Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007

 

 

Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Šorīt tāda lieta. Naktī bija auksts, no rīta uz loga aprasojums. Spoža saule, aprasojuma lāses mirdz. To mēs zinām. Tas ir redzēts. Bet ārā aiz tā ir gaŗskujainā priede, tās skujas arī mirdz saulē. Ar sīkākiem, smalkākiem spīdumiem nekā uz rūts. Labi, arī tas ir zināms, skujas spīd saulē. Bet tagad. Tagad pāri kalnam atnāk viegla vēsma, lēni kustina priedes zarus. Un nu smalkie spīdumi skujās šūpojas aiz un cauri aprasojuma spīdumiem uz rūts. Atšķirīgu mirdzumu kopas tuvinās un tālinās. Satiekās, pārklājās. Ieiet viena otrā, atvelkās. Atkal tuvinās. Kā lēnas, zaļzeltainas dejas raksts, vēja elpas vadīts. Mirdzumi pakļāvušies vēsmai kā dejotāji vai spēlētāji pakļaujas mūzikai. Viņu mūzika ir gaisa plūsma, pēc tās tie šūpojas un mirdzinās. Kopā ar vieglām ēnām. Kas par saskaņas brīdi viņiem visiem tur ir, zariem, stariem, ēnām, zālei, kalna slīpumam...

Es paskatos vārdnīcā. Viens skaidrojums saka, ka harmonija ir atsevišķu daļu vienošanās, saprašanās, radot veseluma un skaistuma izjūtu. Tas tur pašlaik ir, pavisam tuvu. Un tad vēl jāievēro, ka šie mirdzumu raksti nav tikai mechāniska redzes parādība. Kaut kas daudz, daudz vairāk. Jo katrs spīdums, katra mirdzošā lāse ir drusku savienojusies ar to, kas ir apkārt, uzņēmusi sevī kaut ko no rīta vēsuma, skuju zaļuma, pāri kalnam klīstošām gaisa strāvām. Bet tikai drusku! Tas ir ļoti svarīgi: tikai nelielā, vēlamā daudzumā viņi to ir uzņēmuši sevī. Viņi nav saplūduši, viņi ir palikuši savi. Citādi viņi nemaz nevarētu mirdzēt. Mīļais Dievs, lūk, nu viņi sāk vēl čukstēt un teikt par mums, par Latviju, ka jāpatur savums...

Tas vēl nebija redzēts, nebija tā parādījies. Budistu mūki to laikam cenšas panākt savās meditācijās – un šorīt tas pats te šūpojas gar logu.

Vienkārši tādēļ, ka pasaule ir tik pārpilna ar šīm brīnišķībām.

*

Sēžu autiņā, gaidu Āŗa vilcienu, gaŗām iet ļaudis. Sievietes, meitenes, pliki vēderi, vīrieši noslīd malā. Tas tagad parasts apģērbs: apžmiegtas džīnas ar zemu jostas vietu, augšdaļā tāds puskrekliņš. Vēderi pliki, nabas ārā, kājās biezu zoļu, augstu papēžu zandāles. Vienai tetovējums uz rokas, vienai mazs vēderiņš spiežas pāri džīnām. Viņa neko. Viņa brauc uz Sanfrancisko.

Pēkšņi acu priekšā nolaižas Jelgavas Lielā iela – toreiz bērnībā, ar tiem cilvēkiem, kas tur gāja. Mūsu klases audzinātāja Siliņa kundze, skolas pārzine Hansena jaunkundze. Mācītājs Romiņš. Bisenieka kundze, vectēvs, mana klavierskolotāja... Ko viņi būtu teikuši, kādus ģīmjus rādījuši, ja tur būtu parādījušās šādas būtnes? Diezi, vai policists bāli zilajā formas tērpā nebūtu kāpis nost no mazā paaugstinājuma Lielās un Katoļu ielas krustojumā, būtu devies turēt Jelgavu pie jēgas un kārtības. Tur būtu bijuši joki.

