīgas sabiedrības veidošanā.

Rīgas Laiks 2007.17.VII

 

 

No vienas puses: paldies, Vent, par ļoti nozīmīgu rakstu, kurš citādi nebūtu iepazīts. No otras puses: mūsmājā šim rakstam ir viens apzīmējums - “briesmīgs!”.  Tas visā nežēlībā atkailina pagātnes radītās sabiedrisko vērtību kroplības. Pie tam tas nāk no cilvēka kurš spēlē tik nozīmīgu lomu šodienas valsts dzīvē. Saprast jau var, Grūtups ir ne vien bijušās padomju iekārtas audzēknis, bet pat tās līdzveidotājs, aizstāvis, jo nebija citas iespējas tajā laikā. Tagad par notikušajiem noziegumiem pret līdzcilvēkiem pašam jāmeklē sev attaisnojumi...

Ričards Spuris <rikards37@sbcglobal.net>

 

 

Mūsu pagastā kādreiz dzīvoja sieviete, kas bija nodevusi savu viru, un viņš sēdēja cietumā. Visu viņas mūžu ciema ļaudis izturējās pret šo “kārtīgo” sievieti kā pret spitālīgo. Rič, briesmīgi ir tad, kad ģimenē nenovērš noziegumu, pirms tas nav noticis, jo katrs liels pārkāpums nerodas vienā dienā. Pirms tā ir bijuši daudzi mazāki, kuriem nav dots pietiekošs pretspars.

Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv>  

 

 

Vispirms saprotam rakstā minēto ģimeni romāna Krusttēvs [Mario Puzo. The Godfather (1969); arī filmu triloģija (1972., 1974., 1990) – J.Ž.] nozīmē, pēc tam nosodām. Uz to es arī būtu gatavs. Vēl divreiz pārlasīju rakstu, meklējot tekstā kaut ko, kas mudinātu uz vārda “ģimene” izpratni mafijas terminoloģijā. Neatradu. Sliecos domāt, ka autors runā par parasto ģimeni.

Māris Jānis Vasiļevskis <mahris@myself.com> 

 

 

Uz krusttēva traktējumu vedina aprakstītās situācijas, kas ģimenes saites un cilvēku savstarpējās attiecības vispār stāda augstāk par likumību. Es vēl labi saprastu, ja Grūtupa kungs aizstāvētu uzskatu, ka ģimenes locekļiem nav pienākums ziņot par savu tuvinieku noziegumiem un ka viņi nav jāsoda, ja to nav darījuši. To paredz arī likumdošana. Tas, kad un kādos gadījumos vērsties pēc palīdzības likumsargājošās iestādēs, ir vienas ģimenes locekļu sirdsapziņas jautājums. Taču Grūtupa kungs iet krietni tālāk un atklāti nosoda ģimenes locekļus, kas tomēr izvēlējušies vērsties valsts iestādēs ar liecībām par savu tuvinieku noziegumiem.

Vents

 

 

Nu, ja jau ģimene ir svarīgāka par likumu, sanāk diezgan kurioza situācija. Ja kāds no ģimenes pārkāpj likumu - nogalina, aplaupa, neviens no ģimenes nerīkojas, lai vainīgais atbildētu, tad – pieķeršanas, atklāšanas un notiesāšanas gadījumā – visai ģimenei cietumsods/nāvessods/asinsatriebība un īpašuma konfiskācija. Vai neparādās mazliet kuriozums? Tā spriedelējot, mēs aiziesim līdz senlatviešu vaidu kariem, kad par ģimenes locekļa noziegumu pilnīgi atbild ģimene.

Aivis Biķernieks <bikernieks@gmail.com> 

 

 

Tik un tā Krusttēvs nesanāk. Sanāk Pavļiks Morozovs [padomju jaunatnes Pionieru organizācijas svētais martirs (1918-1932), ko nogalināja viņa radinieki “kulaki” par to, ka viņš savus vecākus, valsts kaitniekus, nodevis Staļina drošības dienestam – Čekai. – J.Ž.]. Manā bērnībā Pavļiku pienācās slavināt. Grūtups viņu nosoda. Nesaskatu šādā Grūtupa viedoklī nekā ekstrēma.

Māris

 

 

Nepiekrītu. Man sanāk Krusttēvs: Sabiedrība, kur likumu tur augstāk par cilvēku savstarpējām attiecībām, jau ir totalitāra. Šis ir Krusttēva cienīgs atzinums.

Vents