Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007
AR KRĀSĀM UN IEJŪTĀM
Inara Cedrins. Fugitive Connections. Virtual Artists Collective. Autores izdevums, 2006. 69 lpp.
Dzejnieces (piedēvējot autorei tikai vienu talantu) parādīšanās latviešu lasītājiem ir bijusi visai sporādiska, bet rokas klēpī viņa nav turējusi. Daudztalantīga un enerģiska, no dzimtas, kuŗas vārdam latviešiem vajadzētu būt labi pazīstamam, viņa ir pieteikusies dažādos žanros un vietās, ieskaitot grafiku, ko mācījusies un mācījusi, citu nodarbību starpā, Ķīnā un Indijā. Tam varētu pieskaitīt lektores vietu Latvijas Universitātē, kur viņa piestājas vismaz uz brīdi. Kaut uz neilgu laiku atgriezusies vietā, kur atrodami daži pirmsākumi, dzejniece tur nodibina savu literāro aģentūru un iesaistās Virtual Artists kolektīvā, kas, atbilstoši mūsdienu pašiem jaunākajiem pieņēmumiem, vairs nav saistīts ar kādu ģeogrāfiski noteiktu vidi. Kolektīvā, spriežot no dalībnieku vārdiem, iesaistījušies brīvības cienītāji no Baltijas un citurienes.
Apskatāmais dzejas sējums ir paplāns lappušu skaita ziņā, taču visai apjomīgs savos tematiskos lokos, aptveŗot ģeogrāfiski vai puslodi, ja ne vairāk. Virsraksts Fugitive Connections, kas tulkots pabrīvi kā Izvairīgas saderības, norāda, ka dzejnieces impulsi nedzīvo vienmājās. Sējuma 37 dzejoļi – lietojot tradicionālo žanra apzīmējumu – protams, neietveŗ Cedriņas dzejas daudzveidību. Gan tūlīt piebilstams, ka dzejniece nemēģina pierādīt savu vienpatību formā, sintaksē vai stilā. Dažviet var saskatīt radniecību starp dabas aprakstiem un noskaņām, taču šādas saderības ir īslaicīgas un neskaidras. Katrā ziņā Cedriņas „latīnisms,” viņas tuvība žilbinošajai, tveicīgajai, tuksnešainajai Meksikas ainavai iezīmējas visā savā krāšņumā. Tāpat arī ainas no dzīves barrio varētu būt latviešu lasītājam patuvas. Citos ieskicējumos pavīd svešādas ainas, tostarp Amazonas džungļu skati un ceļojumu pieredzes – it izteikti mājup no Meksikas uz jenkiju zemi. Dienvidus puse mutuļo karstās krāsās un formās, kam blakus rēgojas nabadzība un dzīves netaisnība, dažviet arī asinsgrēks. Dzejniece šiem skatiem nevar vienaldzīgi paiet gaŗām. Viņas saulītē neieceltie klusi, bet neatlaidīgi, kā apspiesta sirdsapziņa neļaujot sevi aizmirst, atgādina savu klātbūtni, savas tiesības piedalīties zemes mielastā. Viņa vēro ar izteiktu iesaistību, kā šīs klusās ciešanas ir izverdušas varmācībās. Cedriņa nav stājusies revolucionāru rindās, bet nav arī pieskaitāma pusvienaldzīgo skatītāju pulkam. Kur viņa ierindojama, šodien nav deklarējams, jo viņas galavārds vēl gaidāms.
Juris Silenieks
Juris Silenieks, emeritēts literatūras profesors, ir JG redakcijas loceklis.