VAI STĀSTS VISPĀR NAV MELI?

Inga Ābele. Atgāzenes stacijas zirgi. Dzejproza. Ingas Ābeles un Rimanda Cepļa fotodarbi. Atēna. Rīgā, 2006. 102 lpp.

 

Atgāzene, kā autore norāda, ir stacija, bet ar vilcienu turp nevar aizbraukt. Turp klusītēm jādodas vienam (28.lpp). Atgāzene izliekas mazliet mītiska, taču šis dzejprozas teksts nav izteikti teiksmains, un lasītājs tur atradīs pietiekami daudz hic et nunc, kas māk sadzīvot kā ar pasaulīgo, tā pārlaicīgo, kā jau to no radošiem gariem, kuŗi sniedzas pāri šodienībai, var sagaidīt. Tekstā un fotogrāfijās zirgi, ar un bez cilvēku pavadonības, parādās dažādās izteiksmēs un formās. Priekšpusē uz vāka zirgs iemauktos un bez dzelžiem mutē it kā ziņkārīgi veŗas lasītājā, iznācis no biezokņa, kas rēgojās fonā. Uz pēdējā vāka zirgs, šķietami garlaikots, varbūt arī neapmierināts vai apkaitināts, pagriezis lasītājam pakaļpusi, dodas rikšus uz meža pļavu. Tūliņ gan jāpiemetina, ka zirgam ir sava gudrība, kas varētu nesakrist ar cilvēku izdomātiem pieņēmumiem. Bet citādā ziņā tas, kas atrodas starp vākiem, neaizbaidīs arī tādu dzejprozas lasītāju, kam pasveša zirgkopība. Autore jau iesākumā deklarē: Esmu pilsētas dzīvnieks, un dzejiskā stāstījuma fons it bieži ir pilsētas ielogots, jo, kā nekā, daudz [šai] pilsētā zīmju...

Teksts iesākās ar stāstījumu 16. septembris, stāstītājai vērojot cilvēkus un notikumus Rīgas autoostā, kur salido autobusi no dažādām Latvijas pilsētām, no dažādām debespusēm, no Gulbenes un Siguldas, no Daugavpils un Ventspils, no Mālpils un Jēkabpils un pat no tuvām ārzemēm. Stāstītāja ir nosēdusies ietves malā, gaidot autobusu no Talsiem, kas viņai atvedīs smaržīgu ābolu plātsmaizi. Sējums noslēdzas ar skatu no daudzu izdaudzinātās sapņu pilsētas Parīzes, kur Elizejas Lauku klaidonis – „klošārs,” kā tas citviet pa laikam nosaukts – cer mieloties pie nomestā kruasāna, kas nez vai sasniedz plātsmaizes kvalitāti, atgādinot, ka arī sapņu pilsētā ir kas vajadzīgs, lai saturētu kopā dvēseli un miesu. Ziemeļniekiem latviešiem, atstātiem Eiropas tālajā stūrī, šī pilsēta vienmēr izlikusies kā ilūziju piebliezta. Arī Ābele nodod savu artavu frankofīlijai. Bet tādu jau pasaulē netrūkst, un lai jau autore pamielojas pie gardumiem, kas pievelk tik daudzus.

No stāstījumu polifoniskām kolāžām (ne- piedienīgi jaucoties pa sinestēzijas kambaŗiem) iznirst dažādi ieskicētas ainas gan no tuvākās apkārtnes, gan tālākiem pasaules stūŗiem. Zasulauka stacijā cietumnieki māj ardievas aizbraucējiem. Pie sliedēm pret rītu kāds saņem asinsalgu un, gulšņus ar nagiem ecēdama, pret auksto zvaigzni, ik gadus Zvaigznes dienā pēc viņa raud bendes meitiņa zeltmatainā. To zina stāstīt matronas tukliem pleciem, piesliežu māju palodzēs iesakņojušās, kvēlošām acu paprikām un pipargurķīšiem uz mēles (62). Ābeles dzejproza piesātināta izaicinošām domām un noskaņām. Citviet autore piemin pēdējo laiku ķīniešu inženieŗu fenomenālo sasniegumu, uzceļot dzelzceļu uz pasaules augstāko kalnu, lai interesentu bariem turp pabraukāties ar pilnām rokām limonādes un šokolādes?... Ne vārda par to, kā čigāni naktīs sit zirgus. Pēdējais teikums ieskanas kā refrēns Ābeles dzejprozā, norādot uz viņai tik tipisko latvieša tuvumu, cienību un godbijību pret dabu un tās izpausmēm, it izteikti pret dzīvniekiem, un cilvēku nevērību, pat nežēlību pret tiem. Čigāni izliekas autores bêtes noires, ja šāda vārdu kombinācija nav nepieņemams etnisks kalambūrs.

Būtu lieki piebilst, ka Ābeles proza ir daudz- šķautnaina. Piemēram, viņas fabulējums „Kažoks” pārsniedz lietišķo, kļūdams par tādu kā ars poetica deklarāciju. Iesākums ir visai lietišķu apsvērumu un vērojumu vēstījums – mākslīgais kažoks plušķainām stērbelēm, pakārts uz naglas. Ziemā būs silti, vasarā vēsi...un neviens dēļ šitā nav nokauts. Un dzejniece pie tā tikusi pa lētam. Kažokā brīvi satilpst it viss... Piedurknēs var noslaucīt sviedrus, sāpes un nošņaukt degunu. Kabatā samest ledenes sirmgalvjiem un mazajiem bērneļiem... Pašā slēptākajā kabatā virs krūšu kaula mitinās pēkšņais ļenganums kājās, kad jāsatiekas ar nikniem suņiem vai piepeši uzklupušu smeldzīgu mirkli, kad redzi, kā pasaules zobrati griežas. Citiem vārdiem sakot – tur noglabāts papīrs un zīmuļa gals... Tik labs kažoks... gribu, lai mani tajā apglabā (177). Lētais mākslīgais kažoks kļūst par autores confession de foi. Tas ir aizsargs pret neganto īstenību, patvērums no nejēdzībām, bet ne uzdošana skatīties dzīves realitātēs. Rakstīšana ir sava veida atvieglinājums no dzīves sloga un nejēdzībām, kad nikni uzbrūk suņi un jāmeklē kā paglābties no kritiķiem un citiem liekēžiem. „Baloža stāstā” autore atkal pieskaŗas domām un šaubām par rakstīšanu. Es zinu, kā mani pirksti spēj drupatās pārvērst klaipu. Es nezinu drupatu ceļu atpakaļ klaipā. Es nezinu stāstu. Vai stāsts vispār nav meli? (89). Žans Kokto, viens no izcilajiem franču enfants terribles, piekrita, ka visa māksla ir meli, bet meli, kas izsaka patiesību.

Juris Silenieks