Laima Kalniņa

MANS DRAUGS UN ES

 

Es esmu sirma, veca vecene, un man ir draugs jaunāks par manu dēlu. Es domāju, ka tas ir jauki, ja tu pati esi veca, sirma ve­cene, un tev ir draugs jaunāks par tavu dēlu. Varbūt, tas nebūtu iespējams Latvijā, bet mēs dzīvojam Amerikā, un Amerikā viss ir iespējams. Latvijā mani varbūt pieklājīgi cilvēki sauktu par tantuku, bet Amerikā par šā mīlīgā vārdiņa lietošanu var atlaist no darba. Kāds varbūt saskatītu diskriminā­ciju pret veciem ļaudīm, un pagalam būtu tava karjera. Tādēļ arī šeit neviens mani par tan­tuku nesauc. Bez tam es nemaz neesmu mīlīgs tantuks, bet diezgan neganta, ne­jauka vecene. Protams, mans draugs saka, ka pat nevienā kauliņā man neesot ne nieka nejaukuma, bet tāpēc jau viņš ir mans draugs, ka viņš man saka skaistus vārdus. Kaut arī es tiem īsti neticu, patikt man tie patīk ļoti. Piemēram, tagad pat - viņš ma­nus kaulus un kauliņus nemaz re­dzējis nav, bet tomēr apgalvo, ka tajos ne­esot ne kri­patiņas nejaukuma.

Es arī saku labus vārdus savam draugam, jo viņš ir mans draugs, un ko gan sirma, veca vecene var darīt ar savu draugu, kā sacīt tam labus, mīlīgus vārdus ? Vispār es varu sacīt, ko gribu, jo mani neviens vairs atlaist nevar. Mana brīnišķīgā karjera ir prom un pagalam uz visiem laikiem, un es godīgu darbu vairs nestrādāju. Un es domāju, ka tas ir ļoti jauki, ka man vairs nav jāstrādā godīgs darbs un es varu darīt, ko gribu. Es arī daru, ko gribu, un priecīga skaitu un atkārtoju sen dzirdētu pantiņu:

Sirds pie nelietības sienas,

Nogrimst miesas kārībās.

Tādu pantiņu atkārtošanu sauc par citē­šanu, un šoreiz es citēju Veco Stenderu. Es citēju viņu un vāru dārzeņu viras savam draugam, kas ir jaunāks par manu dēlu, un kuŗam vēl aizvien ir jāstrādā godīgs darbs. Manam draugam garšo dārzeņu viras, un viņš tās ēd ar baudu un patiku no sava go­dīgā darba pārnācis. Manam draugam pa­tīk viņa godīgais darbs, un viņš to dara ar prieku. Man arī patika mans godīgais darbs, kad es vēl nebiju veca, sirma vecene, un es to darīju ar prieku.

Kādreiz es stāstu savam draugam par savu darbu, ko es darīju toreiz, senajās dienās un es tad redzu, ka viņam patīk klausīties manus stāstus un viņš dzīvo tiem līdzi. Un es arī klausos sava drauga stāstus par viņa godīgo darbu un domāju, ka viņa darbs ir tomēr godīgāks par to darbu, ko savā laikā darīju es. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka godīgs darbs ir izprieca, un tādēļ es do­māju, diezin vai mans darbs maz bija godīgs darbs, jo dažreiz man šķita, ka mans darbs bija spēlīte un izprieca.

Es domāju, ka godīgs darbs nav nekāda spēlīte, ka tas ir nopietna lieta, un arī mans draugs savu godīgo darbu dara nopietni, vienalga kādas architektu vai dažādu smalko mākslu komiteju neprātības viņam nākas īstenot. Es esmu ļoti lepna uz savu draugu, kad viņš izdomāja kā uz ķirmju izēsta vēsturiskas ēkas pirmā stāva uzcelt otro stāvu, kaut arī vēsturiskais pirmais stāvs jau tik tikko vairs turējās uz saviem pamatiem un gatavojās sabrukt un nošļukt uz vēsturiskās ielas visai apkārtnei par ne­godu un kaunu.