Citas iet gaŗos brunčos, tumšzilos bikšu uzvalkos, portfeli padusē. Iet kā katrs grib. Atnāk vilciens, un Āris kāto šurp taisnā līnijā cauri šim baram, arī ne aci nepamirkšķinājis. Laiki mainās. Tie vēderi tā. Bet redzot tetovējumu uz skaistas ādas, manī kaut kas drusku sarāvās. Tas taču laikam vairs nav izdzēšams.

Vēl kāda zema jostas vieta bija pasaulē, pirms pus gadu simta. Vecais saimnieks Ramās staigāja tādās drusku zem vēdera pašļukušās biksēs. Kaut kā brīnumaini tās tomēr stāvēja, kur tām jāstāv. Tas bija savādāk. Viņš bija pilnīgi apģērbies, pabiezās darba drānās, naģene galvā. Drānas bija pavalkātas, kādreiz ar kādu ielāpu arī, bet tas viņam neko nevarēja padarīt, saimnieks līda no tā ārā. Saimnieks pastāvēja, acis vērīgi skatījās no ēnas zem cepures naga. Daudz nerunāja, pateica, kas jādara, par nebūšanām kaut ko noburkšķēja, par labākām lietām pie sevis nosmējās, redz, kāds gudrenieks...Man te šajā Kalifornijas vilciena pieturā patīk, kāds viņš bija, pelēcīgs, kārtīgi apcirptām biezām ūsām. Jā, reizēm varbūt drusku noķēpājies, eļļo ratus, nobrauc ar roku gar biksēm. Kas tur. Bet kā viņa drānu brūnganpelēkums saskaņojās ar jauno ozolu stumbriem turpat birzē aiz sētas! Ar pašu sētu, ar šķūnīša galā sakrauto malku. Ar kūti, klēti, namu, ceļu, uzarto lauku, zemi. Ar zemi, ar zemi. Tur viņš bija, cieši klāt pie tā, pieņēmis sev savas vietas līdzību. Tik labi un dārgi. Tagad vienā mierā guļ tais lauku kapiņos, guļ kur viņam jāguļ. Kā man vēl būtu gribējies uzmeklēt Ramu veco ozolu Misas krastā –

Un tas ir tas. Tur aizved uz Sanfrancisko braucošas plikvēderes, uz Pēterniekiem. Tas ir tas.

*

Dabas mākslas darbi. Piemēram, vāvere riekstu ēdot. Viņa ir līdusi, ložņājusi, rāpusies, stiepusies riekstu meklēdama un plūkdama. Bet kad tas rokā, viņa novietojas savā pilnībā izstrādātajā stāvoklī: tup uz pakaļkājām, galva taisni uz priekšu, abas mazās priekšķepas tur riekstu paceltu pie mutes. Viņas stāvā izteikta kārtība, skaidrība, nesagumums, kuplā aste skaistā, noteiktā lokā uz muguras. Reti kāds ēd tik glīti kā vāvere. Glītāk nekā cilvēki. Mums jau arī nav tādas astes, ko kā greznu rotājumu turēt līdzās savai ēdienreizei. Ziedi un svečturi uz galda ir ļoti labi, bet ar tādu pārliecību un prasmi novietotai astei tomēr ir īpaša vērtība. Vāvere skaisti izlieto savu piederumu, to, kas ir tieši viņas, tas ir labi!

*

Nē, tos briesmu uzvedumus es neskatos. Man vispār nav tādu aparātu. Man te ir citādi uzvedumi.

