JG251 Juris Šlesers: Aivars Pētersons. Krustugunīs

Aivars Pētersons. Krustugunīs: Latviešu kaŗotmāka 1940-1945. 60 gadus no tautas slēptais. Rīgā: Autora izdevums, 2007. 600 lpp.

Gaŗas profesionālās karjēras kalngalā Aivars Pētersons izkratīja sava darba kabineta atvilktnes un radās monografija Krustugunīs. Tajā ir daudz! Grāmata veikalos parādījās 2007.V un momentā ieguva milzīgu publikas ievērību. Jūnija beigās publicists Juris Paiders komentēja Neatkarīgajā Rīta Avīzē, ka jau vairāk kā mēnesi tā „gozējas [Valtera un Rapas grāmatnīcu] pirktāko grāmatu topa pirmajā desmitniekā.”[1]

Ko lai saka? 600 lappušu detalizētas speciālizētas informācijas ar vairāk kā 170 melnbaltām kartēm, šēmām un tabulām, caursētas secinājumiem, profesionālām, politiskām un personīgām atziņām – un patriotiskām jūtām. Varētu priecāties autoram līdz par daudzajiem pircējiem – bet uzmācas bažas: cik no tiem grāmatu ir tiešām izlasījuši, un cik no lasītā izpratuši? Un – kas ir darba mērķauditorija?

No grāmatā atrodamās informācijas un interneta paķemmēšanas uzzinu – autors dzimis 1933. gadā, ir atvaļināts pulkvežleitnants un mācībspēks, vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, publicējis vairāk kā desmit rakstu populārā un militārā periodikā, un grāmatu par Berlīnes krišanu.[2] Agrākā Krustugunīs minētā autora publikācija ir no 1979. gada, Madonas laikrakstā Stars – par 1944. gada kaujām Vidzemē.[3] Autors grāmatas priekšvārdā atsaucas uz „daudzu notikumu aculiecinieka personīgo pieredzi, dienestu armijas vadības punktos, komandējot kaujas formējumus, pasniedzot kaŗamākslu Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā un lasot lekcijas Eiropas militārajās mācību iestādēs, analizējot un apkopojot daudzus autoram tikai pēdējā laikā pieejamos avotus.” Šo monogrāfiju viņš raksturo kā „pētījumu par Latviju un tās kaŗavīriem pēdējā pasaules kaŗa krustugunīs.”

Periodikā Pētersons apzīmēts kā „kaŗa vēstures pētnieks” un „militārvēsturnieks". Publicists Paiders savā rakstā tomēr izvairās pieņemt Krustugunīs kā zinātnisku vēstures darbu, dodot priekšroku citam apzīmējumam – „vēsturiskās publicistikas” žanrs. Neprecizitāšu un (kaut sīku) paviršību tiešām netrūkst.[4] Nevaru, protams, pretendēt uz vēsturnieka nedz vēstures publicista apzīmējumu (esmu ārsts), bet gribas piekrist Paideram. (Par militāro faktu patiesumu nemaz nemēģināšu diskutēt! Kaŗa māksla man diametrāli sveša.)

Paiders uzsveŗ Pētersona „kaismīgo Latvijas patriotismu”, kareivīgo attieksmi pret 1939. un 1940. gada krievu agresīvitāti – un apbrīno viņa spēju to pamatot ar „simtiem argumentu”. Pēc viņa domām šie ir pareizie kritēriji, ar kuŗiem vērtējama Pētersona „vēsturiskā publicistika” (aizmirst par zinātniskumu!). Šādi aizstāvēdams Krustugunīs, Paiders ir saudzīgs. Viņa paša vēsturiskā publicistika[5] lasās labāk – vismaz šim lasītājam no tās vairāk „pielipa”.

