Uldis Bērziņš

PAR PĒRNRUDEN LASĪTO

Dzejnieka Ulda Bērziņa pērngad Ziemsvētkos rakstīto un JG sūtīto eseju ar mazliet mainītu virsrakstu ievietojam pavasara numurā, jo tā sasniedza redakciju pāris nedēļas pēc 2007. gada decembra nr. parādīšanās dienas gaismā (red.).

 

Vispirms lai dalīti mani prieki – zvana kolēģe Nora Kalna un vēsta, ka izdevniecībā Zvaigzne ABC iznācis „mazais Korāns” – 17.-28. sūra Amerikā iepirktā prātniecisku tekstu sērijā! Tā man – pirmā sastrādāšanās ar redaktoriem un komentāra autoru Dr. phil. Jāni Ešotu. Tad rīt jāzvana un jāmēģina dabūt kādus autoreksemplārus... mēle samežģījās, kas cilvēktulkam par līdzdalību dievišķā Autora mūžīgā Tekstā!

Taisni par to šoruden šur tur atradu, ko palasīt – nu, piemēram, par Vecās un Jaunās derības autortiesībām domāts un diskutēts jau gadsimtiem ilgi. Cik lielā mērā tad Dievs vada aizrautīgā pravieša mēli, iedvesmotā rakstītāja roku? Vai cilvēks tā īsti maz tiek pie vārda? Dominikāņu mūks Marī-Žozefs Lagranžs, franču Bībeles un arheoloģijas skolas dibinātājs Jeruzalemē (Marie-Joseph Lagrange, 1885–1938) uzskatīja, ka ...atklāsme ir dievišķa balva, kas ļauj Bībeles autoriem izvēlēties noteiktas idejas (lai kāds būtu to tiešais avots), saprast un vērtēt tās, un veidot no tām literāru darbu. Tad iznāk, ka Raksti ir pilnībā Dieva radīti un pilnībā arī to autora – cilvēka radīti. Te esmu uzšķīris populāro Jauno Jeronīma Bībeles komentāru (The New Jerome Biblical Commentary, 1995, p.1030), jo Lagranža viedokļa izklāsts tajā gandrīz burtiski atbilst visam, ko tūliņ no cita avota citēšu par Korāna pētnieka Fazlur Rahmāna Malika uzskatiem.

Holandietis R. Fernhauts (Rein Fernhout) savā grāmatā Kanoniskie teksti – absolūtas autoritātes objekti: Fazlur Rahmāns uzskata, ka arī jau dzejiskā iedvesmā dzejnieka jūtas, domas un vārdi pilnībā savienojas un kopā veido paši savu realitāti. Kaut ko līdzīgu var vērot attiecībā uz Muhammedu. Viņa „morāli intuitīvā uztvere” sasniedz stāvokli, kad tā jau saplūst ar „morālo likumu”, t.i. ar Dieva likumu. Un Vārds ir dots tajā mirklī vienlaikus ar iedvesmu – kā skaidrs Dieva Vārds, bet tas nonācis līdz mums caur pravieša sirdi. Kā lasām viņa vēlākā darbā, nav pat izslēgta iespēja, ka Muhammeds sludina sižetus, ko viņš dzirdējis no citiem – pazīstams Muhammeda oponentu pārmetums. Tādi sižeti „viņa tiešās pieredzes iespaidā” jau ir kļuvuši par atklāsmi. (R. Fernhout, Canonical Texts – Bearers of Absolute Authority, Amsterdam – Atlanta, GA 1994, p.233.)

Ko franču mūks Marī–Žozefs Lagranžs saka par mūsu Svētajiem rakstiem, to pakistānietis Fazlur Rahmāns Maliks saka par Korānu. Varbūt izcilais islāmologs iespaidojies no senākā domātāja darbiem – tieši vai pastarpināti? Nāks jauns pavasaris, kā Korāna lasītājam un tulkotājam man būs interesanti izpētīt Lagranža un Fazlur Rahmāna uzskatu saikni, atrodot un salīdzinot attiecīgus pārspriedumus viņu abu darbos. Šā vai tā, pilnam Korāntekstam līdz ar pirmo zāli jābūt izdevniecībā „Zinātne”! Ja man i neizdodas tulkojumā atspoguļot Korāna dievišķo skaistumu un varenību, tad ar cilvēcisko komponentu es ceru galā tikt...

Kārtējo reizi i šoruden pusbalsī pārlasīju Čaka nepabeigto lugu Matīss – kausu bajārs, ko dzejnieks rakstījis 1942. un 1943. gadā. Šī dzejas luga man skaitās Čaka lielākais veikums pēc Mūžības skartajiem, un reizē – lielā strēlnieku epa parodija Otrā pasaules kara bezcerībā. Mūsu nacionālais Dzejnieks tagad nevis rāda – rada mūs, kas „pašnodevušies”, kas viens otru zemnieciskā apņēmībā nodevuši – kam? No divām debespusēm uzklupušiem „impēriju atjaunotājiem”. Bet uz skatuves ceram tomēr „uzvarēt kausā” – nodzert pie zemes i vienus, i otrus! Esmu jūsmā pat apgalvojis, ka Matīss esot pirmais latviešu vai bezmaz Eiropas postmodernais gabals, jo tas radot pats i savu lasītāju, i savu autoru, savu (ne)realitāti, kur i lasītājam, i autoram no neizturamās vēstures Realitātes tverties.

