Maija Andersone
DZĒŠOT PADOMJU PAGĀTNI
NO LATVIEŠU SARKANO STRĒLNIEKU LAUKUMA LĪDZ OKUPĀCIJAS MUZEJAM
 |
| Maija Andersone Foto: Jānis Nagobads |
Tas nevienam nav noslēpums, ka cilvēka atmiņa ir ierobežota. Cilvēks nevar atcerēties visu, ko ir dzirdējis, redzējis un pārdzīvojis. Atsevišķi notikumi aizmirstas pavisam, citus var atsaukt atmiņā tikai ar pūlēm, vēl citus notikumus mēs it kā atceramies, bet, kad salīdzinām savas atmiņas ar citu cilvēku atmiņām, atklājam, ka esam pagātni sagrozījuši līdz nepazīšanai. Kā lai izskaidro šīs atmiņas īpatnības? Kas nosaka to, kuŗus notikumus mēs atceramies un kuŗus aizmirstam, bet kuŗus pārveidojam?
Psichologi uzskata, ka atmiņas sagroza mūsu zemapziņa. Ja kāds vārds vai priekšmets mums asociējas ar kaut ko nepiedienīgu vai nepatīkamu, mūsu psichē tas tiek nospiests zemapziņā un mēs nekādi nespējam to vēlāk atcerēties. Psichoanalītiķi domā, ka šādas apspiestas atmiņas var izraisīt psichololoģiskas pataloģijas, piemēram, šizofrēniju vai dažādas fobijas.
Sociologi atmiņas nepilnības skaidro citādi. Līdztekus katra cilvēka personīgajām atmiņām sociologi norāda uz atmiņām, kas cilvēkam ir kopīgas ar citiem. Katrai sociālai grupai, piemēram, ģimenei, reliģiskai sektai, tautai vai sporta komandai, ir sava pagātne. Grupas biedri apzinās šo kopējo pagātni un tikšanās reizēs atgādina viens otram pagātnes notikumus. Socioloģiskos terminos katrai grupai ir sava kolektīvā atmiņa
Sociologi uzskata, ka lielāko daļu cilvēka atmiņu patiesībā ir vienas vai otras grupas kolektīvās atmiņas un ka cilvēks šo informāciju atceras tikmēr, kamēr viņš pieder šīm grupām. Atceros, kā bērnībā reiz apvainojos uz vecākiem, ka viņi nebija ar mieru man iegādāties suni, un teicu, ka brālim viņi pat govi nopirktu. Šis notikums ir daļa no mūsu ģimenes kolektīvās atmiņas. Es atceros šo notikumu tāpēc, ka ģimenes saietos tētis to reizēm pārstāsta. Kā 1. ģimnazijas 9. klases skolniece atceros, ka ķīmijas skolotājai likās, ka es un vēl pāris klasesbiedri dezorganizējot klasi, un manus vecākus izsauca uz pārrunām pie direktora. Tā ir daļa no manas bijušās klases kolektīvās atmiņas un satiekot savus kādreizējos klasesbiedrus, mēs šo notikumu reizēm pieminam. Daudzus no notikumiem, ko atceros, pati personīgi pat neesmu piedzīvojusi. Kā latviete atceros, ka 1918.gadā deklarēta Latvijas neatkarība. Kā bijušās Padomju Savienības oktobrēns atceros, ka Vladimirs Iļjičs Ļeņins baļķi vienmēr nes no resnā gala. Katra mana atmiņa mani saista ar noteiktu sociālu grupu – ar manu ģimeni, ar skolu, ar latviešu tautu, ar „padomju” latviešiem.
Kopīgas atmiņas, kopīgas pagātnes apziņa ir nepieciešama, lai grupas locekļi justos saistīti viens ar otru. Lai radītu šo kopības sajūtu, katrai grupai ir atceres rituāli. Ģimenē tie ir radinieku saieti, jubilejas, kāzas un bēres. Skolasbiedriem tie ir klases vakari. Nācijām tie ir valsts mēroga atceres pasākumi un valsts svētki. Tāpat kolektīvā atmiņa tiek saglabāta fotogrāfijās, grāmatās, laikrakstos, kapu plāksnēs, muzejos un pieminekļos. Atceres rituāli un atmiņas priekšmeti atgādina visiem grupai piederošajiem, ka viņiem ir kopēja pagātne, kopējas „saknes”.
