GŪTENBERGA MIELASTS

 

Jānis Einfelds. Neļaudis. Stāsti. Rīga: Dienas Grāmata, 2005. 190 lpp.

 

 

Nevar neiesākt ar brīdinājumu lasītājiem, ka žanriskais apzīmējums „stāsti” neatbildīs ierastajam priekšstatam par šo žanru, kaut daudzējādi, lappuses šķirstot, tipogrāfiski teksta aparatūra nenorāda uz kaut ko ekstravagantu: virsraksti, paragrāfi, teikumi. Viss ierastajās formās. Arī stils varētu it kā iežūžināt lasītāju déjà vu noskaņās. Vairāk īsstāstu nekā gaŗstāstu. Grāmatas vāks gan nesola lasītāju ieaijāt apmierinātībā, ko nevarētu radīt kailos kokos pakarināti tādi kā ģindeņi. Neparasta ir arī stāstījuma aprautība, gaisotne. Reizēm lasītājs mēģinās sadzirdēt pasakas stāstītāja balsi par brīnumainiem notikumiem. Varmācība, necilvēciska nežēlība, kaušana un sišana, kādas tik bieži aprakstītas, gan ar zināmu nonšalantu atturību, leģendās un pasakās, ir viena no Einfelda stilistiskām iezīmēm. Autors paliek stāstījuma ārpusē, kas citviet būtu bijis noderīgs materiāls emociju kāpināšanai. Lasītājam reizēm uzmācas sajūta, ka stāstījums nevar būt nopietns, ka tā varbūt ir parodija vai pat parodijas parodija. Cilvēki, kas figurē šajos stāstījumos, ir pa laikam līdzīgi folkloras varoņiem, vietvietām gan kariķēti ar visai pārspīlētām rakstura īpašībām. Dažviet parādās nosliece uz skataloģisko, ko autoram pierakstīja, kad viņš pieteicās rakstniecībā ar tādiem tekstiem, kā Cūku grāmata, Veči u.c. Neļaudis jau arī neiztiek bez smirdoņas un citu delikātu iejūtu aprakstīšanas. No jaunajām iezīmēm varbūt spilgtākā ir sava veida autoritātes nolikšana un piesmiešana, sevišķi, kad cienība ir svarīga varai, lai tā spētu būt pienācīgi varmācīga. Pirmā stāstā, kur figurē autokrātiskie „Dievnesēji,” paceļas jautājums, ko Voltēram tīkas pieminēt – kāda būtu pasaule, ja dievu vispār nav? Einfelda varenie, priesteŗi, dižaiši, pūšļotāji un viņu līdzinieki ir netaisni, nežēlīgi un autokrātiski valda pār sev padotajiem. Kaut kur ieskanas veco teiku motīvs par El Dorado, kur mūs sola izmetināt – par to sapņoja arī Beketa Godo gaidītāji.

Pēdējais stāstījums, kas iesākas ar lirisku dusi klusi vārds, ir sava veida envoi, kas piegriežas pats pret sevi un nav vairs vērsts uz ārpusi, uz sabiedrības neliešiem un apspiedējiem. „Kabatas ēnu dumpis” ir eseja par rakstīšanu un vārdiem, kur autors līksmojas ap dažāda veida absurdiem, kas rodas rakstīšanas procesā. Vārdi ir visai vaislīgi. Tie savairojušies visādās pasugās un noskaņās. Tur ir nomocītie vārdi, lamuvārdi un mīļvārdi, sadurstītie un neapdomīgie, drošie un pazemīgie. Einfelda vārdi ir sadumpojušies. Svens Birkerts, vērojot šodienas publicēšanas problēmas un nejēdzības, kā arī elektroniskās technoloģijas invāzijas draudus rakstītam vārdam, piesauc Gūtenberga „vaimanas,” domājot par viņa spiestuvi un rakstīto vārdu nākotnē, kad grāmatu varbūt uzsviedīs uz nolietoto drazu kaudzes. Šodien mēs vēl šaubāmies, ka tas tā varētu notikt. Einfelds piesauc Gūtenbergu grāmatas noslēgumā – „Gūtenbergs pret Gūtenbergu.” Jā, tik daudz cilvēcīga nevar atrast ne vēstures krāmos, ne prātā jukušā nākotnē. Pat tagadnei viņš nav piemērots – būtu daudz ļaundaru, kuri gribētu redzēt viņa galvu ripojam (182). Bet vārdu dumpis saplok, kad viņi atrod sev mājas un zupu bibliotēkā: Vārdi paklausīgi ņēma karotes, pietipināja, un karstā zupa teica tiem spēku, sulīgais cepetis deva veldzi, un tai brīdī bibliotēkā viņi izskatījās savādi, kā grezni raksti, kuŗi tālāk sniedz teikumus un baudu. Un arī lasītājs būs priecīgs strēbt pasniegto burtu zupu.

 

Juris Silenieks