ERIKS ĀDAMSONS (1907-1946)

JĀNIS KRĒSLIŅŠ SR. ATBILD LITERATŪRZINĀTNIECEI ANDAI KUBULIŅAI

 

Par sevi viegli un gaiši smiet

Un ļaužu vājībām gribu.

Ar skaistumu dzīvē man jāieiet

Un drusku ar vientiesību.
 

(E.Ā.)

Anda Kubuliņa: Pēdējie gadi latviešu kultūrā bagāti – rindā vien simtgadnieki: aizpērn Anšlavs Eglītis, Volfgangs Dārziņš, Arvīds Grigulis, pērngad februārī Mirdza Ķempe. 2007. gada 22. jūnijā arī Erikam Ādamsonam apaļš simts. Jūs piederat paaudzei, kam Ādamsons bija literatūrā ienākošais, jaunīblaika izjūtu izteicējs. Kas jūs viņa dzejoļos, prozā konkrēti saistīja tolaik – trīsdesmito gadu nogalē, kaŗa laikā, arī vēlāk?

Jānis Krēsliņš (seniors): Erika Ādamsona dzeju un prozu atklāju un iemīlēju jaunos gados II Pasaules kaŗa vācu okupācijas laikā. Par spīti daudzajiem cenzūras žņaugiem, par kuŗiem parasti atbildīgi bij literāri analfabēti, tai laikā publicēja arī vērtīgus un nozīmīgus latviešu rakstnieku darbus. Līdzīgi kā citas okupācijas gados. Brīnumainā kārtā arī krietnu skaitu Erika Ādamsona sacerējumu, kaut gan, ja okupācijas iestādēm būtu bijis zināms rakstnieka dzejolis Vāczemei, kas iespiests Latvijas Sociāldemokrātu partijas izdotā Strādnieks 1934. gadagrāmatā, viņa liktenis būtu bijis apzīmogots. Šai poēmā dzejnieks asi nosoda Hitlera režīmu un, kā viņš raksta, Izraēļbērnu vajāšanu un grāmatu dedzināšanu. Pirms krājuma Saules pulkstenis klajā laišanas (1941) man par rakstnieka iepriekšējiem dzejas un prozas krājumiem nebij ne mazākās jausmas – tāpat kā par daudz ko citu latviešu un cittautu literatūrā. Latvijas Vērtspapīru spiestuvē iespiestais, Zelta Ābeles izdotais Saules pulkstenis pēc drūmā un nežēlīgā padomju gada, par spīti hitleriskās okupācijas režīma spaidiem, šķita kā vēsts no citas, neparasti tīras, skaistas un latviskas pasaules. Pats krājums Edgara Slavieša grafiskā ietērpā bij arī grāmatu mākslas meistardarbs. Droši vien ar Saules pulksteni iepazinos tikai pēc 2. izdevuma publicēšanas (1942). Lielu prieku sagādāja arī stāstu krājums Lielais spītnieks, ko arī ar Leonīda Alkšņa apvāku, grafisko apdari publicēja Miķeļa Gopera Zelta Ābeles apgāds (1942). Jāņa Kadiļa apgāds klajā laida Ādamsona poēmu Koklētājs Samtabikse (1943) ar Aleksandra Junkera ilustrācijām kokgrebumā un izcilā grafiskā iekārtojumā. Laikraksts Tēvija, kur literārais redaktors bij Kārlis Zariņš, 1943. un 1944. gadā iespieda Ādamsona romānu Sava ceļa gājējs, ko viņš parakstīja ar pseidonīmu Eriks Rīga. Tajā viņš uzbuŗ 30. gadu Rīgas skolu vidi, apraksta savas un savu vienaudžu pieaugšanas likstas. To lasot, varēju šad tad identificēties ar romāna