Tāpat kā katra cilvēka personīgās atmiņas, grupas kolektīvās atmiņas nav precīzas pagātnes kopijas. Atsevišķi pagātnes notikumi tiek uzsvērti, citi noklusēti. Grupas pagātnes interpretācija tiek pārveidota atkarībā no grupas šodienas situācijas. Fotogrāfijas tiek plēstas un atkal salīmētas. Pieminekļi tiek celti un nojaukti. Ielas tiek pārdēvētas, un vēstures grāmatas pārrakstītas. Valstiskā līmenī politiskā cīņa par varu nereti nosaka to, kuŗi pagātnes notikumi tiks ierakstīti tautas vēsturē, bet kuri tiks nolemti aizmiršanai.
Attiecinot visu iepriekš minēto uz šodienas situāciju Latvijā, jāsaka, ka, manuprāt, Latvijā kopš 90. gadu sākuma ir novērojami mēģinājumi izdzēst padomju pagātni no latviešu kolektīvās atmiņas. Šo mēģinājumu aizmirst šeit ilustrēšu ar piemēru – Latviešu sarkanā strēlnieku laukuma pārtapšanu par Rātslaukumu un Latviešu sarkanā strēlnieku muzeja pārtapšanu par Okupācijas muzeju (turpmāk: OM).
Droši vien daudziem, kas bijuši Rātslaukumā Rīgā, ir ienācis prātā, ka šī Vecrīgas daļa izskatās pavisam dīvaini. Košais kruzuļotais Melngalvju nams līdzās tumšajam askētiskajam OM korpusam izskatās kā putukrējuma torte līdzās vecam sarūsējušam skārda spainim. Arī praktiskā ziņā abas ēkas it kā konkurē par vietu. Melngalvju nams ir uzcelts tik tuvu OM ēkai, ka lietus laikā notekūdens no Melngalvju nama jumta tek uz OM sienas un bojā ēkas pamatus. Sabiedrības domas dalās. Vieni uzskata, ka OM ēka atspoguļo padomju okupāciju kā melnu traipu latviešu tautas vēsturē, un tāpēc ēka un muzejs jāsaglabā. Citi uzskata, ka muzeja ēku līdz ar visiem citiem padomju pieminekļiem vajag jaukt nost vai vismaz pārvest uz Pārdaugavu un uztaisīt padomju „kapsētu”. Architekti uzsver ēkas architektonisko vērtību. Rīgas domnieki atgādina par augstajām zemes cenām.
Aizpagājušajos Ziemassvētkos biju viesībās Ņūdžersijā pie diriģenta Andreja Jansona. Saruna pievērsās OM un izraisījās strīds starp trimdas latvieti vēsturnieku Jāni Krēsliņu un Padomju Latvijā dzimušo un nesen uz Ņujorku atbraukušo Vilni Geidi. Krēsliņš uzsvēra, ka OM ir vieta, kuŗā Rīgā iebraukušie tūristi var uzzināt Latvijas neseno vēsturi. Ja muzeju pārceltu uz citām telpām ārpus Vecrīgas, tik daudz tūristu to nevarētu apmeklēt. Vilnis Geide savukārt dedzīgi apgalvoja, ka tā ēka ir jāvāc nost. Viņam tā likās pati atbaidošākā ēka Vecrīgā un viņa atmiņās asociējās ar to, kā no skolas bija reizi gadā jāiet obligātajā muzeja apmeklējumā. Lai izprastu, kāpēc Rātslaukuma architektūra ir tik dīvaina un kāpēc Krēsliņa un Geides viedokļi par šo vietu tik būtiski atšķiras, ir jāpievēršas muzeja ēkas vēsturei un jāatklāj muzeja ēkas vieta dažādu sabiedrības daļu kolektīvajā atmiņā.