Lūk, kā mans draugs izdomāja saglabāt vēsturisko fasādi uz vēsturiskās ielas - viņš vienkārši uzcēla jaunu ēku aiz tās un aiz­kāra veco, vēsturisko fasādi tai priekšā kā lupatu. Un, ja jums tas šķiet, ka tas nav go­dīgi kārt jaunām ēkām priekšā vecas fasā­des, tad es jums teikšu, ka, šo darot, ma­nam draugam ļoti nopietni nācās pūlēties, un viņš pārnāca mājās pavisam noguris un nomocījies, izēda trīs šķīvjus dārzeņu viras un tūdaļ devās gulēt, lai rītā atkal celtos agri un dotos pie sava nopietnā un godīgā darba.

Man, protams, nav vairs jāstrādā godīgs un nopietns darbs, ja es vispār to kādreiz esmu darījusi, par ko es pašlaik ļoti šaubos, jo es reti kādreiz klausīju priekšniecību, ja man netikās to darīt, bet spēlējos uz savu roku, un klausīju priekšniecību tikai tad, kad tā lika man darīt lietas, kas man patika. Man tagad nav vairs jāstrādā nemaz, jo es esmu veca, sirma vecene, un labā valdība man maksā iztikas naudu tādēļ vien, ka viņi domā, ka es reiz strādāju nopietnu un go­dīgu darbu. Varbūt, būtu godīgi viņiem pasacīt, ka es pati nemaz tik ļoti pārlieci­nāta par šo faktu neesmu, bet es, diemžēl, tik godīga neesmu.

Kamēr mans draugs ir pie sava nopietnā un godīgā darba, es esmu mājās viena pati. Es spēlēju rakstnieci un darbojos ar savu da­toru, jo man patīk to darīt, un es vienmēr daru un darīju lietas, ko man patīk darīt. Dažreiz es mazliet šaubos, vai tas ir godīgi spēlēt rakstnieci, vai nebūtu godīgāk sacīt, ka es esmu rakstītāja, jo arī burtu sišanu uz datora sauc par rakstīšanu, bet mans draugs sacīja, ka, ja es tikai rakstītu un ne­viens neliktos ne zinis par to, tad es tiešām būtu saucama par rakstītāju, bet ja no­pietni cilvēki ir iespieduši manis rakstīto grāmatās vai žurnālos, un vēl citi nopietni cilvēki raksta par manis rakstīto recenzijas, tad es noteikti varu saukties par rakstnieci. Es neesmu gluži pārliecināta, vai tas tiešām tā ir, kā mans draugs saka, bet es nolēmu, ka tas ir ļoti jauki un mīļi, ka viņš domājas mani esam rakstnieci, un es tādēļ izvārīšu viņam vēl vienu katlu dārzeņu viras un sa­cīšu arī viņam mīlīgus vārdiņus, jo, ja tu esi veca, sirma vecene, tev galu galā mazlietiņ ir arī jāpapūlas, lai tavs draugs, kas ir jau­nāks par tavu dēlu, sacītu tev labus vārdus.

Ir cilvēki, kas saka, ka ar drauga uzslavu vien esot par maz - tā klibojot. Es citēju:

Eigenes Lob stinkt,

Freundes Lob hinkt.

Fremdes Lob klingt.

Šis citāts ir vācu valodā, un es to tā arī va­rētu atstāt netulkotu. Reiz, tas bija pirms kāda laika, es lasīju stāstu Latvijas mēneš­rakstā, un tur bija vesela rinda citātu krievu valodā, kas arī tulkoti nebija. Un kaut gan laiks tagad ir cits, jaunāks un tādēļ varbūt labāks, jo laiks nav kā mēs cilvēki, kas kļūst aizvien vecāki un vairāk sagrabējuši, laiks kļūst aizvien jaunāks un spožāks. Taču var gadīties, ka vēl aizvien ne jau viss Latvijā ir jātulko latviski. Ja tā tiešām būtu, tad arī es varētu netulkot savus citātus. Es gan do­māju, ka godīgāk būtu citātus pārtulkot, lai arī tie, kas svešo valodu nesaprastu, varētu uzzināt, par ko īsti ir runa.