Šorīt tā. Pēc brokasta, kā parasts, sēžu ar savu burtnīcu uz dīvāna. Pēc brītiņa pretī krūmā aiz loga iemetas bariņš mazu cekulainu putniņu. Mazi, mazi, bet briesmīgi sprigani un rosīgi. Nemitīgi vidžinādami, darās un spurdzinās pa zariem. Kā jautra, zaļumos izgājusi sabiedrība, viss labi. Un pēkšņi – viens sparīgi saplivina spārnus un – blaukš, logā iekšā! Nokrīt gar rūti taisni kā akmens, vispirms uz kadiķiem, tad noslīd zemē, pazūd vīteņos. Laikam pagalam. Tā viņiem iet. Tā jau ir bijis, viņi pārskatās ar šiem logiem, kur atspīd debess un koki.

Tā mums visiem iet.

Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm vīteņi sakustas. Viņš ielec kadiķa zemākā zarā. Pagrozās, paskatās apkārt. Uzlec drusku augstāk. Pamazām, no zara uz zaru palēkdamies, viņš izlidinās kadiķa virspusē. Vēl drusku paskatās apkārt, padomā. Tad saplivina spārnus un brīnišķīgi taisnā, noteiktā līnijā aizlido uz mežozolu.

Pelēks, maziņš, maziņš, palika dzīvs. Pats atguvās. Tik saprātīgs. Atžilbis, viņš vērīgi lūkojās apkārt un tad noteikti un zinīgi, kā pēc gudras pamācību grāmatas, virzījās ārā no pazares. Uz debesu pusi. Vai viņš vēl sameklēs savus aizlidojošos biedrus? Un ko, diezi, nozīmē tā viņu dedzīgā vidžināšana – vai viņi viens otram kaut ko ziņo, saka? Drīzāk tāpat pulciņā triec un tarkšķ, kas ienāk prātā.

Bet...vai viņi viegli, viegli neieteicās, tik tikko, kā gaŗām ejot neieminējās, ka varbūt man nevajadzētu gluži tik dziļi grimt šajā burvīgajā vienpatnībā – ? Ka nu varbūt tā kā pietiktu? Pati esmu skaidrojusi, ka svarīgi ievērot samērus. Nav nemaz izslēgts, ka viņi cilvēkam tā kaut ko atgādina, viņi to var. Nodod ziņas, zīmes. Nu, to gan tas viens te ziņoja, logu sadrebinādams, pats gandrīz nosizdamies – ka tās rūtis jāsaķitē.

Tādi video man te spēlējas, par dzīvošanu, miršanu, darāmiem darbiem.

Zīlīšu lidināšanās krūmā izskatās kā Ziemsvētku eglītes rotājums, kas kustas un pārvietojas. Un pašas zīlītes ir kā apaļas, sprakšķošas brīnumsvecītes. Un kad viņām ienāk prātā, viņas aizlido pāri kalnam.

*

Pa logu ieraugu, ka dārzā staigā mazs stirnēns. Pavisam maziņš, kā nesen piedzimis. Tik liels kā kārtīgs kaķis, tikai ar tievām, gaŗām kājām un lielām ausīm. Viens pats. Lēnām iet, skatās apkārt, aiziet aiz krūma. Eju paskatīties, ko viņš tur dara. Manus soļus izdzirdis, viņš ar pāris veikliem, augstiem lēcieniem ir pāri zariem, lejā pa kalnu – pazudis. Ne redzams, ne dzirdams. Šitāds! Un es domāju, vai nav jāiet viņam palīgā, vienam pašam bez mammas. Brīnums brīnuma galā.

Tas iekārtojums viņā. Tur kaut kas strādā ārkārtīgi augstā līmenī. Dzird, redz, izdara sekundes daļā. Pie tam skaisti. Te ir tā atšķirība starp Dieva un cilvēku veidotām ierīcēm. Radītājs tām liek klāt lielu skaistuma devu. Cilvēkam tā neiznāk. Piemēram, kolibrīša un helikopteŗa lidojums, turēšanās gaisā uz vietas – cik skaisti un aizgrābjoši to dara kolibrītis. Vai, Ēri, ko es pēkšņi redzu! Tavām līniju puķēm ir milzīga līdzība ar lokiem un cilpām, ko gaisā zīmē kolibrītis! Tam smalkajam sparam, tai līniju mūzikai, ko viņš tur izlido pret debesīm, gar kokiem, ap ziediem. Tas ir briesmīgi labi, ka tam tu esi pietuvojies. To es tev no šejienes vēl pasaku, to tas stirnēns un kolibris liek tev pateikt.

