BIJA ARĪ TĀDI

Rihards Kalvāns. Atklusējumi. Rīgā: nordik, 2006. 256 lpp.

 

Pēc ilggadējas sveces turēšanas zem pūra, autors nolemj atkaŗot savu dzīvesstāstu aizslīdošajam laikam un iemūžināt pierakstā. „Atklusēšanas” procesā svarīgu lomu spēlējis ASV Dienviddakotas štata Rapidsitijā (Rapid City) mītošais ārsts Pauls Dzintars – gan ar mudinājumiem, gan arī ar finansiālu atbalstu Atklusējumu publiskošanai.

Ziemeļvācijā krituša leģionāra un Tautas palīdzības darbinieces pagājušā gs. 30. gadu vidū dzimušais dēls Rihards dziedājis Jāņa Milzarāja vadītā Rīgas zēnu korī, pamatskolā nodibinājis bandiņu NJG jeb Nacionālu jaunatnes grupu, kas, ja zināmām aprindām nebijis pa prātam, varējusi pārvērsties par Krimas kaŗa laikā kritušā (1855) Krievijas admirāļa Nahimova Jūras gvardi, mācās Rīgas Industriālajā politehnikumā, vēlāk, cita vidū – māceklis LPSR ZA Fizikas institūta Astronomijas sektorā, laborants, putnu gredzenotājs, radiomechāniķis, pedagogs, režisors, retorikas speciālists, pastnieks, avīzes Rīgas Balss darbinieks, apguvis esperanto valodu (tāpat kā Tito, Mao Cze-duns un Ļeņins, kuŗš II Internacionāles kongresā 1914.18.VI Briselē nodēvējis esperanto par proletāriešu latīņu valodu), Rīgas Radio diktors un komentētājs (1965-1985). Diemžēl par pēdējo posmu Brežņeva-Vosa laikā, kas lasītājiem varētu būt tīri interesants, autors nesaka ne balta, ne melna. Okupācijas gados, kopš Berijas sodīšanas ar nāvi (1953), neviens cits notikums viņam un Latvijas iedzīvotājiem vispār neizraisījis tādu saviļņošanos kā zviedru karakuģa noenkurošana Daugavā (1956.VIII) (93. lpp.). Pēc brīvības atjaunošanas Kalvāns turpina darbu Latvijas Radiofonā, arī TV, sastāda Ceļvedi pa represēto Rīgu, 1941-1949 (2006), ir Latvijas Daugavas Vanagu Mēnešraksta redaktors. Vairākās toņkārtās formulēts, ka jau agrā jaunībā Rihardu iespaidojuši gudri un labi cilvēki, (..) kas nepakļāvās apstākļiem, kas atļāvās teikt patiesību, nerēķinoties ar sekām (29, 76). Ja ar dažiem tekstā minētajiem personīga pazīšanās ir bijusi pavirša, autors ņem palīgā publicētus materiālus, dažkārt arī trimdas izdevumus (JG, Latvija Šodien, Ulda Ģērmaņa grāmatu Zināšanai u.c.), vai arī laikabiedru atstāstus.

Kaut arī Atklusējumi labi izsaka sava laika pulsu, nekā būtiski jauna tur nav. No vispārējā garīgā un fiziskā drēgnuma izceļas atsevišķas paša autora piedzīvotas epizodes, piemēram, 1953.5.III, kad radiofonā izžņaugti atskan paziņojums par Mūsu dārgā tautu tēva un skolotāja, mūsu ģeniālā vadoņa, ģeneralisimusa Josifa Visarionoviča Staļina nāvi, tramvaji uz Gaisa tilta apstājušies un daudzi uz ielām atklāti raudājuši, arī Anna Genrihovna, bet, ieskatoties tuvāk, Kalvāns ievērojis uz savas ceha brigadieres lūpām smaidu.... Bukultu sakaru nodaļā kāds puisis paklusām noteicis: sunim suņa nāve, un devies ar savu pastu mājup, bet mājās nonācis pēc daudziem gadiem. Un grūti bijis šajā bada, slimību un vergu darba samocītajā cilvēkā pazīt skaisto, stalto jaunekli. Manas bijušās priekšnieces – latvietes – Terēzes pirksti prata ne tikai atlobīt svešas vēstules, bet arī uzgriezt telefona ripā „īsto” numuru, un jaunekli pie mājas lieveņa sagaidīja attiecīgo „orgānu” vergu savācēja „kariete”... Ir arī tādi latvieši, drūmi piemetina autors (52-53). Visai lielu lappušu skaitu autors veltī tieši tādiem latviešiem.