Bet laikam jau Latvijā krievu valoda nav sveša valoda, kaut arī man nācās satikt tur jaunu latviešu puisi, kam bija jāiet kalpot armijā un kuŗš krievu valodu nemaz ne­prata. Un tas man šķiet ir diezgan bries­mīgi, jo Latvijas armijā kaŗavīri pa laikam mēdza sist viens otru nost tāpat vien, kad viņiem tas ienāca prātā, un jauno un patī­kamo puisi varēja nosist tāpat vien viņa krievu valodas nezināšanas dēļ. Taču mani neviens nesit nost, ja es nemāku krievu va­lodu, kamēr es dzīvoju Amerikā. Tas varētu gadīties tikai, ja es brauktu uz Latviju, kur droši vien krievu valodu nesauc par svešu valodu, bet mani gan varētu saukt par vienu no tiem svešajiem, kas brauc ciemos pie pareizajiem un īstajiem Latvijas latvie­šiem.

Latvijas rakstniece krievu valodas pantiņus bija likusi katras nodaļas sākumā, tā norā­dot, ka iedvesma nodaļai nākusi no šiem pantiņiem. Mani ziņkāroja uzzināt, ko pan­tiņi saka, jo es esmu veca, sirma un ziņkā­rīga vecene. Es domāju, ka būtu godīgāk rakstīt visu stāstu krieviski, ja jau iedvesma ir nākusi no krievu valodas pantiņiem. Es arī rakstu angliski, kad man gadās angliska iedvesma, un bez tam, ja viss šīs rakstnieces stāsts būtu rakstīts krieviski, tad es to ne­maz nelasītu un man nebūtu jāmocās ar ziņkāri.

Tātad, ja Latvijas rakstniece, kas ir labāka par mani - Latvijā viss ir labāks, kas ir jau­nāks, un viss nav vairs labs, kas ir kļuvis vecs - varēja netulkot savus citātus, tad es netulkošu arī savējos, sevišķi tādēļ, ka ne­esmu droša, vai neesmu ko saputrojusi un vai citāts nebūtu skaitāms otrādi:

Fremdes Lob klingt.

Freundes Lob hinkt.

Eigenes Lob stinkt.

Varbūt man vispār nebūtu labi uz Latviju braukt, jo Latvijas rakstniece rakstīja, ka Latvijā, kur augsti vērtē visus jaunos un visu, kas ir jauns, dažkārt esot cilvēki, kas neizturoties labi pret veciem ļaudīm. Var­būt man labāk būtu braukt uz Āziju, kur vecus cilvēkus ciena - jo vecāks, jo vairāk ciena.

Es jau teicu, ka Latvijā cienīts tiek viss jau­nais un laikam visi jaunie arī, jo esmu dzir­dējusi sakām, ka vajagot palīdzēt jau­najiem, jo tiem esot tik ļoti grūti. Es būtu varējusi sacīt, ka arī vecajiem ar viņu kaulu un kauliņu sāpēm nemaz tik viegli nav, vienalga vai kaulos nejaukums ir, vai nav, ka vecie, nabadziņi, kļūst mazliet pakurli un nevar lasīt vairs avīzi bez acenēm, un ka tas arī nav un nevar būt nekāda izprieca, un ka tādēļ viņiem arī derētu mazliet palīdzēt. Taču es neko neteicu, jo nezināju, kādas ir jauno grūtības, un domāju, ka var būt, ka viņi cieš vēl daudzkārt briesmīgāk. Arī mans jaunais draugs, kas ir jaunāks par manu dēlu, man stāsta, cik pamatīgi var apdauzī­ties būvvietā un kādi tik negadījumi tur var piemeklēt, un tad es šausminos un domāju, ka var jau būt, ka jaunie Latvijā ir vēl vairāk apdauzīti, vienalga, vai viņi ir strādājuši būvvietā, vai ne, un tad arī man jauno ir žēl.

Es gribētu žēlot arī savu jauno draugu, bet viņš man to nevēl darīt. Viņš saka, ka viņš ir liels zēns un žēlojams vairs nav. Kad mans jaunais draugs no rīta, mazliet klibodams, iet pēc avīzes, jo viņa lauztā un dzelzs tapi­ņām sakniedētā labās kājas potīte un nez’ kādā negadījumā cietušais kreisais celis vēl ielocījušies nav, es saku - neej pēc avīzes, es pati vēlāk ienesīšu - bet viņš tikai smejas un nekad mani neklausa, un vienmēr ienes avīzi istabā pirms dodas pie sava godīgā un nopietnā darba.