*

„Zvaigznes ir milzīgas karstas gāzes pikas.” Tas nu tiešām ir kaut kas.

Un Kants? Un cilvēces gadu tūkstošiem apjūsmotā zvaigžņotā debess, zvaigzne kā ceļa rādītājs, kā cerības simbols – ? Vai tas nozīmē, ka cilvēkā ir prasība pēc skaistuma un labuma, ka viņš to meklē un atrod – arī bojāeju, pārvēršanos izdedžos spēdams uztvert kā skaistumu, garīgu iedvesmu? Kāda ir īstenība? Vai iznīcības vēršanās skaistumā notiek tikai cilvēka galvā, vai pastāv kā tāda?

Pastāv. Brīnumains, neaptveŗams pretmetu savijums.

Bet kaut kas ir noteikts un skaidrs. Būtne pastāv veidolā un vietā, pilnveidojas šo divu vienībā. Pasaules milzīgumu ārpus sevis cilvēks nekad neapgūs, nepārzinās, nepārvaldīs. Drīzāk liekas, ka tiekšanās šajā virzienā ir saistīta gan ar sevis paša, gan citu drumslošanu, šķīdināšanu, iznīcināšanu. Bet kad roze izaug un uzzied savā dārzā, savā vietā, tas ir skaistums un labums. Tā ir neapgāžama vērtība pasaules telpā.

Tāpēc mums jātur Latvija. Latviešu cilvēkam latvieša vieta. Tāpēc tautas tur savas tēvu zemes, tā ir dabas likumība, daļa no pasaules kārtības. Būtiskais ir saistīts ar vietējo.

Tāpēc man katru dienu sāp sirds, ka neesmu savā zemē.

*

Stiprinājums, pacilājums, atrodoties starp kokiem, strādājot, spraucoties pa brikšņiem. Gribas, vedas tiem pieskarties, ar roku kādam zaram, ar plecu kādam stumbram. Krūmos stāvot, apņemu ar plaukstu kādu no viņu stumbriem, līdzi to galotnēm paveŗos uz augšu. It kā uzzinu, pietuvojos tam, kā viņiem tur ir, kā viņi dzīvo, ar zemes un trūdošu lapu miklo smaržu pie saknēm, ar zaru galiem sniedzoties pretī debesīm, kopības sajūta. Vienkārši nāk labums no viņiem.

Vai mežu strādnieki piedzīvo ko līdzīgu? Vai viņi ir stiprāki, veselāki cilvēki, vairāk uztverdami koku starojumus? Esmu nonākusi tik tālu, ka dažreiz, kad kāds neveselums, noslīdējums, pirms skatos grāmatā vai zvanu dakterim, izeju ārā un pagrozos pa krūmiem pie kokiem. Un palīdz. Bez jokiem. Kādus trīs vai vairāk gadus neesmu bijusi pie ārsta. Tā sakot, klīnikas vietā uz krūmiem... Tā arī var drusku atkauties no ripu rīšanas, ko tur mūžīgi paraksta.

*

Tāds kovārnis! Klusā, skaistā rītā skrien ķērkdams kā nelabais, ielaižas egles galā, sēž tur un bļaustās. Tik lieliskā vietā. Tā ir pati augstākā šajā dārzā – kādi skati no turienes paveŗas uz visām pusēm. Tur viņam jāsēž un jāķērc. Pēc kādiem likumiem tas notiek?! Visus šos četrdesmit gadus te nav redzēts neviens kovārnis. Nu skrien kā sajukuši. Aizskrien viss bars ķērkdams uz vienu pusi. Skrien atkal atpakaļ. Tāpēc, ka vakar Javā bijusi vēl viena zemestrīce un blakus vulkāns sācis spļaut lāvu – tāpēc? Tur viņš sēž. Vai viņš pats vispār zina, kāpēc viņš ķērc.