Tiem, kas lasījuši Mihaila Bulgakova šedevru Meistars un Margarita (ko ar lielu veiksmi latviskojis Ojārs Vācietis), droši vien visvairāk būs atmiņā aizķērusies prāvā dažādu fantastisku elles nešķīsteņu plejāde, kas romāna pirmajā pusē rada jautrību uz nebēdu. Pēc Atklusējumu izlasīšanas, vismaz šo rindiņu rakstītājam, ir grūtības no atmiņas padzīt pagaŗo rindu tautiešu, kuŗus varētu izmantot kā prototipus kādā murgainā šausmu lugā – groteski karikatūriskas, ņirdzīgas figūras ar bezcerīgi zemu morāli. Uz prāta jautrināšanu tur gan daudz necerēt. No Kalvāna aprakstītajiem šaušalīgajiem monstriem, kam robeža starp krietno un nekrietno lielākā vai mazākā mērā zudusi, pašas galvenās lomas ieņem trīs – Vilis Lācis, Pauls Ducmanis un Pēteris Blaus.

Zvejnieka dēla autors, pirmajā krievu okupācijas gadā iekšlietu ministrs un Tautas Komisāru padomes priekšsēdētājs, Lācis (1904-1966) ir līdzvainīgs ne tikai pie 35 828 cilvēku nošaušanas, arestēšanas vai deportēšanas (1940-1941), bet arī pie to 49 596 cilvēku, kam laimējas atgriezties no 1955. līdz 1963. gadam, saimnieciskas iznīcināšanas, par ko liecina viņa paraksts zem lēmuma (1954) par izsūtīto mantas un īpašumu konfiscēšanu. Pirmskaŗa gados Lācis kalpojis tikai un vienīgi Benjamiņiem, nevienam citam savus darbus nedrīkstējis dot. Emīlija Benjamiņa pēc vīra nāves viņam maksājusi 600 latu mēnesī par visāda veida pakalpojumiem, ne tikai garīgiem, arī miesīgiem. Neraugoties uz to, viņš tomēr neglābis no deportācijas un nāves savu „maizes māti”, lai nebūtu lieka liecinieka viņa neģēlībai un kauna traipiem biogrāfijā (225) – tā kādā atklātākā brīdī klusinātā balsī apgalvojis bijušais Jaunāko Ziņu redaktors un pēc kaŗa Kalvāna priekšnieks avīzes Rīgas Balss informācijas daļā, Pēteris Blaus. Attiecībā uz Lāča romānu popularitāti jāpievienojas Kalvāna citētajam Ērikam Stumbram (dzejnieka Olafa brālim), kuŗš jau 70. gados iedrošinājies teikt: viņš bija pigmejs un rakstīja pigmejiem par pigmejiem (226).

Pēteris Blaus (1900-1971) pats, pazīstamā dzejnieka un žurnālista Pēteŗa Blaua (1856-1930) dēls, brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā brīvības cīņu laikā. Starpkaŗu posmā veiksmīgs žurnālists un vienlaikus rotas komandieris (1929-1940) 5. Rīgas aizsargu pulkā, apbalvots ar 4. šķiras TZO, 4. šķiras Viestura ordeni, Aizsargu nopelnu krustu. Jaunāko Ziņu atbildīgais redaktors (1937-1940). 1934.15.V piedalās Ulmaņa apvērsumā – viņa pulka sakaru bataljons „ieņem” Strādnieku namu un padzen SSS jeb Strādnieku sporta savienību. 1940.VI it kā sacerējis Kārļa Ulmaņa bēdīgi slaveno atvadu runu radiofonā. Tajā pat laikā no aptuveni 1936. gada dedzīgais latvietības aizstāvis bijis čekas (tolaik NKVD) Rīgas rezidentūras aģents ar segvārdu Obščestveņņik (Sabiedriskais). Pirmā krievu okupācijas gada pašā sākumā nozīmēts par sabiedrisko lietu ministru, tad LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāru. Nodrošinājis sabiedrisko organizāciju un preses izdevumu likvidāciju. 1940.14. un 15.VII novērsis Ata Ķeniņa mēģinājumu iesniegt vēl vienu kandidātu sarakstu. 1940.VIII uzņemts par LKP biedru. Parakstījis dekrētu par vārdu pilsonis vai pilsone lietošanu kunga vai kundzes vietā. Iesākoties vācu Operation Barbarossa (1941.22.VI), aizbēg uz Baškīriju, kur padomju drošības dienests viņu apcietina (1943) un notiesā (1945.15.V) uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas Latviešu centrs izveidošanu un vadīšanu. Īstais iemesls gan bijis Ulmaņa sabiedrisko lietu ministra izlaišana no Latvijas, no čekas nagiem – Alfreds Bērziņš un Pēteris Blaus bijuši draugi. Pēc atbrīvošanas (1955.V) kļūst korespondents PSRS VDK jeb KGB izveidotajā laikrakstu un radio redakcijā Par Atgriešanos Dzimtenē (līdz 1957.IX). 1956.11.VIII PSRS Augstākā tiesa konstatē, ka Latviešu centrs nav vispār pastāvējis, un Blauu reabilitē. Kad nodibina Latvijas Žurnālistu savienības organizācijas biroju (1957) un divus gadus vēlāk LPSR Žurnālistu savienību, Blaus ir profesionālo rakstītāju faktiskais vadītājs, bet, tajā pat brīdī, kad 1959.20.VI PSKP CK komisijas pārstāvis Ļebedevs savā referātā Rīgā berklaviešu jeb „nacionālkomunistu” sagrāves kampaņas ietvaros min vārdā arī Pēteri Blauu, viņš kļūst valdošai varai neērta persona (pat pēc nāves – Latvijas Padomju enciklopēdijā atrodams „vecais” Blaus, bet ne viņa dēls), nomenklaturščiku atstumts personālais pensionārs. Nabaga vīrelis gan visai nožēlojami regulāri iegriezies Rīgas Radiofonā ar rakstu gabaliem Dzintarkrastam – propagandas raidītājam latviešiem Rietumos (143-154).

