RŪGTA VILŠANĀS

Latvijas Vēsturnieku komisija. Okupētā Latvija 1940-1990. Rakstu krājums. 19. sēj. Sastād. Dzintars Ērglis. Rīgā: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2007. 507 lpp.

 

Ar interesi un cerībām gaidīju brīdi, kad varēšu iepazīties ar šo sējumu par laika posmu, kuŗa sākumā arī es personīgi biju ņēmis dzīvu dalību, un par to arī diezgan dārgi maksāju. Grūti aprakstīt to vilšanos ko piedzīvoju, kad ar šo augsti vērtēto sējumu iepazinos vaigu vaigā. Nav mans nolūks rakstīt recenziju par visu sējumu – tas manos gados ietu pāri fiziskiem spēkiem, bet minēšu vilšanās divus galvenos un būtiskos tematus. Pirmā vilšanās – jau pašā pirmajā nodaļā „Padomju okupācija Latvijā (1940-1941) nebija absolūti neviena pat pušplēsta vārda par krievu okupācijas varas viltīgo, nežēlīgo, starptautiski noziedzīgo un mazisko izrīcību mūsu zemē šajā gadā. Otra vilšanās – kad iepazinos ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta asistenta Jura Pavloviča rakstu „Okupācijas varu maiņa Zemgalē 1941. gada vasarā: Jelgavas apriņķis 1941. gada jūnija beigās-jūlija sākumā”, kur ir arī vairākas atsauces, gan gaužam greizi izmantotas, uz kādu manu rakstu. Par to, ja vien spēšu, ceru uzrakstīt atsevišķu rakstu.

Savā atvadu runā Saeimā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2007. 21.VI, cita vidū, norādīja: mūsu identitātes sastāvdaļa ir mūsu vēsture (..) vēstures pētījumiem savas prezidentūras laikā pievērsu īpašu uzmanību. Pagātnē pārciestās sāpes (..) bija jāapzina un jāatzīst aiz cieņas pret cilvēku ciešanām, cilvēku un valsts liktenis bija jāizpēta, lai pasaulē būtu objektīvs stāsts par Latviju un visu, ko tā ir pārdzīvojusi.

Jājautā visiem tiem, kam ir bijis kaut kas sakāms pie šī sējuma satura tapšanas – sākot ar pašu Prezidenti un turpinot ar atbildīgo redaktoru Andri Cauni, redakcijas kolēģiju (Dana Bleiere, Andris Caune, Inesis Feldmanis, Heinrihs Strods, Irēne Šneidere, Dzintars Ērglis), rakstu autoriem un beidzot ar finansiālo izdevumu apmaksātāju – Latvijas Vēsturnieku komisiju: vai jums patiesi nav neērti, ka pirmajā nodaļā par Latvijas okupāciju tās pirmajā gadā nav neviena vārda ne par krievu mežonīgo starptautisko noziegumu Masļenku traģēdijā; ne par padomju ultimātu un tā tekstu; ne par padomju armijas varmācīgo ienākšanu Latvijā; ne par Višinska solījumiem prezidentam Kārlim Ulmanim un Latvijas iedzīvotājiem, un šo solījumu zemisko laušanu pēc dažām nedēļām; ne par to, kā ar rupju varu likvidēja otra vēlēšanu saraksta veidošanu, apcietinot tā veidotāju, daļu no sarakstā minētajiem vēlāk noslepkavojot; ne par rupjiem Saeimas vēlēšanu likuma un Satversmes pārkāpumiem un viltojumiem; ne par absolūti nelegālo Latvijas valsts iznīcināšanu un pievienošanu Padomju Savienībai; ne par notikumiem Latvijā pēc tās pievienošanas Padomju Savienībai – apcietināšanām, slepkavošanām un masveidīgo izsūtīšanu 1941.13.-14.VI naktī; ne par radikālo mūsu civilizētās dzīves iznīcināšanu šajā gadā ar radikālām pārmaiņām visās dzīves nozarēs: administrācijā, policijā, armijā, saimniecībā, iedzīvotāju civilās un valstiskās tiesībās, izglītībā, kultūrā u.c. Turklāt tas viss notika šajā vienā gadā, kas varbūt bija visā mūsu modernajā vēsturē pats drausmīgākais un koncentrētākais pārmaiņu gads. Un par visu to šajā Prezidentes protežētajā sējumā nav ne vārda. Vai tā ir pagātnē pārciesto sāpju apzināšana, cilvēku un valsts likteņa izpētīšana, lai pasaulē būtu objektīvs stāsts par Latviju un visu, ko tā ir pārdzīvojusi? Personīgi stāvu kopā ar Prezidentes lepnumu un to pilnībā atbalstu par to, ko viņa, kaut ar zināmiem, bet cilvēcīgi saprotamiem izņēmumiem, ir paveikusi Latvijas un tās vēstures labā. Bet vairāk kā nožēlojami ir tas, ka tie, kuŗiem mūsu tautas un valsts „Baigais gads” bija jāpaceļ līdz Prezidentes ieceres augstumiem, ir to pilnīgi ignorējuši.