Man nepatīk kovārņi. Tās irbītes, kas te nāk un staigā pa dārzu, ir pavisam kas cits. Mierīgi iet un visu labi apskatās, uzknābā. Viņas droši nāk pavisam tuvu, viņas ātri uzķēra, ka es viņām neko nedaru. Man pat liekas, ka kādreiz, kad izeju ārā, viņas man savā valodā saka kādu vārdu. Raksti uz viņu spārniem un galvām jauki sabalsojas ar zemes pamata rakstiem, nobirušām skujām, lapām, čiekuriem. Pavisam kas cits. Viņām nav jāgriež viss otrādi.

Hm. Un senie latvieši par kovārņu radinieku kraukli – kas varbūt vēl negantāks – mīļi teikuši: krauklītis. Ka viņš sēž ozolā un spēlē zelta spēles. Te nu atkal ir kaut kas.

Nē, mīļie, šitie te nespēlē nekādas zelta spēles. Augstākais, varētu teikt, ka viņu spalvu spilgtajā zaļganspīdīgajā melnumā ir zināma elegance. Ja viņi neskrietu kā sajukuši un neķērktu. Bet to viņi nevar. Un tad iznāk vēl muļķīgāk, uzcērtas smalkos smokingos un bļaustās. Nekādi kovārnīši.

*

Pārtikas veikala puķu nodalījumā pagaŗš vecis meklē puķi. Kā visu pasauli aizmirsis, viņš tur līkņā un skatās, kas būtu tas labākais. Paceļ vienu pušķi, paceļ otru. Patur sev priekšā izstieptā rokā, paskatās. Noliek, paņem citu. Viņš to dara tādā mierā, ar tādu nodošanos, ka es pārstāju likt firziķus savā tūtā un skatos viņā. Izskatā zināms smagnējums, raupjums. Tuvumā varbūt būtu redzama pāris dienu neskūta bārda. Pabiezi saģērbies, pelēkā jakā, galvā cepure. Kad viņš paspeŗ soli, var redzēt, ka viņam ir drusku grūtības ar iešanu, stīva kāja vai kas. Varbūt viņam nemaz nenākas viegli liekties pie tiem zemākiem spaiņiem uz grīdas, bet viņš to dara. Viņš mierīgi apskatās, kas tur ir. Lai viņi skrien. Apģērbs vienkāršs, mājīgs, tādā var iet ārā drusku kaut ko padarīt savā dārzā, vai pie malkas šķūnīša. Man viņš patīk. Šajā apdullušajā laikā, kad cita nekā vairs nedzird, tikai ka šauj, kauj, spridzina, spīdzina, nogriež galvas, viņš uzmanīgi meklē puķi. Tādu iedziļināšanos nemaz tik bieži vairs nesastop. Un kur viņš to nesīs, kam viņš to dos, tur nāktu tālākas lietas. Lai viņi skrien kā sadeguši. Paši nezin, kur un kāpēc, kā tie kovārņi. Irdina pasauli. Viņš drusku apstādina šo jezgu. Es taču skaidri redzu kā tas pelēcīgums, tā nodošanās atšķiŗas un izceļas no tā, kas te ir, kas te valda, no šīm bezgaršas tomātu piramīdām, smalki apdrukātiem pārtikas iesaiņojumiņiem stāvgrūdām visapkārt, kad miljoniem cilvēku mirst badā, iet ar krūzi kilometriem tālu pēc ūdens. Šais lielveikalu ķēdēs vairs nav atrodams ne kārtīgs ābols, ne tomāts. Brīnišķīgas smaržas un garšas zinātnieciski iznīcinātas. Vai tās vēl varēs dabūt atpakaļ, vai kopā ar tām nav aizgājušas veselībai vajadzīgas vielas? Es domāju, ka tas ir grēks. Grēks un noziegums, šitā samāžot labus zemes augļus. Tāpēc es pāri šīm piramīdām skatos, kā viņš meklē puķi. Varbūt acis pašas sameklē ko jēdzīgāku, kam pievērsties.