varoni. Grāmatā romāns dienas gaismu pirmo reizi ieraudzīja Stokholmas apgāda Daugava iespiestā, Jāņa Rudzīša rediģētā Ādamsona Rakstu 2. sējumā(1960). Sava ceļa gājēju 1944. gada rudenī nelegālā sarīkojumā Nacionālā teātrī godalgoja Raiņa un Aspazijas Piemiņas fonds brīdī, kad Sarkanā armija bij pie Rīgas vārtiem un pats dzejnieks slimības dēļ savā godināšanā klāt būt nevarēja. Vācu okupācijas gados Erika Ādamsona dzejas, stāstus un tulkojumus publicēja Kārļa Skalbes rediģētais Latvju Mēnešraksts, sākot jau ar pašu pirmo numuru. Te parādījās (1942, 2) arī viņa apcere par vācu liriķi Frīdrihu Helderlīnu (Hölderlin,1770–1843), sengrieķu dzejas un kultūras dievinātāju, kuŗa draugi un studiju biedri, viņam mācoties Tibingenas (Tübingen) Universitātē, bij vēlāk slavenie vācu filozofi un literāti Georgs Hēgelis (Hegel, 1770–1831) un Augusts Šlēgelis (Schlegel,1767–1845), un pēdējā dzejas tulkojumi. Par Helderlīnu Ādamsons raksta: Sengrieķija viņam noderēja kā konkrēts, savam laikam noderīgs ideāls, kā cilvēcīgās un mākslinieciskās harmonijas paraugs, un tā, iekausēdams sava rakstura pretrunas un dažādības antīko formu stingrā likumībā, viņš parādās mūsu priekšā kā īsts klasiķis. Ādamsons piemin arī Helderlīna “atēnieti” Zuzeti Gontardu, vācu dzejnieka darbu un dvēseles labāko sapratēju, “Diotimu”, kas kļūst viņa ceļa zvaigzne, viņa mūza un daudzu darbu galvenā varone, līdzīgi Dantes Beatričei un Petrarkas Laurai. Platons (apm.428–347 pr. Kr.) savā darbā Symposion (Dzīres) raksta, ka Diotima ir priesteriene, no kuŗas Sokrāts ieguvis atziņu, ka mīlestība ir ilgas pēc skaistuma. Pēc savas Diotimas nāves Helderlīns sava mūža beigu dekādes, slimības mākts, pavada vientulībā Tībingenā vecā pilsētas tornī pie Nekāras upes, netālu no universitātes, kuŗā viņš bija mācījies. Šī vide man ir tik ļoti pazīstama, jo, kad aprima II Pasaules kaŗa vētras un bij laimējies palikt dzīvam, kopā ar citiem latviešu jauniešiem studēju Tībingenas Universitātē, kas tolaik atradās Vācijas franču okupācijas zonā. Ādamsons arī raksta par Helderlīna draudzību ar kurzemnieku, rakstnieku Kazimiru Bēlendorfu (Boehlendorff, 1775 – 1825), gan nezinādams, ka Bēlendorfs rakstīja arī latviešu valodā un ka viņa dzejas iespiestas 1824. un 1825, gadā Latviešu Avīzēs. Zīmīgas Ādamsona tulkotās Helderlina Jaunība rindas, ko atdzejotājs varēja attiecināt arī uz sevi:

Mani uzaudzināja

Biržu žūžoņas labskaņa.

Un mīlēt mācījos

Es pie puķēm.

Es dievu rokās uzaugu liels.
 

(Latvju Mēnešraksts 1943, 1)

A.K.: Kādēļ, pēc Latvijas atstāšanas, neapsīka Jūsu interese par Eriku Ādamsonu un viņa darbiem?