Mans draugs smaida arī tad, kad noguris vēlā vakarā pārnāk no sava nopietnā un godīgā darba, ja es viņu sagaidu ar kaut ko ēdamu. Vai viņš smaida arī tad, ja es viņu nesagaidu un esmu jau aizgājusi gulēt, es nezinu, jo viņš otrā dienā man stāsta tikai, ka esot dzēris tēju un lasījis žurnālus, ko man atsūtījusi architektu apvienība.

Taču svētdienās mēs dzeram sarkano vīnu un graužam cietos un sausos cepumus ar sieru un smejamies abi, jo mums patīk svētdienas, kad mans draugs nestrādā savu godīgo un nopietno darbu. Mēs sēžam pie dārza loga un skatāmies putniņus mieloja­mies ar izlobītām saules puķu sēklām, jo šeit Amerikā un vecā Strosneidera kunga veikalā var nopirkt putniņiem izlobītas saules puķu sēklas. Es nezinu, vai tādas var nopirkt arī Latvijā, bet esmu gan dzirdējusi, ka Latvijā agrāk esot bijuši cilvēki, kas grau­zuši neizlobītas saules puķu sēklas un to čaulas spļāvuši uz ielas. Vai tādi grauzēji ir vēl tagad Latvijā, es nezinu, redzējusi viņus es neesmu. Es gan pamanu, ka vāveres, kas uz loga palodzes diedelē zemes riekstus, met čaulas uz terasītes plienakmeņiem, kad es viņām riekstus pasniedzu un viņas tos grauž. Es tad dusmojos uz vāverēm un so­los viņām riekstus vairs nedot, ja viņas čaulas nesaslaucīs, bet tomēr atkal iedodu, jo man patīk, ka vāveres uzticīgi ņem riek­stus man no rokas un dažreiz vēl uzliek mīkstu ķepiņu manai rokai.

Mans draugs saka, ka vāveres nobarojušās tik resnas, ka drīzi velšoties no kokiem. Vēl mans draugs saka, ka viņš esot zviedrs. Es gan viņam īsti neticu, ne vienu, ne otru - ne to, ka vāveres velsies no kokiem, ne to, ka viņš ir zviedrs.

Kā tu vari būt zviedrs, es viņam saku, ja tavs tēvs ir latvietis, bet māte norvēģiete?

Es esmu piedzimis Zviedrijā, tādēļ esmu zviedrs, saka mans draugs.

Vai tu esi dzirdējis stāstu par zvirbuli, kas izšķīlās no olas zirgu stallī un tādēļ domājās esam zirgs ? – Es viņam vaicāju. Tad jau drī­zāk es esmu zviedriete, jo mana tēva senči ir nākuši no Zviedrijas, un fizioterapeite zviedriete, kas mēģināja manu stīvo labo celi pēc operācijas atkal ielocīt, kad to bija izsituši no eņģēm Atlantijas okeāna viļņi un ārstam vajadzēja izņemt no tā dažas bojā­tas skrimstalas, uzzinājusi par mana tēva senčiem sacīja, ka arī es esmu zviedriete, jo - once a Swede, always a Swede.

Once a Swede, always a Swede - ir citāts un es to varētu netulkot. Kādēļ es citātus varētu netulkot, to es jau iepriekš izskaid­roju un nebūtu vērts atkārtoties. Taču šo­reiz es citātu tomēr tulkošu, jo man gribas, lai visi, kas stāstu lasītu, saprastu, par ko es runāju. Tātad - once a Swede, always a Swede – nozīmē: reiz zviedrs, vienmēr zviedrs.

Man un manam draugam šis citāts ļoti pa­tīk un mēs to lietojam, cik bieži vien varam. Mēs šo citātu lietojam tā oriģinālā angļu valodas versijā, jo latviski mans draugs ne­prot. Kā gan viņš arī varētu prast, ja mājās viņa vecāki runājuši pa pusei zviedriski, pa pusei norvēģiski. Protams, tādēļ arī zvied­riski un norvēģiski mans draugs zin tikai tā pa pusei, un ja nebūtu angļu valodas, ko viņš skolā iemācījies, tad mans draugs būtu pavisam bez valodas, un tas tad būtu bē­dīgi, un viņš nebūtu skolā un augstskolā ieguvis labās atzīmes, kas viņam bijušas, bet varbūt būtu pavisam izmests no skolas ārā. Protams, daudz jau netrūcis, ka viņš būtu izmests ārā no skolas tāpat, bet tas būtu bijis par nerātnībām, ko viņš sastrādā­jis, - globusu, ko izmetis ārā pa otrā stāva logu, beigto vardi, ko ievietojis skolotājas galda atvilktnē tā, lai bioloģijas stundā uz­šķērstā varde lec skolotājai virsū, kad viņa atvērs atvilktni - nevis par valodas nezinā­šanu.

