Voldemārs Avens

KALMĪTE – GLEZNIECĪBAS SIMBOLISTS

 

Apjomīgu mākslas monogrāfiju [Lelde Alīda Kalmīte. Jānis Kalmīte. ASV: Autorizdevums, 2007. 123 lpp.] par savu tēvu, pazīstamo, latviešu trimdinieku iemīļoto gleznotāju Jāni Kalmīti (1907-1996) sarakstījusi un izdevusi mākslinieka meita Lelde Kalmīte. Autore arī pati ir gleznotāja un mākslas pedagoģe ar bakalaures (BFA) un maģistres (MFA) grādiem daiļajās mākslās (Fine Arts) no Čikāgas Universitātes (U. of Chicago) un doktores grādu mākslas pedagoģijā (Art Education) no Minesotas Universitātes (U. of Minnesota). Lelde ir darbojusies par mācībspēku vairākās universitātēs, kā arī bijusi mākslas administratore ASV vidējo rietumu pavalstīs. No 1995. līdz 2001. gadam viņa ir Amerikas Latviešu Mākslinieku apvienības (ALMA) prezidente.

Monogrāfijai ir 100 teksta lappušu, kam pievienotas 23 lappuses ar gleznu reprodukcijām krāsās. Grāmata izdota melnos vākos ar tipisku Kalmītes rijas attēlu un mākslinieka parakstu vāka centrā. Uz aizmugurējā vāka reproducēta mākslinieka eļļas glezna „Āboliņa vešana” (1935). Monogrāfijas teksts ir divās valodās. Blakus latviešu valodas tekstam pretējā lappusē ir teksts ar to pašu saturu angļu valodā. Abos tekstu variantos iestarpināti dažādu laikmetu fotoattēli no mākslinieka dzīves gaitām dzimtenē, bēgļu laikā Vācijā un trimdas turpinājumā Savienotajās Valstīs. Autore, liekas, manuskripta tekstu vispirms rakstījusi angliski, un pēc tam veidots latviešu valodas variants, ko veikuši vairāki tulkotāji. Latviešu valodas tulkojums labs un raits, tikai darba procesā ir palicis diezgan daudz kļūdu – vai nu steiga, vai arī drukas velniņu pastrādāti nedarbi, ko novērst būtu varējis kāds korektors. Šie negludumi tomēr aizmirstas, lasot un izjūtot autores stāstījuma lielo sirsnību, patiesīgumu un cienību pret slaveno latviešu trimdinieku – savu tēvu un latviešu glezniecības simbolistu, riju meistaru Jāni Kalmīti. Aprakstot tēva labās un arī nelabās īpašības, autore reizē dod ļoti interesantu un patiesu citu latviešu trimdinieku dzīvju panorāmu, kāda tā bijusi Kalmīšu ģimenes dzīvesvietā, ASV vidienes pilsētā Mineapolē un tās apkārtnē.

Lelde raksta, ka jau no agras bērnības viņa saskārusies ar mākslinieka ģimenes raizēm un rūpēm par dzīves eksistenci, jo būt māksliniekam nav viegli nevienā sabiedrībā vai zemē, bet visgrūtāk tas ir Savienotajās Valstīs. Tēvs nekad nav gribējis būt nekas cits kā tikai latviešu gleznotājs ar latvisku dvēseli, izjūtu un saturu. Kā tādu arī viņa meita atceras tēvu līdz pat viņa otas pēdējam vilcienam uz audekla. Kalmīte ļoti negribējis braukt uz Ameriku, un amerikāņu dzīves veidu viņš kritizējis visur un vienmēr. Viņam dergusies ASV prezidenta Rūzvelta sadarbība ar Staļinu, kuŗas dēļ latviešu tautai bija uzlikts šis netaisnais ciešanu ceļš. Neskatoties uz visiem grūtumiem, dažreiz arī vilinājumiem, gleznotājs vēlējies noturēties latvietības pozīcijās ar izteikti nacionālu stāju un mākslu. Lelde atceras, ka pat par saviem bērniem viņš šausminājies un teicis: Latvijā bērni pļurkst krieviski, šeit viņi pļurkst angliski, bet nekur nerunā latviski...

