Jaunā Gaita nr. 252. marts 2008
Jānis Krēsliņš, Sr.
NEMIERĪGAIS KURZEMNIEKS
Nav daudz mūsu dzimtenes ļaužu, kas bijuši Eiropas politisko un kulturālo notikumu degpunktā. Viens no tiem ir maz pieminētais kurzemnieks Kazimirs Ulrichs Bēlendorfs (Casimir Ulrich Boehlendorff). Dzimis Jelgavā (1775), studējis Jēnā Vācijā, devies uz Šveici (1797), kur strādājis par mājskolotāju un tur arī pieredzējis lielās Franču revolūcijas atskaņas. Uzrakstījis arī plašāku sacerējumu par revolūciju Šveicē (Geschichte der helvetischen Revolution, 1802), kas publicēts vairākos atkārtotos izdevumos. Vēlāk devies uz Drēzdeni, Brēmeni, Berlīni u.c. vietām Vācijā, gan studēdams, gan draudzēdamies ar daudziem tā laika spožākiem rakstniekiem, intelektuāļiem. Nozīmīga ir viņa pazīšanās, sarakste ar vienu no ievērojamākiem vācu dzejniekiem un filozofiem Helderlīnu (Friedrich Hölderlin, 1770-1843). Bet Bēlendorfs nekur nevarēja iesakņoties. Tika teikts, ka viņš vairāk dzīvojis savā fantāziju pasaulē nekā reālā dzīvē. Pēc atgriešanās (1803) viņš brīžiem strādāja par mājskolotāju Rīgā un Ropažos, bet arī savā dzimtenē nespēja noturēties nevienā vietā. Jāmin, ka viņa brālis Hermanis Leopolds (Hermann Leopold) bija diakons Jelgavas latviešu baznīcā, vēlāk profesors Jelgavas Pētera Akadēmijā (Academia Petrina) un Tērbatas Universitātē. Sava mūža pēdējos gadus Kazimirs Ulrichs kā galīgs nabags ar savu grāmatu maisu klaiņojis pa Kurzemi un Vidzemi. Kad pienāk viņa dzīves gājuma gals (1825), senie Šveices un Vācijas draugi viņu sen bija aizmirsuši. Vienīgais nekrologs par viņu publicēts Latviešu Avīzēs (1825.21.V):
...viņš bij labu vecāku bērns, viņa tēvs bij krievu komisārs Jelgavā; jaunumā viņš labi mācījās, it īpaši viņš zināja daudz svešas valodas, bet viņš tapa slinks pie sava prāta, un visur bīdamies, ka cilvēki viņam savu brīvestību [var] atņemt, viņš vairāk kā 20 gadus apkārt staigāja, daudzreizēm visu Kurzemi un pāris reizes arī Vidzemi kājām izstaigājis. Godīgs lasītājs kas zina pats to būs redzējis ar kuļu ar grāmatām pa ceļu staigājam. (..) Lai nu kapā atron to mieru, ko viņš virs zemes gan visur meklēja, bet ne kur neatrada.
Pirms nedaudziem gadiem Bēlendorfa rakstus – vēstules, dzejas, recenzijas un sacerējumus par vēsturi – trīs lielos sējumos Frīdera Šelhāzes (Frieder Schellhase) rediģējumā izdeva Vācijā: Werke (Fankfurt am Main: Stroemfield, 2000).
Bēlendorfs neapšaubāmi labi prata latviešu valodu. Dažas viņa dzejas publicētas Latviešu Avīzēs, protams, ar mūsdienu mērauklām vērtējot, archaiskā valodā. Pašu latviešu dzeja tad vēl tā pa īstam nemaz nebij uznākusi uz skatuves. Latviešu rakstu pētnieki, šķiet, līdz šim viņam nav veltījuši nekādu vērību.
Kazimirs Ulrichs Bēlendorfs
DZIESMIŅA VECOS JĀŅOS
|
1 Jānīti! No druvām, pļavām Tev tā uguns liesma spīd, Devība iekš rokām tavām, Visur kur tavs karogs mīt. Pilnos ziedos mūsu lauki Un no puķēm apriņķs jauki Mežs, dārzs, sējums, ganība, Jāņa dziesmiņ sumina.
2 Jaukākajā vasar’s dienā Tavu daiļu vārdu dod, Lai tev mūsu zeme ciena, Jo tu vairodams mums dod Jāņu zāli, Jāņu prieku Mēs to ne turam par nieku, Jāņu dziesmas visur skan Mājās muižās arīdzan.
3 Redzi, zaļus zarus nesam Priecīgi no meža mēs, Mēs nu tavi viesi esam, Mājas pušķojam un mies’. Agri, kad tik rītiņš rādās, Tava ziņa mūs apgādās. Vecam grēkam atsakam Un to vairāk negribam.
4 Meitiņas sāk jauki spēlēt, Vainaciņu atnes klāt. – Kuŗam puišam būs to vēlēt? Kuŗu danci ne atstāt? Lai nu acīm noņem saiti, Lai nu atzin savu kaiti! Jānītis tas precinieks, Kas ne kādam pārim liegs.
5 Pušķojiet ar jaunu zāli Izredzētu pulciņu. Pieliekiet ar maiz’ un sāli Tēvam, mātei mīlību. Lai tie muzikanti spēlē, Jauniem ļaudīm dančus vēlē.- Mūsu kungu godāšan’ Izdosies mums labi gan.
6 Iekš to lielu augļu kloni, Kur tos graudus izkrata, Vienīgiem par jauku loni Ne bez balss ir jāmalda. Brāļiem, māsām veselību Vēlējam, ir bagātību; Draugu žēlo Jānīti Ienaidību izdeldi.
(Latviešu Avīze, 1824.14.VIII)
|