Man nav iebildumu, ka mans draugs, kas zviedriski zina tik tā pa pusei, sevi sauc par zviedru, jo es pati zviedriski nerunāju ne­maz, bet jaukā zviedriete, mana fiziotera­peite, mani tomēr pieskaitīja šai tautai, jo, kā jau viņa teica - once a Swede, always a Swede.

Vispār es domāju, ka katrs pats var izvēlē­ties, kas viņš grib būt, kādai zemei un tau­tai piederēt. Mani mazbērni, piemēram, saka, ka viņi ir puslatvieši, kaut gan puslat­viski nerunā. Viņi runā angliski un nepaliešu valodā - pali, kad negrib lai pieaugušie vi­ņus saprot. Šo valodu viņi iemācījušies tā­lajā Katmandū, kad bija pavisam maziņi, un domā, ka tālā Katmandū, Nepālas karaļval­stī, ir viņiem mājas, kaut gan Rīga viņiem šķiet skaista vieta un viņi uzmanīgi pierak­sta latviešu valodas vārdus, lai tos iemācī­tos un neaizmirstu. Viņi raksta latsis, kad es viņiem uzdāvinu spēļu lācīti, lai neaizmir­stu, kā šo zvēriņu sauc latviski, bet brauc uzmanīgi viņiem nav jāpieraksta, to viņi ir dzirdējuši pieaugušos sakām tik bieži viens otram, ka viņi šo teicienu atceras tāpat. Lielie mazbērni māk pasacīt tumšais alus un gaišais alus, un tas viņiem ir svarīgi, lai Rīgā varētu pasūtīt to alu, kas viņiem tīk. Šeit viņi nevar pasūtīt nekādu alu, ne tādu, kas viņiem tīk, ne tādu, kas netīk, jo ameri­kāņi domā, ka nevienam nenākas dzert alu, kas nav 21 gadu vecs.

Bet mans draugs un es, mēs nedzeram alu. Mēs dzeram sarkano vīnu, jo mans draugs domā, ka sarkanais vīns sargās manu sirdi un es nenomiršu. Es domāju, ka mans draugs maldās - es nomiršu tik un tā, vai es dzeršu sarkano vīnu, vai ne, bet es tomēr viņam pretī nerunāju, jo man tīk svētdienās dzert sarkano vīnu un grauzt sausos un cietos cepumus ar sieru un runāties ar manu draugu. Es domāju, ka nebūs arī liela nelaime, ja es nomiršu, jo es jau esmu sirma, veca vecene, un nekas šinī pasaulē nedzīvo mūžīgi. Nomirst cilvēki un nomirst tautas, un tas tā notiek, un par to nevaja­dzētu brīnīties un īpaši bēdāties.

Svētdienās mans draugs dodas uz tuvējo delikatesu veikalu nopirkt mums sieru, vīnu un sausos cepumus, un šoreiz viņš nopirka man arī šokolādi zeltītā kastītē, apsietā ar zeltītu diegu. Es domāju, ka tas ir ļoti jauki, ka mans draugs iedomāja, cik ļoti man garšo šokolāde, un tādēļ to nopirka priekš manis iesaiņotu zeltītā kastītē, pārsietā ar zeltītu auklu. Es šokolādi izēdu un zeltītajā kastītē glabāšu pastmarkas, lai katrreiz, kad kādam rakstu, es atcerētos, cik jauks bija mans draugs, kad uzdāvināja man šokolādi zeltītā kastītē, pārsietā ar zeltītu aukliņu. Bet zeltīto aukliņu es lietošu kā metaforu tiem laipnajiem zelta pavedieniem, kas rauga mūs pasargāt un noturēt šajā pa­saulē.

Un kas, es domāju, raudzīs pasargāt un noturēt šajā pasaulē manu tautu un zemi ? Un ar kādu zelta auklu ? o