Grāmata sastāv no 11 nodaļām un pielikuma. Pirmā nodaļa apskata pirmskaŗa periodu (īpaši Hitlera un Staļina danse macabre) un padomju okupāciju, otrā – Latvijas aizsardzības plānus un iespējas aizstāvēties pret padomju agresiju. Nākošās astoņas daudzmaz chronoloģiski sedz 1941.-1945. gadu posmu, bet 11. nodaļā „Latviešu kaŗotmāka” autors 29 lappusēs atkārtoti diskutē par daudz un dažādiem techniskiem un teorētiskiem militāriem jautājumiem, no kuŗiem galvenie šķiet „operāciju mākslas pamati un evolūcija” un „mazo valstu kaŗamākslas īpatnības”. Šeit un agrāk, Somija tiek izcelta kā svarīgs piemērs, no kā mācīties. Pielikumā dažādi dokumenti un fakti, no kuŗiem īpaši nozīmīgs staļinistu noslepkavoto vai apcietinājumā mirušo latviešu ģenerāļu saraksts (pāri par 50!)

Šī megadarba lielproblēma ir mērķauditorijas neskaidrība. Kā militārvēsturiskam darbam, tam būtu jābūt zinātniskam – piemērotam speciālistu kritiskai izvērtēšanai. Par to lai spriež militāro zinību speciālisti un vēstures zinātnieki. Bet cik tādu bija satracināto Krustugunīs pircēju pūlī? Šķiet, pircējus pievilināja intriģējošie apakšvirsraksti: Latviešu kaŗotmāka ... 60 gadus no tautas slēptais! (Gandrīz kā Davinči kods ...) Grāmatu jau neviens veikalā neizlasīja.

No veikalnieciskā viedokļa, šī, protams, nav problēma. Bet lasītājs, kas cerēja daudz ko iemācīties, varētu justies pievilts. Ne jau, ka grāmatā nebūtu daudz informācijas, un šodienas lasītājam daudz tiešām varētu būt jauns – sevišķi, ja nav jau izlasījis daudzos trimdas izdevumus par šiem notikumiem, kā arī pēdējos 16 gados atvērtos archīvus Latvijā un Krievijā. Tomēr bija ļoti grūti izvētīt svarīgo no milzīgā militāro detaļu lēveņa, ko pulkvežleitnants Pētersons savā kaŗa pētnieka mūžā savācis un visu burtiski sabēris šajā monogrāfijā. Pieiešu tai no nespeciālista lasītāja viedokļa – kas nezin izšķirt divizionu no divīzijas vai fronti no teātŗa. Pakavēšos arī dažos sānceļos, kuŗos šis cīniņš mani ieveda.

Grāmatas idejiskā virstēma ir tā pati, kuŗu nesen pauda „kā būtu, ja būtu noticis citādi” žanrists Ainārs Zelčs pērn publicētajā romānā 1940,[6] un pirms tam pētījis un analizējis kontroversiālais igauņu vēsturnieks Magnuss Ilmjervs (Magnus Ilmjärv) monografijā Klusā padošanās.[7] Zelčs un Pētersons abi pārliecināti, ka vienīgais pareizais solis Latvijas valdībai 1940.VI bija militāri pretoties okupācijai. To vajadzējis darīt jau arī 1939. gada rudenī, kad Padomju Savienība prasīja sev militāras bāzes Latvijā. Somija pretojās un saglabāja savu neatkarību. Latvijai vajadzējis tāpat. (Ilmjervs domā citādi.)

Pētersons uzsveŗ, ka Latvijas armijas vadība bija izcili kompetenta mazas valsts aizsardzības plānošanā un latviešu kaŗavīri ir pierādījuši izcilas kaujas spējas. Izmisuma un patriotisku jūtu iespaidā, tie visās II Pasaules kaŗa kaujās pret abiem ienaidniekiem (dažkārt arī pret saviem tautas brāļiem pretējā pusē) centībā un varonībā pārspējuši gan ienaidniekus, gan savus vācu vai krievu cīņas biedrus. Ar šiem faktoriem 1939. vai 1940. gadā būtu varēts stāties pretim arī lielam pārspēkam. Nepietiekamo Latvijas armijas apbruņojumu autors gan piemin (99), bet atstāj nerisinātu.[8] To, tāpat kā nesekmīgo kopējas aizsardzības diplomātiju ar Igauniju, Lietuvu un Somiju, lasītājs, protams, var likt uz atkārtoti pieminēto „nespējīgo polītiķu” birkas.

