Sarma Muižniece Liepiņa Foto: Juris Žagariņš

Sarma Muižniece Liepiņa

TAUTA

 

Pūtiet, taures, skaniet, zvani,

                saule, plašu gaismu lej!

Karogs, sarkanbaltisarkans

                vējos atraisījies skrej.

Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem,

                sauc arvienu dzirdamāk,

Lai no mājām, lai no namiem,

                lai no kapiem ārā nāk.

Pildās bargiem tēliem ielas,

                pildās bālām ēnām gaiss,

Un iet mirušais un dzīvais, -

                kur sauc karogs dīvainais.

Celies augstāk, plīvojošais,

                kur zūd saulē debess jums,

Lai redz tevi, kas šo zemi

                kādreiz pārstaigās pēc mums.

Skrej pa priekšu pulkiem kaujā,

                brīvs pats, brīvus dari mūs.

Līdz ar sauli, saules mūžu

                tavai tautai dzīvot būs!

Tauta. Latviešu tauta. Edvarts Virza (1883-1940) savā spēcīgā un virmojošā dzejolī „Karogs” nekur nemin Latviju vārdā. Dzejoļa uzsvars ir uz TAUTU dzīvu un mirušu, kuŗa plūst mazliet mistiskā, bet ļoti sparīgā un iespaidīgā vilnī pa laukiem, pa kapiem, pa pilsētas ielām, sekojot mūsu karogam, sarkanbaltisarkanam. Karogs ir jau vējos atraisījies, neviens to netur ciet, nekas to neaiztur no plīvošanas. Karogs patiešām ir brīvs pats! Toties, pašai tautai vēl ir lūgums karogam: Brīvus dari mūs.

Kamdēļ tieši šo dzejoli vēl atceros no latviešu skolas gaitām Kalamazū, Mičiganā? Kamdēļ tas vēl spēj uzrunāt latviešus šodien, vienalga, kur tie dzīvotu? Bez tam, kaut man kā desmit gadu vecam bērnam šķita pavisam fantastiski iedomāties, kā pār purviem un siliem un starp Rīgas mūŗiem un ēkām plūst bālas ēnas un kaut kādā veidā savienojušies (vai roku rokā, vai vienkārši blakus, vai gaŗā rindā?) iet dzīvais un mirušais, ticu, ka dzejoļa paliekošais spēks nāk no tā, ka Virzas uzburtā aina nav saistīta tikai ar Latvijas zemi un Latvijas valsti, bet ar latviešu tautu – visvisās pasaules malās. Ar katru, kuŗš kaut ko vēl dziļi izjūt, redzot Latvijas karogu plīvojam gan dienās baltās, gan dienās nebaltās.

Šodien un rīt mēs, latviešu tauta ārpus Latvijas, sanākam svinībās, aktos, dievkalpojumos, koncertos, konsulārās pieņemšanās, vakaros un ballēs atzīmēt Latvijas valsts dibināšanas dienu – 18. novembri. Tīmekļa portālā <latvieši.com> ir uzskaitīti 83 sarīkojumi 27 pasaules valstīs. Ja jūs šobrīd nesēdētu Filadelfijas Brīvo latvju biedrības namā bet Kirgizstānā vai Minskā, Santiago vai Romā, Parīzē, Oslo, Montreālā, Amsterdamā, Adelaidē, Beidžingā, Lisbonā, Sietlā, Šrilankā vai Taškentā, jums būtu iespēja ierasties un kopā ar citiem latviešiem apstiprināt to, ka ir vēl Latvija un latviešu tauta. Pat Dienvidāfrikas Keiptaunā pēc ziņām portalā piedalīšoties vismaz četri latvieši.

Dažās še minētajās vietās bez šaubām šodien ir ļoti saulains, pat karsts laiks. Silta vēsmiņa, ziedoši krūmi. Uzaugot Latvijai klimatiski līdzīgajā Mičiganā un nu dzīvojot pāri par 20 gadiem uz ziemeļiem no Bostonas, man kādreiz grūti iedomāties, ka ne visur, kur šodien sanāk latvieši, ir tas drēgnais Latvijas dabas 18. novembris. Vēlais rudens. Pelēkums. Slapjdraņķis. Slapjas kurpes. Izmircis mētelis. Saltā vējā saplosīts lietussargs. Vēlā rīta gaisma, agrā vakara krēsla. Tāds tumšs laiks un bāla gaisma, kas liek garam dabīgi mazliet alkt pēc dzejnieka Artura Kaugara izgudrotā vārda „drūmošanas”. Tāds gada laiks, kad, skatoties gaŗāmgājēju sejās, prātā nemanot ieslīd gramatisks vingrinājums: „viņš drūmo, viņa drūmo, viņi, viņas drūmo...” Un, ai cik labi sevišķi latvieši drūmo!