No savas vientulības svešajā zemē Jānis Kalmīte mēģinājis atbrīvoties, gleznojot savus atmiņu simbolus, un tos viņš gleznojis no rīta līdz vakaram – gan rijas visādos gada laikos, gan pamestus arklus lauka vidū, gan siena žeperus, gan dzimtenes ziemas un vasaras. Latviešu trimdinieku mākslas mīļotāju saime uztvēra mākslinieka izjūtu patiesīgumu, un Kalmīti pirka visi, kam vien bija kāda tukša siena mājā, kur riju pakārt. Bez tam mākslinieks par savām gleznām daudz neprasīja. Viņam patika, ka tās aizceļoja uz kādu latvisku māju, nevis gulēja kaudzē darbnīcā. Es pirmo labo Kalmītes riju pamanīju jau 1948. gadā latvju mākslas izstādē, kas bija sarīkota Bad Oinhauzenā (Bad Oeynhausen), Ziemeļvācijā, angļu okupācijas varai par godu. Nezinu, vai angļu pulkveži un seržanti daudz ko saprata no izstādes, bet man gan Kalmītes rija varen patika un iespaidoja. Sāku gleznot klēts durvis un pakšus...

Jānim Kalmītem bijis daudz draugu gan tuvumā, gan tālumā. Piemēram, tēva archīvā, kā vēstī Lelde, esot ap simts vēstuļu no rakstnieka un gleznotāja Anšlāva Eglīša. Tāpat tuvi draugi bijuši rakstnieki Knuts Lesiņš un Valentīns Pelēcis. No gleznu pircējiem Lelde atceras vairākus latviešu ārstus – kolekcionārus, kas bieži viesojušies Kalmīšu mājā. Kā vienu no lielākiem sirdsdraugiem meita atceras gleznotāju un arī rakstnieku, Čikagā mītošo Jāni Strodu, kuŗš bieži braucis uz Mineapoli apciemot Kalmīti. Ilgāk padzīvojis Savienotajās Valstīs, Kalmīte tomēr sācis interesēties par Ņujorku un tur mītošajiem gleznotājiem, sevišķi abstraktiem ekspresionistiem – tādiem kā Villemu de Kūningu (Willem De Kooning), Daugavpilī dzimušo Marku Rotko (Mark Rothko) u.c. Leldes uzskatā šie ņujorkieši sākuši iespaidot arī tēva glezniecību, jo pēdējā laika Kalmītes gleznas ir tuvu abstraktā ekspresionisma stilam. Vairākas lappuses monogrāfijā veltītas tieši šī gleznošanas virziena izskaidrošanai un sakarībai ar Kalmītes glezniecību. Meita atzīst, ka īsti abstraktu gleznu tēvs nekad nav uzgleznojis, vienlaikus pasvītrojot tēva reliģisko degsmi savu latvisko simbolu tēlošanā. Starp citu, Jānis Kalmīte bija Latvju Dievturu sadraudzes loceklis. Dievturu garā notikusi arī viņa izvadīšana mūžībā. Jāpievienojas domām, ko saka monogrāfijas autore par savu tēvu: Pārdomājot mana tēva raksturu, dzīves stāstu un uzskatus, un kā tas viss atspoguļojas viņa paša mākslā, bet arī kā tas attiecas uz plašāko mākslas pasauli, man personīgi šķiet, ka Kalmītes māksla pārspēj viņa personību un viņa mākslas filozofiju.

 

Jānis Kalmīte savā trimdas dzīves vietā Mineāpolē (Minneapolis) 1981. gada jūlijā.

 

 

Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis (skat. JG248:4-5).