Kā argumentu militārai pretošanās Pētersons uzdod II Pasaules kaŗā Latvijai zudušo iedzīvotāju skaitļus: 130 000 kritušo, no tiem ap 80 000 vācu armijas sastāvā; 260 000 represēto un Latviju atstājušo. Salīdzinājumā – Somija zaudējusi 19 545 kritušo (78). Autora secinājums: ar militāru pretošanos – arī vēl 1940.VI – „mēs nekad nezaudētu tādu skaitu kritušo un bezvēsts pazudušo un mums nelabvēlīgo imigrantu masu ievešanu deportēto vietā” (79). Nu – var jau būt ... bet arguments strauji saplok, kad uzzinu (no cita avota[9]), ka visā 1939.-1945. g. periodā Somija zaudēja 90 000 kritušo. Šķiet, ka Pētersona uzdotais skaits attiecas tikai uz 1939.-1940. g. Ziemas kaŗu, bet lasītāju tas maldina.

Pie Somijas atgriežamies atkārtoti. Tiek uzsvērta līdzība Somijas un Latvijas virsnieku augstā līmeņa kaŗamākslas apguvē un stratēģiskā, operatīvā un taktiskā plānošanā, un abu tautu kaŗavīru lielā drosme, dzimtenes mīlestība un kaŗotspēja – bet maz uzmanības veltīts materiālām, ģeogrāfiskām un vēsturiskām atšķirībām. Somijas iedzīvotāju skaits bija ap 3,9 miljoni, tikai divas reizes lielāks nekā Latvijas, bet grāmatiņā par Somiju[10] uzzinu, ka – pretstatā latviešiem – somiem I Pasaules kaŗā nebija jākalpo Krievijas armijā un Somijā kaŗa darbības nebija. Tikai pēc Krievijas revolūcijas un Somijas neatkarības nodibināšanas tur norisinājās nepilnus četrus mēnešus ilgs, kaut asiņains, pilsoņu kaŗš ar apmēram 35 000 upuŗu. Somi lepojas, ka viņu valsts bija vienīgā, kas nomaksāja ASV savus I Pasaules kaŗa parādus. Liekas, ka tas norāda ne tik vien uz somu izcilo uzcītību un pienākuma apziņu, bet arī uz salīdzinoši vieglāku parādu nastu un lielāku maksātspēju. Latvijas zeme, rūpniecība un dzīvais spēks bija nesalīdzināmi vairāk izpostīti un pa plašo Krieviju izvazāti. Spiedošo civīlo vajadzību dēļ, bruņojumam līdzekļu pietrūka.[11] Tāpēc grūti pieņemt tēzi, ka Latvija varēja tāpat kā Somija. Nav pamata arī secinājumam, ka kopējais dzīvā spēka zaudējums 1939.-1945. gados tāpēc būtu mazāks.

Somija Ziemas kaŗā noturējās trīsarpus mēnešus (ar materiālu palīdzību no rietumvalstīm caur Zviedriju), bet Latvijas aizsardzības aprēķins (arī pēc Pētersona teiktā) paredzēja noturēšanos tikai „pāris nedēļu, līdz mums varēs palīdzību sniegt Tautu savienība un draudzīgas valstis” – kaut teorētiski plāns prasīja resursus trīs līdz četriem mēnešiem. Par bruņojuma laicīgu neiegādāšanos autors vaino nevis līdzekļu trūkumu, bet „valdības īsredzību”(83). Un tad, nez’ no kurienes, pēkšņi – trekniem burtiem – „Nedaudz dienu laikā [1940.V – J. Š.] Latvijas armija bija gatava pildīt savu uzdevumu jaunos apstākļos un atbilstoši modernā kaŗa prasībām!” (90) (Laikam jau uz papīra.)