Arī Pauls Ducmanis ir patriotiskas ģimenes atvase – tēvs Latvijas Profesiju kameras vicepriekšsēdētājs un Jāņa Poruka pamatskolas pārzinis, tēva brālis – Latvijas Republikas senators, 15 gadus LR diplomātiskajā dienestā ārzemēs, LR pārstāvis Tautu Savienībā Ženevā. Vācu laikā Pauls ir viens no Daugavpils laikraksta Daugavas Vēstnesis vadītājiem. Pēc kaŗa ziņotāju skolas nobeigšanas Berlīnē – kaŗa ziņotājs Latviešu leģionā. 1944. gada vasarā vada avīzes Tēvija frontes izdevumu, Tēvijas ievadrakstu „Mosties, celies, cīnies, latviešu tauta!” (1944.7.VIII) un arī pēdējā Rīgā iznākošās Tēvijas numura ievadrakstu paraksta Ducmanis. Kurzemes cietoksnī ir avīzes Kurzemnieks redaktors (1944.18.XI-1945.5.V). Par savu darbību vācu okupācijas gados, atgriežoties padomju okupācijai, Ducmanis nesaņem vis lodi pakausī vai vismaz 25 gadus Sibīrijas vergu nometnēs, bet aši vien kļūst par VDK uzticības vīru – 40. gadu beigās dzīvi piedalījies „mežakaķu”, t.i., pretpadomju partizānu izķeršanā, kļūst par avīzes Rīgas Balss sporta redaktoru, vēlāk par informācijas nodaļas vadītāju (kur strādā arī Kalvāns), un vēl vēlāk par Kultūras sakaru komitejas avīzes Dzimtenes Balss redaktora vietnieku, sacer propagandas rakstus, arī brošūru Kas ir Daugavas Vanagi? (158-163) (skat. arī Lilitas Zaļkalnes apceri „Ezergailis un VDK dezinformācija” – JG245:46-49).