No Rīgas uzcelšanas līdz 14.gs. vietā, kur šobrīd atrodas Rātslaukums, bija tirgus laukums. Kad laukuma malas apbūvēja un vienā pusē Rīgas rāte uzcēla Rātsnamu, laukumu attiecīgi pārdēvēja par Rātslaukumu. Iepretim Rātslaukumam namu uzcēla neprecētie tirgotāji, kuŗi sevi dēvēja par Melngalvjiem. Namu attiecīgi nodēvēja par Melngalvju namu. Līdz pat II Pasaules kaŗam laukums palika praktiski neskarts. 30. gados prezidents Kārlis Ulmanis gan plānoja laukuma daļu starp Rātsnamu un Daugavu apbūvēt, uzceļot tur viesnīcu un citas sabiedriskas ēkas, bet kaŗa dēļ šie plāni netika realizēti. Kaŗa laikā visas Rātslaukuma ēkas nodega un 40. gadu beigās padomju valdība novāca ēku atliekas. 1965. gadā Padomju Latvijas valdība pārdēvēja laukumu par Latviešu sarkano strēlnieku laukumu. Laukuma pārdēvēšana, tāpat kā ielu nosaukumu maiņa tika izmantota, lai simboliski uzsvērtu, ka Latvijas sabiedrība tagad dzīvo jaunā sociālistiskā laikmetā un ka tai nav nekā kopīga ar tās buržuāzisko pagātni. Vēl pēc 5 gadiem brīvā laukuma vidū tika uzbūvēta tagadējā muzeja ēka, un ēkā tika iekārtots Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Sākotnēji tika iecerēts, ka muzeja ēka tiks celta tieši uz Melngalvju nama pamatiem, bet architektiem, kas projektēja ēku, izdevās būvi „novirzīt” vairāk uz Daugavas pusi, un Melngalvju nama pamati palika neskarti. Drīz pēc tam līdzās muzejam Daugavas pusē tika uzcelts piemineklis – uz paaugstinājuma trīs stalti vīri ar šautenēm un piecstaru zvaigznēm pie cepurēm stāv ar muguru pret muguru it kā sardzē. Uz pieminekļa plāksnītes bija lasāms Latviešu sarkanie strēlnieki. Padomju laikā muzejs kalpoja izglītojošiem un reprezentatīviem mērķiem. Uz muzeju regulāri tika vestas skolēnu un studentu grupas. Muzeja telpās pirmo klašu skolnieki tika uzņemti oktobrēnos, 4. klašu skolnieki pionieros, bet studenti komjauniešos. Kad uz Rīgu atbrauca augstas Padomju Savienības amatpersonas, viņi parasti apmeklēja arī muzeju. Faktu, ka šajā vietā kādreiz bijis Rātslaukums, padomju vara neuzsvēra un pamazām bijušais Melngalvju nams un Rātslaukums dzisa no tautas kolektīvās atmiņas.
Laukums palika neskarts līdz 80. gadu beigām, kad Padomju Savienība sāka šķelties. Radās latviešu nacionālistu kustības, kuŗas mēģināja panākt Latvijas Republikas neatkarību. Ar gudru ziņu nacionālisti savus centienus nosauca par nacionālo „atmodu”, tādējādi uzsverot, ka netiek veidota jauna latviešu nācijvalsts, bet gan tiek „modināta” tauta un valsts, kuŗa ir pirmskaŗa neatkarīgās valsts turpinājums. Padomju laiks tika skatīts vienkārši kā pārtraukums Latvijas vēsturē – nepatīkams un vardarbīgs pārtraukums, atmiņas, par kuŗu latviešu nacionālisti labprāt izdzēstu pilnībā no latviešu kolektīvās atmiņas. Šajā nacionālās atmodas kontekstā tika darīts viss iespējamais, lai atgrieztos atpakaļ vēsturē, lai atgrieztos pirmskaŗa neatkarīgajā Latvijā. Tika dziedātas vecās Latvijas laika dziesmas, tika pārizdotas Latvijas laika vēstures grāmatas, tika gāzti padomju pieminekļi un restaurēti vēsturiski nami, tika atjaunotas pirmskaŗa latviešu organizācijas un tika mainīti ielu nosaukumi tā, lai tie atbilstu pirmskaŗa Rīgas ielu nosaukumiem. Tika darīts viss, lai padomju laiks Latvijas vēsturē tiktu aizmirsts kā ļauns sapnis.