Bet nevajag sajaukt drūmošanu ar pesimismu vai cinismu. Un pesimismu un cinismu nevajag sajaukt ar nopietnību un pārdomām, kuŗas ir vajadzīgas un pozitīvas, un katram latvietim ļoti ieteicamas. Latviešiem nav gluži labs tulkojums jēdzienam ASV prezidenta State of the Nation vai ASV štatu gubernatoru State of the State uzrunām. Ja labi sarakstītas, tad tās ir ne tikai apsveikumi, runas vai vēstījumi, bet apsvērtas un atklātas analīzes tautai par visu to, kas štata vai visas valsts dzīvē pašreiz veicas un arī par to, kas neveicas. Tā ir „visu kāršu uzlikšana uz galda”, lai ne tikai valsts vai organizāciju vadītāji, bet visi varētu redzēt to pašu. Šodien. Nevis pēc divdesmit gadiem. State of the Nation ideja ir citādāka nekā uzņēmuma vai nevalstiskas organizācijas Annual Report (Gada pārskats), jo tajā nav tikai atskaite vispozitīvākā gaismā, kā tas bieži parādās gada pārskatos, bet ir arī apraksts par kaktos sen pamesto un manāmi saņurcīto saiņu atvēršanu un ieteikumi par to, ko ar tiem nākošā gadā varētu darīt. Latvieši prot dažādos sabiedriskos saietos skaisti un gaŗi apsveikt, netrūkst arī patriotiskuma un vēstures atskaitīšanās – bieži no nemainīgas perspektīvas, vienalga, kādi jauni archīvi starplaikā kļuvuši pieejami. Mēs pie tā esam pieraduši un varbūt pat nedzirdam, ko sakām, vai neredzam, ko darām. Ieradums ir spēcīgs, bet arī mānīgs. Lai ieradumu mainītu, nebaidīsimies katrs katru gadu nopietni pārdomāt dinamiskos, bet kutelīgos jautājumus: Vai latviešu tauta šodien, 2007. gada 18. novembrī Savienotajās Valstīs ir stipra vai irstoša? Kā ir ar tautu Latvijā? Kādas maiņas latviešu indivīdu un organizāciju dzīvē ASV ir praktiskas, loģiskas un vēlamas? Kādas maiņas Latvijas valsts dzīvē ir praktiskas, loģiskas un vēlamas? Ko es darīšu, lai nākošgad būtu labāk, interesantāk. Neliesim tikai ūdeni uz uguns, bet metīsim ugunī katrs savu domu dzirksti.

Pēdējo mēnešu notikumi Latvijā ir ārkārtīgi dzirkstoši un interesanti. Pat tādam, kuŗš varbūt sen ir atmetis Latvijas politikai ar roku, jo tur ir „par daudz partiju, ministri mainās pa labi un pa kreisi, un kāds nepārtraukti veido kādu jaunu komiteju”, kuŗa (citēju PBLA biļetenu): strādās pie nākamās valdības deklarācijas projekta – vienalga, ko tas nozīmē. Diplomāts Māris Selga no Latvijas Valsts vēstniecības ASV nesenā uzrunā Bostonā mainīgo politisko procesu Latvijā, respektīvi valdības maiņu, nosauca ļoti diplomātiski (un Selgas kungs patiešām ir priekšzīmīgs diplomāts) par kārtējo demokrātijas izpausmi.

Bet pat no ārpuses, no tālās Amerikas skatoties, šķiet, ka tā šoreiz ir kaut kas krietni dziļāks nekā kārtējā demokrātijas izpausme!