J.K.: Studiju gados Tībingenā varēju iepazīties ar Ādamsona grāmatām, dzeju norakstiem, kas bij studiju biedrenes Mudītes Austriņas un citu paziņu krājumos, tāpat arī ar to latviešu un citu autoru darbiem, kuŗi bij rosinājuši Ādamsonu. Tā guvu vielu, ko kopā ar paša atmiņām, varēju izmantot referātam latviešu PEN kluba sarīkojumā 1948.28.XI Eslingenā. Referāta versija iespiesta žurnālā Laiks. Latvju Mēnešraksts (1948, 32), pārspiesta manu Rakstu 1. sējumā (2004). Līdz tam laikam Latvijā, atskaitot Jāņa Sudrabkalna nekrologu Karogā (1946, 3), nebij publicēts neviens cits raksts par viņu. Sudrabkalns prata novērtēt Ādamsona talanta spožumu, diemžēl, saistot to ar meslu nomaksu valdošai ideoloģijai. Kopš 1949. gada, kad ierados ASV, blakus citām interesēm allaž mēģināju vākt liecības un materiālus par Ādamsonu, vienalga kur tās publicētas. Viens no jaukākajiem ieguvumiem ir 1937. gadā Rīgā izdotās Smalkās kaites ar košo Anšlava Eglīša vāka zīmējumu. To Klārai Ozolai, 1905. gada revolūcijas vadoņa Jāņa Ozola sievai, uz ASV bij sūtījis viņa Latvijā palikušās pirmās sievas dēls ar paša rakstnieka kaligrāfisko ierakstu: Es vēroju rožu dobes, kuras rudenī apsedz skujām, lai vārīgie ziedi neiznīktu. Viss no senatnes, ko zeme slēpa, uzglabājies, bet daudz, kas palicis virs zemes, gājis bojā. 25.I 1940. Eriks Ādamsons. No Jāņa Ozola ieguvu arī latviešu komunistu Maskavā izdoto Celtni, kuŗā (1934, 6) iespiests varbūt visnaidīgākais, asākais Ādamsona darbu izvērtējums, ko uzrakstījis ļoti prominentais latviešu komunists Sīmanis Berģis, kurš savu laiku darbojies arī ASV. Rakstā „Cūcība, kas pārspēj mēru“ Berģis raksta, ka „Balādi par latgalieti“, kas iespiesta Domās (1934, 1), Ādamsons uzrakstījis laikam Kalniņu Klārai un citām zocfašistu diždāmām satrepējušo jutekļu kairināšanai. Jāpiekrīt rakstnieka laikabiedru domām, ka viņa jaunības laika dzeja ar radikāli kreisām un naturālistiskām tēmām ir sacerēta Mirdzas Ķempes ietekmē.

A.K. Par Ādamsonu runā arī kā par izsmalcinātu aizrobežu literatūras, klasiskās mūzikas zinātāju: viņš spēlē klavieres, zīmē, ir vieglprātīgs bohēmietis un dēku aprakstos vēstulēs atklāts, patiess līdz nejēdzībai. Bet nekad – rupjš. Pusaugā viņš gandrīz pamet skolu, bet studiju gados tieslietas, lai tikai – rakstītu, tātad no zēnības viņu urda rakstīšanas velns. Īsti laimīgs viņš jūtas, kad var netraucēts rakstīt un dzīvot ar saviem tēliem, nedomājot, ko sabiedrība par tiem teiks. Šādi brīži ir tie vērtīgākie manā mūžā, un arvien vairāk es sāku domāt par aiziešanu no pasaules uz ilgāku laiku, lai varētu rakstīt un atstāt pasaulei visas tās dīvainās atziņas, ko esmu pa šiem vieglprātības gadiem rotaļādamies ieguvis (vēstule Padegai 1943.24.X).