Simboliskā atgriešanās pirmskaŗa Latvijā skāra arī Latviešu sarkano strēlnieku laukumu. Muzeja ēka netika nojaukta, bet, lai izdzēstu tās padomju pagātni, vārds „sarkanie” tika dzēsts no laukuma un muzeja nosaukuma. 1990. gadā muzeju slēdza financiālu problēmu dēļ. Tai pašā laikā nauda atradās, lai jaunizveidotā Rīgas izpildkomiteja pieņemtu lēmumu atjaunot Rīgas „vēsturisko” centru, šinī gadījumā bijušo Rātslaukumu ar visām tam piederīgajām ēkām. Laukumu apjoza un uzsāka pamatu atjaunošanu. Muzeja ēka stāvēja tukša un pamesta līdz 1993.14.VI, kad tajā tika izvietota pagaidu ekspozīcija par „baigo gadu”, kas palika muzeja ēkā pastāvīgi, un muzejs tika pārdēvēts par OM, un tāds tas saglabājies līdz šodienai.
1999. gadā Rīgas Dome beidzot paziņoja par ieceri muzeja ēku nojaukt, un 2000. gadā atklāja jauno Melngalvju namu, identisku „vecā” Melngalvju nama kopiju. Drīz pēc tam tika „atjaunotas”, precīzāk, uzceltas pilnīgi no jauna, arī pārējās „vēsturiskās” ēkas. OM, kas ēku bija apsaimniekojis jau 5 gadus, protestēja pret domes ieceri pārvietot to uz citu ēku. Architekti protestēja pret ēkas nojaukšanu. Sabiedrības domas dalījās. Un dalās vēl joprojām. Bez architektiem pret ēkas nojaukšanu galvenokārt protestē ārzemēs dzīvojošie latvieši, kuŗi ir arī būtiskākie sponsori muzeja uzturēšanā. Viņu acīs ēka simbolizē OM, muzeju kas veic būtisku politisku darbu – atgādina tūristiem un jaunajai paaudzei, ka padomju laiks Latvijas vēsturē ir okupācija. Par ēkas nojaukšanu galvenokārt aģitē tie nacionāli noskaņotie Latvijas iedzīvotāji, kuŗu acīs tas bija Sarkano strēlnieku muzejs, padomju pagātnes simbols, kas pēc iespējas ātrāk jāizdzēš no latviešu pagātnes. Un tikai pavisam nedaudzi atgādina, ka varbūt ēka ir jāsaglabā tieši kā padomju pagātnes piemineklis.
Vēlme ēku nojaukt ir lieliska ilustrācija tam padomju atmiņu dzēšanas procesam, kas jau kopš atmodas sākuma novērojams Latvijas sabiedrībā. Uzskatu, ka tas ir nepareizi. Tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju – gan latviešu, gan krievu – negribu atgriezties vēsturē, ne pirmskaŗa, ne padomju. Gribu dzīvot šodienā, dzīvot mierā un saticībā. Bet uzskatu, ka nav iespējams dzīvot mierā un saticībā, noliedzot savu pagātni. Saliedētai sabiedrībai ir nepieciešama sava saliedēta pagātne. Ir nepieciešams vēstures stāsts, kuŗā katra sabiedrības daļa redz savu vietu, redz pamatojumu, kāpēc viņa pieder šai sabiedrībai. Nedrīkst vienkārši izdzēst 50 gadus no Latvijas vēstures. Ar 50 gadu dzēšanu mēs izdzēšam manu vecāku paaudzes bērnību un jaunību. Vēl ļaunāk – ar 50 gadu dzēšanu no latviešu atmiņas, mēs izdzēšam visu, kas krieviski runājošajos Latvijas iedzīvotājus, kuŗi ir dzimuši un auguši Latvijā, saista ar Latvijas valsti. Nosaucot visus šos 50 gadus, vairāk kā pusi cilvēka mūža, vienā vārdā „okupācija”, mēs nosaucam visus krieviski runājošos Latvijā par okupantiem. No vienas puses mēs vēlamies, lai viņi integrētos Latvijas sabiedrībā, lai viņi iegūtu pilsonību, lai viņi justos piederīgi. Bet no otras puses, mēs izdzēšam to pagātnes daļu, kas latviešiem un krieviem ir kopīga. Manuprāt, mēģinot aizmirst un noliegt savu padomju pagātni, mēs zāģējam zaru, uz kuŗa paši sēžam.
Maijas Andersones, socioloģijas doktorantes (The New School for Social Research, New York) pastāvīgā dzīves vieta ir Latvijā. Raksts pārņemts no Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības žurnāla Vēja Zvani 2006. gada decembra nr. (vejazvani@gmail.com ; www.alja.org).
JG redakcija labprāt uzklausīs lasītāju
domas par šo tematu.
