ARNOLDA JANSONA MŪŽA VEIKUMS

Jansons, Arnolds. Raksti. 14 sējumi. Sastād. Alfons Kalns. Rīgā: Valters un Rapa, 2006.

 

Īsa izziņa par līdz šim tikpat kā nepazīto rakstnieku Arnoldu Jansonu (1912-1991) sniegta JG248:12. Viņa čekas konfiscētos un tikai vēlāk atgūtos manuskriptus ar autora un viņa dzīves biedres atļauju sakārtojis un par to izdošanu parūpējies rakstnieka krāsu brālis LU korporācijā Fraternitas Lataviensis, Kanādā mītošais Alfons Kalns. Pirmie seši sējumi satur autobiogrāfisku stāstījumu par autora bērnības gaitām Rīgā, bēgšanu uz Krieviju I Pasaules kaŗa laikā, dzīvi „Vidussalā,” kur apmetušās vairākas latviešu ģimenes, atgriešanos Rīgā, izglītības gaitām, iestāšanos korporācijā, apcietināšanu (1940) un izsūtījumu (1941) uz Čukotku. Par izsūtījuma gaitām vēsta 6. sējums Mans ceļš uz manu Golgātu, kuŗu dzejnieks Imants Auziņš atzīst par Jansona nozīmīgāko veikumu. 7. sējumā lasām Jansona dienasgrāmatas (1947.1.I - 1953.1.XII). Nākošajos trīs sējumos sakopotas dzejas. 11. sējumā ievietotas autora 766 vēstules otrajai sievai Alisei Rīgā, rakstītas no Irkutskas apgabala no 1957. līdz 1961. gadam, kad viņš varēja atgriezties Latvijā. 12. sējumā iekļauti stāsti, kas publicēti Latvijas periodikā no 1932. līdz 1940. gadam. 13. sējumā ir romāns Ciklons tuvojas, kas rakstīts no 1950. līdz 1953. gadam izsūtījumā Amuras apgabalā. Tas ir vienīgais pilnībā saglabājies Jansona prozas lieldarbs, kas ir varbūt vislabāk uzrakstītais un baudāmākais autora darbs, atskaitot vienīgi pārspīlētas vēlmju domāšanas ietekmēto, turpat vai apokaliptisko nobeigumu. 14. sējumā ievietota Imanta Auziņa lietpratīgā apcere par Jansona rakstnieka darbību, nepabeigtais romāns Melnā upe, četras nodaļas no cikla Dzīvei norakstītie, pāris citu sacerējumu, klaji didaktiskā bērnu ludziņa „Žebērklītis” un ar 1940. gada apcietinājumu saistīti raksti.

Par dzeju šī rakstītāja neņemas spriest kaut gan tā ir varbūt vērtīgākā daļa no Arnolda Jansona literārā veikuma. Dodu vārdu kādam lietpratējam. Pacietīgi izurbusies cauri 11 prozas sējumiem, šo rindiņu rakstītāja uz izlasīto atskatās ar visai dalītām jūtām. Autoram neapšaubāmi ir krietnas literāras dotības, it īpaši dabas parādību, Latvijas lauku ainavu, putnu un dzīvnieku vai Sibīrijas tundras īpatnību aprakstos. Viņa darbi ir tapuši, „nesot nepanesamo,” neiedomājami bargos izsūtījuma un spaidu darbu apstākļos. Pašapziņa par savu literāro varēšanu, varbūt pat sūtību, palīdzējusi garīgi spītēt nepielūdzamā padomju režīma neģēlību izpausmēm un kā Ariadnes pavediens izvedusi viņu cauri ciešanu labirintiem. Taču, izlasot autora prasību, lai viņa rakstītais tiktu iespiests tieši tā kā viņš to ir rakstījis, neatkarīgi no pieņemtām formām un patreizējiem vai agrākajiem latviešu valodas rakstības principiem, nākas apsvērt robežu starp veselīgu pašapziņu un nepamatotu iedomību. Jo iebildumu pret autora gramatikas, sintakses, loģikas, stila, fabulas risinājuma un atrisinājuma izpratni ir tik daudz, ka katru pieminot varētu sakopot vēl 15. sējumu. Sevišķi tas attiecināms uz pirmajiem pieciem autobiogrāfiskajiem sējumiem, kas citādi visādi ir kultūrvēsturiski interesanti un nozīmīgi. Diemžēl gluži par pilnu autora autobiogrāfisko stāstījumu nevar ņemt, jo viņš pats atzīstas, ka šo to izpušķojis un piefantazējis klāt. Šāda rīcība, lai cik labi domāta, tomēr krietni mazina stāstījuma vērtību, jo daudzi no šiem izpušķojumiem ir viegli pamanāmi ar neapbruņotu aci. Jānožēlo arī, ka korektores acij paslīdējis gaŗām samērā liels skaits iespiedumkļūdu un pārrakstīšanas procesā radušos pārpratumu, piemēram, Saldus pilsēta kļuvusi par Frakenburgu (pareizi: Frauenburga), lux aeterna vietā lasām lux alterna, sui generis vietā ir seri generis, rakstnieks Sillanpē pārvērties par „Silampē,” utt. Negribēts sirreālisms ieviesies stāstiņā „Lats,” jo autoram darbības vārda „iet” vietā labpaticies lietot man nepazīstamo verbu „litot,” bet, kad korektore nav pamanījusi drukas kļūdu, tad lasām, ka Spuļģa tēvs gausi aizlido pāri nolejas tīrumiem.

Autoram patīk lietot neparastus adjektīvus, un tā visi koki vienmēr ir „žaukraini,” nekad nelietojot kādu citu pazīstamāku sinonīmu šim neparastajam apzīmējumam. Vīri lielākoties ir „sakņoti,” un kad šis vārdiņš īsā stāstiņā parādās desmit reizes no vietas, lasītājs sāk mazliet erroties. 12. sējumā ievietoti divi gandrīz identiski stāstiņi par greizsirdīgu vīru, kuŗš negaidīti pārrodas mājā un guļamistabā dzird vīrieša balsi vai vijoļu spēli. Taču izrādās, ka sieva klausās radio. Visi minētie un daudzi citi šeit nepieminētie iebildumi nebūt nav sīkmanīga piekasīšanās, jo, kā zināms, piliens darvas sabojā mucu medus, un Rakstos šādu pielienu ir vienkārši par daudz. Turklāt sastādītājs un korektore daudzus no tiem būtu viegli varējuši novērst, autoram nemaz nedarot pāri, bet tieši otrādi.

Patiesi jānožēlo, ka autors savu nenoliedzamo literāro talantu nevarēja izkopt normālākos apstākļos, kur iespējama auglīga domu apmaiņa ar citiem spalvas brāļiem, uzklausot arī lietpratīgu padomdevēju vai redaktoru ierosinājumus. Raksti izdoti ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, organizācijas LATS un korporācijas Fraternitas Lataviensis financiālu atbalstu. Atklāts paliek jautājums par šī ieguldījuma vērtību un nozīmi latviešu literatūras kopainā.

Biruta Sūrmane

 

JG redakcijas locekle Biruta Sūrmane, ilgus gadus Radio Brīvā Eiropa darbiniece, bez daudziem kultūrai veltītiem rakstiem trimdas/diasporas periodiskos izdevumos, arī tulko no latviešu angļu valodā (skat., piemēram, Valentīns Jakobsons. Breakfast at Midnight: Stories from Exile. Ithaca, NY: Mezabele, 2003. 199 lpp.).