Atklusējumus apdzīvo rinda citu ironiski izkāpinātās groteskas personāžu. Kad autora labs paziņa, rakstnieks Harijs Heislers, kuŗš drīz vien pēc atgriešanās no izsūtījuma publicē Zvaigznē (1956,23) „Nepabeigto dziesmu”, viņam metas virsū pašu bāleliņu amatvīri, kā pirmais Andrejs Upīts, vēršot pirkstu pret deportāciju tematam veltīto dzejojumu veselas 23 reizes kompartijas orgānā Cīņa (1957.25.IX) un piedevām radot jaunu lamu vārdu – heislerisms. 2. sekretārs Vilis Krūmiņš LKP CK visaugstākā līmeņa sēdē (1959.20.VI) savukārt dziļi nožēlo, ka Heisleram no izsūtījuma pārāk agri (..) ļāvuši bez pūlēm atgriezties, jo arī viņa starplaikā publicētais dzejkrājums (domājams Kāda būsi sirds? – 1957 – R.E.) faktiski ir izaicinājums, tāpēc, ka tur ir arī divdomīgi dzejoļi, un zem katra dzejoļa ir datums – kad uzrakstīts, lai atgādinātu, ka tas uzrakstīts viņa vajāšanas laikā (166-167). Nav noslēpums, ka Augusts Kirhenšteins politikā bijis analfabēts, inerti pakļāvies no augšas diktētajām prasībām un vispār nesapratis, kas ar viņu tiek darīts. Par marionešu valdības galvu viņš kļuvis tādēļ, ka bijis pēdējais priekšsēdētājs Latvijas Kultūras tuvināšanās biedrībā ar PSRS tautām – tā, protams, bijusi padomju izlūkdienesta piesegorganizācija. Par izcilo darbību šajā biedrībā vecīgais profesors saņēmis no prezidenta Kārļa Ulmaņa 3. šķiras TZO... (186). Rēzeknes tirgoņa Vulfsona dēls Mavriks no iesaukta jaunkareivja tūdaļ pēc krievu iebrukuma (1940.17.VI) kļūst par štāba kapteini „tautas armijas” politiskajā daļā, kaŗa un pēckaŗa laikā iesaistās Maskavas smadzeņu skalošanas mašinērijā (latviešu valodā kā M. Vilks), bet Gorbačova perestroikas laikā metamorfozējas par „latvju tautas atmodinātāju”. Raksturodams Vulfsonu, Kalvāns atsaucas uz sava toreizējā Rīgas Balss kolēģa Franka Gordona teikto JG: Tā jau viņš visu laiku noturējies spicē pie visām varām, (..) alktin alkstot aplausus, M. Vilks bez mitas „spalvu met” (207). Gunārs Astra strādājis (1976-1983) Latvijas Valsts universitātes Gaismas laboratorijā, ko vadījis Vicinskis, saukts par Panu. Neraugoties uz to, ka pats bijis izsūtījumā līdz pat 1956. gadam, tiesas sēdē Vicinskis bijis labākais liecinieks pret nepakļāvīgo „buržuāzisko nacionālistu” Astru. Vecais boļševiks Jēkabs Lībietis savās LVU marksisma-ļeņinisma pamatu lekcijās pastāvīgi lepojies, ka pilsoņu kaŗa laikā bijis Dzeržinska dzelzs kaluma čekists, revolucionārā tribunāla troika priekšsēdētājs (100). Elmārs Remess, kolēģu uzskatā slinkuma maiss, kuŗš pa retam piespiedis sevi uzrakstīt pa feļetonam par komunisma cēlāju sabiedrībai kaitīgām parādībām (ar pseidonīmu E. Nimbuss), kādu dienu parādījies TV programmā kopā ar leģendāro dubultspiegu Kimu Filbiju (Kim Philby) – izrādās, paprastais, neizgulējies vīrs ar saburzīto seju bijis čekas virsnieks (156). Un beidzot, līdz ar Staļina Prēmijas laureātu akadēmiķi Jāni Zuti ņemsim smieklā LVU rektoru Jāni Jurgenu, kuŗš lielā steigā sasaucis pedagoģiskās padomes ārkārtas sēdi, lai paziņotu, ka mūsu universitātē noticis politisks izlēciens! Pasniedzēja studentiem mācījusi fašistisku dziesmu! Izrādās, latīņu valodas pasniedzēja Čerfase, izpildot studentu lūgumu, nodiktējusi senās studentu himnas Gaudeamus igitur! vārdus (73).

Kaut arī vietām tekstā ievīti citēto publikāciju avoti (parasti gan nepilnīgi), uz zinātniskumu Atklusējumi, šķiet, nepretendē. Mērķauditorija, liekas, ir nespeciālisti vispārlasītāji. Zinātkārīgākajiem gan diezgan bieži būs jāķeras pie rokasgrāmatām vai arī jāsit pa google taustiņiem, piemēram, cik lasītāju zinās kaut ko par Tautas palīdzību, Ata Ķeniņa kandidātu sarakstu, „Vicinska laboratoriju”, par SSS, vai pat par „20. kongresu”? Dažādas vārdkopas un saīsinājumus autors bieži vien lieto bez jebkādiem paskaidrojumiem. Visumā neprecizitāšu ir maz – lielā atkušņa gads nebija vis 1958., bet gan 1956. gads. Lasot memuārliteratūru, pastāvīgi jārēķinās ar krietnu melīguma un skanīgas pašuzslavas devu. Šajā ziņā Atklusējumiem grūti piesieties. Lielākā daļa autora aprakstīto „negatīvo tēlu” jau gozējas joda valstībā. Tiem kādreizējās murgu pasaules činavniekiem, kas vēl saņem padomju pensijas, autors nav vēlējies ķerties klāt.

 

Rolfs Ekmanis