Tik daudz par „kaŗotmāku” un kaŗot (ne)spēju. Tagad par „60 gadus no tautas slēpto”. – Lai novērtētu, ko jaunu (līdz šim slēptu) šis lieldarbs mums atklāj, ņēmu rokā 1999. gadā Rīgā iznākušo Induļa Kažociņa grāmatu Latviešu kaŗavīri zem svešiem karogiem 1940.-1945.[12] Lappušu skaits stipri mazāks, notikumi tie paši, karšu tikai 12. Latviešu kaŗotmākas un kaŗavīru drosmes un patriotisma vērtējums abiem autoriem šķiet līdzīgs. Kažociņa izteiksme iecietīgāka – neieņem nostāju, vai Latvijas valdībai 1939.-1940. gados vajadzēja vai nevajadzēja izturēties citādi. (Tanku aizsprostu, divīziju pārkārtojumu un triecienvienību sadursmju apraksti gan Kažociņam par apmēram 300 lpp. īsāki!)

Pētersona būtiskais pienesums 1999. gada Kažociņa grāmatai ir 1. un 3. nodaļā – par Staļina uzbrukšanas plānu Vācijai. Segvārdā – operācija Groza („Negaiss”), tas paralēli Hitlera plānam – Operation Barbarossa – ticis slepeni kaldināts jau no 1939. gada. Šajās nodaļās daudz atsauču uz Krievijas archīvu pētnieka Meļtjuchova 2000. gada grāmatu Staļina pazaudētā iespēja.[13] Uzdūros savā atvilktnē fotokopijai no Franka Gordona raksta par šo grāmatu laikrakstā Laiks.[14] Pameklējos arī internetā. Angļu vai latviešu valodā tā laikam vēl tulkota nav, bet atsauksmes ir.

Staļins gatavojies nevis aizstāvēties pret uzbrucēju, bet īstajā brīdi uzbrukt pirmais. („Pazaudētā iespēja” bija tas, ka viņš ļāvās Hitleram sevi apsteigt! Pie tam – par tikai dažām nedēļām ...) Tas laikam ir galvenais slēptais. (Arī tas, ka padomju vadība slēpa milzīgos savu kritušo kaŗavīru skaitļus, jo kaŗotmākas vietā tie izgāja vairāk uz skaitlisku pārspēku, un kaŗavīrus nesaudzēja.)

Vēl interesantāki nekā Pētersona un Gordona atzinumi par Meļtjuchova atklājumiem ir divu Austrumeiropas recenzentu norādījumi uz Meļtjuchova vīziju – Krievija kā pasaules cerība, upuris un glābēja. Ukraiņa Novaka (Andrzej Nowak) reakcija pret Meļtjuchovu atrodama vērēs pie Vikipedijas interneta enciklopedijas raksta par Meļtjuchovu (Mikhail Meltyukhov): „[20.gs. poļu-krievu konflikti] viņam ir Rietumu mūžīgi pret Krieviju vērsto agresiju fragmenti.” (http://en.wikipedia.org)

Igaunis Mihkelsons laikrakstā Postimees[15] citē no Meļtjuchova grāmatas (manā latviešu tulkojumā no viņa angliskā tulkojuma): „Vācijas sagrāve un Eiropas sociālizēšana būtu atļāvusi Maskavai pielietot tās zinātniski-technisko potenciālu, būtu atvērusi ceļu uz taisnīgu sabiedrības pārkārtošanu[16] Eiropas kolonijās Āzijā un Afrikā. Sociālistiskā nometne, nostiprinājusies Vecās pasaules robežās, kontrolētu lielo vairumu planētas resursu. Arī ja Jaunā pasaule nebūtu iekaŗota, tā noteikti nespētu apsteigt krievisko pasauli dzīves standarta ziņā. Rezultātā rastos liela sabiedrības neapmierināto daļa, kas ar ilgām raudzītos pāri okeānam pēc palīdzības. Sociālistiskajai sistēmai pārņemot pasauli pilnīgi, Eiropas liberālo tradīciju mērķis, radīt vienu kopēju cilvēces valsti, būtu sasniegts. Tas savukārt ļautu izveidoties salīdzinoši stabilai sabiedrības sistēmai un veicinātu milzīgu tālākattīstību.” (Cik žēl gan, ka Staļins palaida gaŗām savu šansi!)