Viņš izvēlas violetas tulpes. Vēlreiz patur sev priekšā, paskatās, un tad drusku pastīvā, bet noteiktā gaitā dodas uz kasi. Es pielieku, cik man vēl vajag firziķus un eju pēc paniņām.

*

Ir skaidri redzams, ka kaķa astes gals ir būtiskā saistībā ar viņa smadzenēm, ar viņa domāšanu. Kad viņš apsveŗ, ko un kā darīt, viņš astes galu glīti un domīgi loka. Vai tas nav joks, ko? Un vēl trakāk, kad padomā, ka Dievs ir izlēmis, ka taisni tā tam jābūt! Viņam to rītu, kaķi radot, būs bijis jautrs prāts. Un tālāk, mīļo Blaumani, tas nozīmē, ka debesīs, uz kurieni pamazām slīdu, arī būs visādi joki.

*

Putni, gan zilspārņi, gan baloži, gan citi, diezgan daudz no sava laika pavada iemezdamies kādā zarā un skatīdamies apkārt. Diezgan ilgi viņi tā sēž un skatās, kā kaut ko gudrodami. Dažreiz viņiem ienāk kas prātā, viņi pārlaižas uz citu koku vai zaru un turpina tur to pašu. Ar ko tas izskaidrojams? Kas iet caur viņu galvām, kad viņi tā skatās? Patiesībā, gluži līdzīgi tam, ko pati daru.

*

Viss, kur vien paskatās. Ods. Pievakarē, krēslai krītot, liels Kalifornijas ods lidinās ārā gar rūti. Varbūt tam ir cits nosaukums. Viņš izskatās taisni kā ods, pelēks, caurspīdīgiem spārniem, smalkām gaŗām kājām kā matiem. Tikai lielāks, tāds kā Latvijas zilās spārītes. Kā maza ēnas plūksna viņš tur lidinās, neatlaidīgi, kā kaut ko meklēdams. Drusku kā apsēsts, kā kāds gars. Viņa vieglā, ēnveidīgā parādība brīnišķā saskaņā ar krēslas stundu, dārza zaļganpelēkumu. Komponistam te varētu iznākt mūzikas gabals.

Vakara lielums un rāmums draudzīgā līdzvērtībā ar kukaiņa mazumu.

Nav dzirdēts, ka šie lielie odi kostu, sūktu asinis. Bet kāpēc viņš ņemas lidināties gar rūti? Vai viņš tikpat labi nevarētu lidināties gar stumbriem, stiebriem, zariem? Viņa neatlaidībā kaut kas līdzīgs cilvēka apsēstībai. Mums ir daudz kā līdzīga. Viena mākslinieka vilcieni, veidi, temati. Es tikai nevaru beigt brīnīties, kā viss ir izdomāts un saskaņots. Katrs kukainis, kāds viņš būs un ko viņš darīs. Mārīte rāpos pa stiebru uz augšu un tad pacels spārnus un aizlidos uz margrietiņu. Tikai mārīte. Šis ods tā nedarīs. Ne prātā viņam nenāks rāpties augšā pa stiebru. Un visām irbēm būs tieši tādi cekuli un ne citādi. Un pēc lietus mākoņi pašķirsies, saule spīdēs uz rasainām pļavām, dārziem, mežiem, un katra atsevišķā ūdens lāse sevī spoguļos gaismu. Katrā maza saulīte! Tas tagad liecas pretī uz katra soļa. Eju gar vecajiem pazīstamajiem krūmiem, viņu lapu miljoniem, un reibstu iedomādamās – nē, zinādama – ka katrā vienā no tām ir brīnumains sakārtojums, smalki vadi, pa kuŗiem noteiktos virzienos plūst dzīvību dodošas, dzīvību uzturošas vielas, tiek radīta zaļā dvaša, kas nepieciešama mūsu pastāvēšanai. Katrā no šīm mazajām lapām tas ir... Esmu apsēsta, kā tas ods ar savu lidināšanos, ar tā ievērošanu, apbrīnošanu, neuzrakstu vēstules mīļiem, labiem cilvēkiem, nemeklēju grāmatai izdevēju, tā tagad ir.