Tie trīs raksti, kas publicēti nodaļā par pirmo krievu okupācijas gadu, ir nožēlojams mēģinājums atvietot vienreizīgo traģismu ar kaut ko tādu, par ko tautā mēdz teikt, ka tas savā radniecībā par lietu ir tik tālu, „kā no baltās ķēves trešā augumā.” Raksts par nacionālo pretošanos attiecas uz 20. gs. laika posmu no 40. līdz 80. gadiem, tātad arī par 1940./1941. gadu, bet tieši par šo posmu tur nekā konkrēta nav. Raksts par Latvijas zeltu savos pamatos pavisam nebūtu saistāms ar šo gadu, jo 1940. gadā Lielbritānija deklarēja, ka tā neatzīst Latvijas inkorporāciju, un par Latvijas zeltu nekāda runāšana nevarēja būt.

Savelkot kopā visu minēto, liekas, vietā tautas teiciens: Ja krekls ir par īsu, tad velc kā gribi, bet vienmēr kaut kur būs plikums! – un bieži vien tajā visnegribīgākā vietā.

Nebūšu pārsteigts, ja kā aizbildinājums nāktu paskaidrojums, ka šī, lūk, jau nav nekāda Latvijas vēsture, bet tikai raksti par to. Var jau tā runāt, bet man nav ne mazāko šaubu, ka arī šādu apgalvojumu teicēji, ieskaitot šī sējuma autorus, gluži labi saprot, ka ne tikai iepretim šī sējuma citiem rakstiem par vācu okupāciju un padomju otro okupāciju, neminot neko par 1940./1941. gadam vienreizēji būtisko okupācijas varas rīcību, ir vairāk kā neattaisnojami un nožēlojami.

Diemžēl, šo rindiņu rakstītājam jau ilgāku laiku ir pārliecība, – liekas, tāda ir arī lielam vairumam cilvēku gan Latvijā, gan ārpus tās – ka nospiedošam vairākumam visai rakstīšanai Latvijā raksturīga ir zināma krievu okupācijas varas visnežēlīgāko un necilvēciskāko faktu notušēšana, noklusēšana vai pat slēpšana. Sak, lai paiet laiks, kad apmiruši būs visi tie, kuŗi ne tikai par šī laika notikumiem varētu liecināt, bet, varbūt vēl svarīgāk, autentiski apšaubīt aplamības, kas par šo laiku top paustas. Laiks, kad aculiecinieki būs apmiruši, nav vairs tālu, bet lai Dievs dotu, ka tā stunda nekad nepienāktu, kad svešu roku bučotāji varētu netraucēti paust absolūtas aplamības kā patiesību par to, kā tas īsti toreiz bija!

Arturs Neparts

 

Arturs Neparts darbojies nacionālā pretestības kustībā gan pirmajā krievu okupācijas gadā (1940./1941.), gan arī vācu okupācijas gados, kad kļūst par Salaspils koncentrācijas nometnes veterāni. Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) priekšsēdētājs. Šī apvienība dibināta Detmoldā, Vācijā, 1946.16.VII ar Britu militārās pārvaldes atļauju. Par savu pieredzi publicējis rakstus Latvijas Vēstnesī, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Žurnālā, LOM Gadagrāmatā, JG u.c.