J.K.: Jaukas atmiņas, „Visu mūžu līdzās nāk brālis Eriks“, par izglītoto un neproletārisko rīdzinieku vidi, kuŗā savu bērnību un jaunību pavadījis Ādamsons, ir uzrakstījusi viņa māsa Lilija Ādamsone-Vilka (Varavīksne 1981). Tanī neapšaubāmi rodami iedīgļi viņa literatūras un mūzikas mīlestībai. Pieminot rakstnieka nāves 50. gadskārtu, 1996. gadā intervēju viņa seno laiku draugus un paziņas -- trimdiniekus Anšlavu Eglīti, Knutu Lesiņu, Jāni Kadili, Valdu Moru. Daļa vākuma iespiesta LaRAs Lapā (1996, 46/47), arī manu Rakstu 1. sējumā. Rakstnieka 80. gadskārtā (1987) nolasīju referātu 2 x 2 nometnē Katskiļos, ko ilustrēju ar daudziem viņa darbu, par viņu rakstīto apceŗu piemēriem. Manu priekšlasījumu ar nozīmīgām atmiņām par Eriku Ādamsonu un Mirdzu Ķempi rakstnieka pašos pēdējos brīžos bagātināja kultūrvēsturnieks un valodnieks Konstatīns Karulis. Manuprāt zīmīgi ir Ādamsona astoņdesmitgadei veltītie literatūrzinātnieka Viļņa Eihvalda vārdi rakstā „Cilvēcības un skaistuma slavinātājs“ Padomju Jaunatnes (1987.2.VII): Eriks Ādamsons ir viena no latviešu pirmspadomju dzejas augstākajām virsotnēm un reizē arī viens no visa literārā procesa mezglpunktiem. Viņa skumīgi daiļā, smalki veidotā daiļrade līdzīgi nemirstīgā Mocarta mūzikai uzlūkojama par veiksmīgu sintēzi, par visu agrāko laikmetu cildenāko humānistisko tradīciju pārmantotāju un tālākvirzītāju XX gadsimta pirmās puses apstākļos. Daudzos darbos, visnotaļ pēdējos mūža gados rakstītos, Eriks Ādamsons netieši klāsta arī savus ētiskos uzskatus, kas būtībā ir kristīgi. Zinu, ka daudziem šo rindu varbūtējiem lasītājiem manis teiktais nebūs pa prātam. Rezignēti vērodams baigos asiņainos radikālā nacionālisma un šķiru cīņu sludinātāju, un ne tikai to, izraisītos asins plūdus, viņš arkārtoti piemin Labo Ganu, kas dod mieru, un rakstnieks bieži risina Bībeles tēmas – un ne jau tikai eksotisko notikumu un personāžu dēļ.

A.K.: Viņa dzejas galvenais temats – mīlestība, prozā – katra cilvēka individuālā savādība. Ir viņam kāds 1945. gada dzejolis “Nāve un dziesminieks”, kuŗā liriskais “es” pierunā nāvi pagaidīt, jo Es zaļās acīs iemīlējos - / Pēc manis citureizi nāc! un Es mīlot nemirstību gūšu/ Un spēšu tevi atvairīt. Neesmu Ādamsona pielūdzēja, bet šis dzejolis, zinot, ka tas tapis slimnīcā, no kuras viņš mājās vairs neatgriezās, vienmēr, kad lasu, satriec. Kas jūs visa mūža garumā saistījis pie Ādamsona?

J.K.: Dzejā vispirms tā vārda, valodas mīlestība, izcilā ritma izjūta, respekts pret pantmēru, dzejas tradicionālajām formām. Viņa dzeja ir pilnīgs pretstats šodienas latviešu postmodernistu jaunākās paaudzes literātu rakstītiem darbiem. Prozā - neparastie, eksotiskie temati un īpatnējie raksturi. Un, protams, vienmēr viņa skumīgais, gudrais, iecietīgais humora caurstrāvotais skats pašam uz sevi, savu laiku, savu Rīgu un vēsturi. Respektēju arī viņa pasakā Labais vientulis, vilks un avs apslēpto atziņu Elzas Stērstes, Veronikas Strēlertes un Valdemāra Damberga rediģētajā almanahā Zelta Ābele (1943), ka nekādā gadījumā nav otram jāatņem dzīvība, pat ja, šo prasību īstenojot, pašam jāaiziet bojā. Tā rakstīta laikā, kad mūsu dzimtenes likteņus noteica nežēlīgas, asinkāras lielvaras. Un, protams, apbrīnoju rakstnieka spēju pasmaidīt par sevi:

Kad mani vajā neveiksmes,

Kā seskam slazdā kad man klājas,

Tad paciešos, jo zinu es

Tas Kungs ar mani rotaļājas.