Mihkelsons tad ironizē – ko mēs teiktu, ja vācu vēsturnieki sāktu nopietni spekulēt, kāda varētu tagad būt uzplaukusi kārtība, vienlīdzība un brālība, ja Hitlers nebūtu uzbrucis 1941.VI, bet jau maijā – un rezultātā uzvarējis kaŗu!?[17]

Tā kā Staļina plāni Baltijas valstīm jau mums bija zināmi tā vai tā, tad Meļtjuchova jaunatklājumi tur daudz negroza, varbūt precīzāk izgaismo. Uz Pētersona paša pētījumiem daudz atsauču 5., 6. un 8. nodaļā par latviešu kaŗavīriem abās pusēs – Krievijā, Latgalē, Vidzemē un Zemgalē, un vēlāk Polijā un Vācijā. Uz tiem savā grāmatā atsaucas arī Kažociņš. (Pētersons gan nekur nepiemin Kažociņu.) Abi autori daudz izmanto trimdas un vācu publikācijas – ieskaitot nodaļās par Kurzemi un kureliešiem.[18]

Ilmjervs domā, ka militāra pretošanās atsevišķajām Baltijas valstīm, dotajos apstākļos, 1939. vai 1940. gadā būtu bijusi bezcerīga un bezjēdzīga, bet arī „klusā padošanās” nebija neizbēgama. Viņa skatījumā dilemmas saknes ir dziļas un komplicētas. Vienā lietā viņš ar Pētersonu ir vienis prātis – var mācīties no Somijas piemēra ... tikai, ne pēdējā brīdī! 20. un 30. gados Somija saglabāja demokrātiski parlamentāru valdību un Somijas politiķi spēja izvairīties no Padomju Savienības aģentu kukuļiem tās iekšpolītikā. Baltijas valstis to nespēja, un rezultātā to savstarpējās sadarbības un ārpolitikas centieni tika sabotēti. Arī no Vācijas. Kukuļi 20. un agrajos 30. gados deva pamatu šantāžai vēlāk. Pēc 1939.23.VIII vācu-krievu draudzības pakta stāvoklis kļuva kritisks un neatgriezenisks. Kad 2.XII[19] Somijas radio sauca igauņus, latviešus un lietuviešus palīgā, viņu valdības jau bija dziļi zirnekļa tīklā iekšā – sapinušās, šķirtas un paralizētas. Tās pat nebalsoja līdzi, kad Tautu savienība 14.XII izslēdza Padomju Savienību – kā agresoru pret Somiju. Ilmjerva darbs, vairāk nekā Pētersona, pelna vēsturnieku izvērtēšanu.

Krustugunīs ir grūts darbs – grūti lasāms, grūti uzņemams. Pārpildīts apcirknis, kas prasās vētīšanas. Žēl, ka grūtais darbs tik viegli ņemts. Bet ir arī ieguvums – „sānceļi”!

_________

Par Dr. Juri Šleseru skat. JG249(2007):25.

[1] „Eseja vēsturiskās publicistikas aizstāvībai”. Neatkarīgā Rīta Avīze, 29.6.2007.

[2] Mums jāpārnāk/ Latviešu karavīri – pēdējie Berlīnes aizstāvji. Rīgā: Aplis, 2003. 304 lpp.

[3] „Madonas operācija”. Stars (Madonā), 1.-25.8.1979. Uz publikāciju norādīts Krustugunīs 337. un 368. lpp.

[4]Traucē arī simplicistiskie izteicieni, piemēram: „Taču Latvijas lielākā nelaime bija tās nespējīgie politiķi ...” (15); „Jautājums var būt tikai tāds: vai mēs aizstāvēsim savu valsti un tautu un kā to darīsim. Kur sākas un beidzas politikāņu iejaukšanās, jo katrs, kas runā kaut ko par polītisko atbildību, ir absolūti bezatbildīgs subjekts.” (80); „... tautas nodevības kalngals, ...” (par Ulmani 16.6.40., 81); „... mūsu polītiķu nespēja un neticība tautai un tās kaŗavīriem.” (520)

[5] Arābu laiki Latvijā. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2002; Senlatviešu rakstības noslēpumi. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2003.

[6] 1940. Rīgā: Zvaigzne, 2006; recenzija: Juris Šlesers. „Mēs kaŗosim – Ulmanis”, Jaunā Gaita, nr. 246, 2006. g. sept., 60-62.