*

Pirmslietus jausmas. Pelēks vējš, viegls vēsums gaisā. Kaimiņu augstās priedes spēcīga iešalkšanās. Koki un augi jūt lietus tuvošanos, pelēko maigumu gaisā. Neesmu vēl izdarījusi pirmslietus darbus, bet es tevi gaidu, es tevi mīlu, pelēkais, dzīvību ceļošais lietu!

Eju ap māju, šo to paņemu, palieku zem jumta. Man ceļā galvas augstumā gadās nokarens priedes zars, zaļas skujas. Es apstājos, ļauju tam pieskarties sejai, brīdi paturu skujas starp lūpām.

Atceries? Mēs te gājām ikdienas gaitās pa māju, katrs savus darbus darīdami. Dažreiz durvīs satikdamies, uz celiņa gaŗām iedami, brīdi apstājāmies, salikām kopā vaigus. Tu uzliki man roku uz pleca, ar plaukstu apņēmi kaklu. Tad gājām tālāk savos darbos. Te, šajā pakalnā, mēs divi no Latvijas.

Nu es te eju viena. Nu es brīdi pastāvu kopā ar mazu priedes zaru. Cik skaists un labs tu esi, es viņam nočukstu.

Ir cits laiks. Savāds, nebijis, brīnumains.

*

Kā tagad dzīvoju –

Pievakare, krēslo. Pēkšņi redzu uz kamīna akmeņiem mazu atspīdumu no rietošās saules. Bāli zeltains gaismas laukumiņš, viens pats krēslainajā telpā. Kluss, viegls. Tai pašā laikā īstens, nenoliedzams, stiprs. Tik īpašs. Jau sen mani būris gaismas vieglums un klusums. Tās ir lielas īpašības, lielas lietas. Tās var piepildīt rītus, apvāršņus, brīnumaini atrasties ap bērzu stumbriem. Un kā šis lielums un lieliskums, tikpat īstens un nenoliedzams, te ir mazā atspīdumā uz viegli apputējuša akmens. Tur tas ir. Es nostājos tam pretī. Salieku rokas, stāvu tā priekšā. Es čukstu: ved mani, rādi man, brīnišķīgais, palīdzi man izdarīt, lai ir labi, lai labi, lai ir labi...

Kādu mirkli mēs tā esam. Tad savā neizsakāmajā vieglumā, tas ir pazudis, nav vairs. Paskatos pār plecu uz logu – jā, saule noslīd aiz kokiem. Pareizi, saskan. Es noskaitīju lūgšanu, kamēr tas te bija. Manī radās, tas radīja manī lūgšanu, mazs, starp dārza krūmiem izspraucies stars.

Tad eju vakara soli.

Tā tagad dzīvoju. Šis ir vienreizīgs laiks. Nekad nav bijis tik brīnumaini kā tagad.

Ēra gleznojums

 

Rakstniece Benita Veisberga ir viena no pirmajām jaungaitniecēm – tēlojums „Ar Oldzīti,” kas ir arī viņas pirmā publikācija, iespiests JG 5-7 (1956). Romānam Es, tavs maigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) seko liriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), atmiņu grāmata par dzimto Jelgavu Brīnumaini (1995, PBLA KF balva) un Trimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). Publikācijas Latvijas un trimdas periodikā. „Pierakstu” sākums JG 243 (2005). Dzīvo Kalifornijā.