Izlasīju Līgas Rundānes Leluos atlaidys latgaļu rakstu valodā (Rēzekne, 2004), <latgola.lv> rodamā vuordineicā pārbaudīdams, ko esmu vai neesmu latgaliski sapratis. Lūde kai zibsnis sper, / Sylts asnis apsalej ap kryutežu. / Jumprova Marija, par kū? Mini pats, par ko – arī te radīti un rādīti mēs, kas „2. Pasauļa karā” šāvām viens uz otru.

Lasu Kipras turku dzejnieka, tagad jau arī prozaiķa Mehmeda Jašina romānu Bezrobežības stundas (Sınırdışı saatler), kas pirmoreiz izdots 2003. gadā. Bija vecajā sultānu Turcijā tādi Karamanas pareizticīgie turki (karamanlī), vai citā skatījumā – turciski runājošie un rakstošie grieķi. Pirmā Pasaules kara noslēgumā, Turcijas un Grieķijas politiskajiem projektiem kaujaslaukā saduroties, tie šaudīja līdz – vieni pa labi, otri pa kreisi. Jaunā Turcija izlēma, ka tādu kristīgu turku nevar būt, un sūtīja tos dzīvot Grieķijā un runāt grieķiski. Vecā paaudze, vai atceraties, bija tāds grieķu premjerministrs Karamanlis – jā, no tiem pašiem. Un tā aizgāja nebūtībā vesela literatūra un avīžniecība, rakstīta turciski, bet grieķu burtiem. Tagad nāk postmodernists un savā romānā šo aizslaucīto realitāti atjauno. Mehmets Jašins rada tādu kā “racionalizētu” Karamanas grieķburtu ortogrāfiju un “rada” i Autoru – Mihailu Oskaru, kuram pats par tulku – nodaļas sākas turciski ar grieķu burtiem, bet turpinās mūsdienu turku latīņrakstā (“tulkojumā”). Postmodernists nebaidās lasītāju nokaitināt, likdams apgūt grieķu burtus... Neiztiekam i bez postmodernas perversijas – tulkam jābūt sievišķīgi padevīgam Autora rokās, un darbastundās Mehmeds ir Maržorija Jašina-Oskara. Jucis! – ņirdz izdevēji. Vai viņš sēžas pie datora brunčos?

Šovasar mūžībā aizgājis amerikāņu filozofs Ričards Rortijs – paņēmu pārlasīt, kā tad gadu tūkstošos un simtos evolucionē cilvēces lielā kaisle pēc „Patiesības”, lielā kāre ieraudzīt sevi un būt Pašam Sev. Postmodernisma laikmetā mēs esot jau nonākuši līdz atziņai, ka visas Patiesības – mitoloģiskie priekšstati, reliģiskās, pēc tam filozofiskās sistēmas, galu galā arī zinātnes patiesības bijušas un ir (un būs) tikai – literatūra... Un cilvēks, to sapratis, vairs nevaicā: kas ir patiess? bet gan – kas ir jauns, oriģināls, agrāk nelasīts? Es braši turos postmodernisma ideologam līdz. Un padomājiet, padomājiet tik – Ričarda Rortija metode ļauj man meklēt Patiesību, kur pašam gribas... Man nav jāmeklē „pašas laikmetīgākās strāvas”, kā darot Rortijs, es meklēšu to laiku, kad pati zeme vēl bija jauna! Mani postmodernisma šedevri ir: igauņu dainas, skaldu dzeja, Edda, mongoļu eps, čuvašu pagānhimnas un raudu dziesmas, Platons – ko vēl jaunāku lai meklēju plauktā? Ķīniešu seno dziesmu grāmatu Ši dzjin, ko Konfūcijs vēl tikai taisās rediģēt saskaņā ar nupat apjaustiem sirdsprāta pincipiem? Vēdas? Šumeru dziesmu par Gilgamešu, kas nav vēl pārstāstīta akādiešu valodā un iegrebta Bābeles mālā? Nu, kas ir vēl jaunāks, kas vēl tuvāk Cilvēka un Dieva piedzimšanai? Jā tak – pati Valoda! Valoda ir pats jaunākais meistardarbs, pati gardākā un „avangardākā” poēma, kā to pirms simts gadiem apjauta krievu dzejnieks futūrists Veļimirs Hļebņikovs! Kas To mums uzrakstījis, Kas un kad Valodu mums iedziedājis ausīs, mēs vairs neatceramies, jo paši sen vairs neesam jauni. o

Eiropas parlamentārietis Aleksandrs Kiršteins un dzejnieks Uldis Bērziņš.