[7] Magnus Ilmjärv. Silent Submission/ Formation of Foreign Policy of Estonia, Latvia and Lithuania/ Period from Mid-1920-s to Annexation in 1940. Stokholmā: Stockholm University, 2004. (Angļu valodā, 592 lpp.)

[8]1939. g. rudenī, kad krievi pieprasīja bazes Baltijā, abi vadošie ģenerāļi, Balodis un Berķis, atzina, ka Latvija nav spējīga pretoties, jo – „Armijai nebija pietiekami ieroču”. Ulmanis toreiz gribējis mobilizēt armiju, tomēr abi ģenerāļi viņu pārliecināja to nedarīt, bet pieņemt Maskavas prasības. Avots: Juka Rislaki (Jukka Rislakki). Kur beidzas varavīksne/ Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena. (Tulkots no somu valodas.) Rīgā: Jumava, 2004, 181-183. Par bruņojuma problēmām, skat. arī: Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940/ Ārpolītika II. Stokholmā: Daugava, 1984, 138-144.

[9] Juka Rislaki (Jukka Rislakki). Kluso slēpotāju zeme Somija. (Tulkots no somu valodas.) Rīgā: Valters un Rapa, 2003, 70.

[10] Turpat, 57-62.

[11] Vēsturnieks Edgars Andersons uzdod apm. 66.000 latviešu kritušos (63.000 pasaules kaŗā un Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗā, un 3045 brīvības cīņās), un pēc Latvijas brīvvalsts nodibināšanas viena septītā daļa latviešu tautas palika Padomju savienībā: Latvijas vēsture 1920-1940/ Ārpolītika II. Stokholmā: Daugava, 1984, 132-133.

[12] Indulis Kažociņš. Latviešu kaŗavīri zem svešiem karogiem 1940.-1945. Rīgā: Latvijas Universitātes žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 1999. 222 lpp. Prof. H. Stroda ievads.

[13] Michail Meļtjuchov. Upuščennij šans Staļina. Maskavā: Veče, 2000. Angliskā norāde literātūrā: Mikhail Meltyukhov. Stalin’s Missed Chance.

[14] Franks Gordons. „Vai Staļins grasījās uzbrukt Vācijai 1941. gada 15. jūlijā?” Laiks (Ņujorkā). Datumu neesmu atzīmējis, bet domājams 2000. g. Gordons tulko Meļtjuchova grāmatas virsrakstu šādi: Gaŗām palaista Staļina izdevība.

[15] Mihkelsons (Marko Mihkelson) ievietojis interneta Johnsons’s Russia List sava raksta laikrakstā Postimees (25.11.2000) anglisku tulkojumu (http://cdi/russia/johnson/4652.html): „Russia in the Thrall of its Own History” („Krievija savas vēstures gūstā”).

[16] Mihkelsons frazi “taisnīgu sabiedrības pārkārtošanu” ielicis pēdiņās (“fair social restructuring”), bet man šķiet, ka tā ir neuzmanības kļūda. Meļtjuchovs to saka nopietni!

[17] Pēc Meļtjuchova atklājumiem, Staļina oriģinālais plāns bijis uzbrukt 1941. g. 12. jūnijā, bet ziņas par Hitlera kādreizējā labās rokas Rūdolfa Hessa pēkšņo lidojumu maijā uz Skotiju, it kā līgt mieru ar Čerčilu, satraukušas Staļinu un plāns suspendēts. Vēlāk tas nolikts uz 15. jūliju – bet tad jau bija par vēlu! (Skat. Vikipedijas šķirkli “Stalin’s Missed Chance”.)

[18] Ģenerāļa Jāņa Kureļa vadītā kaŗaspēka vienība, kas kaŗa beigās drāmatiski un traģiski manevrēja starp vācu pavēlniekiem un savu idejisko bāku, slepeno pretestības organizāciju Latvijas Centrālo padomi (LCP).

[19] Divas dienas pēc krievu uzbrukuma Somijai. Skat. Ilmjärv, 430 (7. piezīme, augstāk)