2007. gada 4. novembŗa Latvijas Avīze ar virsrakstu „Tautas sapulce mudina būt politiski aktīviem” apraksta ainu Vecrīgā, kas izskatās gluži kā aina Virzas dzejolī „Karogs”: Jau pusstundu pirms pasākuma sākuma Doma laukuma virzienā plūda gandrīz nerimstoša ļaužu straume. Cilvēki nāca gan pa vienam, gan ar ģimenēm, gan organizētos bariņos. Daži nesa karogus un plakātus, kā arī skaļi diskutēja par pēdējiem politiskajiem notikumiem valstī. Uz tautas sapulci bija ieradušies gan rīdzinieki, gan dažādu Latvijas rajonu iedzīvotāji. Doma laukums Vecrīgā jau bija pārpilns... Precīzu pasākuma dalībnieku skaitu noteikt bija grūti, jo viņi no slapjā sniega slēpās zem lietussargiem. Pēc drošības dienesta aplēsēm 3. novembrī Doma laukumā bija pulcējušies 8 000 – 9 000 cilvēku.

Latviešu tauta šķiet nejūtas vairs īsti brīva, nejūtās atraisīta kā plīvojošie sarkanbaltisarkanie karogi. Tā jūtas neuzklausīta ikdienā un pārprasta ārzemju skatījumā.

Pāris dienu pirms šīs tautas sapulces, 1. novembrī, Vašingtonā ALAs biroja vadītājs Raits Eglītis intervēja drīzumā demisionējošo, bet vēl savā amatā strādājošo Latvijas Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Kalvīša kunga atbilde uz Raita pēdējo jautājumu man šķita īpaši nospiedoša. Sevišķi pēdējais teikums. Raits vaicāja: Gan tautā Latvijā, gan latviešu sabiedrībā šeit ASV jūtama tāda nebijusi pesimisma sajūta pret valdību, Saeimu, politiskajiem procesiem vispār. Vai jūs noslēgumā gribētu pateikt kaut ko pozitīvu, kas ļautu šīs intervijas lasītājiem gaišāk paskatīties uz situāciju Latvijā?

Kalvīša kungs atbildēja: Es domāju, ka cilvēkiem ir jānoņem tas emocionālais fons un jādomā pragmatiski par lietām. Cilvēkiem pragmatiski jāanalizē, kas šo situāciju izsaucis, kāpēc tā ir noticis, vai tiešām viss, kas šobrīd notiek [Latvijā] ir objektīvi. Es, skatoties uz visiem šiem notikumiem, vēlreiz tikai varu atkārtot, ka sabiedrība attīstās, ka sabiedrība grib līdzdarboties, un tas ir pozitīvi. Bet tas, ka daži grib visu noliegt, vietā nepiedāvājot neko, tas ir tas negatīvais. Tāpēc ir tā, ka var nomainīt vienu otru valdību, var nomainīt vienu otru politiķi, bet kopumā jau nekas nemainīsies, kurss Latvijai paliks nemainīgs.

Katrā ziņā atbilde lasītājiem neiesēj Raita cerēto pozitīvo graudu, kas liktu gaišāk paskatīties uz situāciju Latvijā. Bet no otras puses uzskatu, un ceru, ka jūs arī uzskatīsiet, ka Kalvīša kunga pēdējais deklarējums, ka var nomainīt vienu otru valdību, var nomainīt vienu otru politiķi, bet kopumā jau nekas nemainīsies, kurss Latvijai paliks nemainīgs, ir izaicinājums mums pret šādiem neticami drūmiem valdības nemainības pareģojumiem – vai tas būtu Latvijā, vai ASV – nākt ar konkrētām idejām, ar mūsu katra State of the Nation pārdomām. Tauta Latvijā ir atkal manāmi iekustējusies. Vai mēs Amerikā šajos 17 jaunās neatkarības gados esam pārāk atsvešinājušies, lai no jauna iesaistītos politiskā procesā, ar sajūsmu atbalstot inteliģentu un ētisku darbību? Vai vieglāk ir akli kritizēt ne tikai pašreizējo valdību, bet arī pašu tautu, ka tā pati ir pēdējos gados rīkojusies muļķīgi, aizraudamās ar materiālismu, nevis garīgiem mērķiem, bet tai pašā laikā paši priecādamies, paši baudot un ar lepnumu stāstot arī amerikāņu draugiem par tieši tiem pašiem materiāliem uzlabojumiem Latvijā, par Rīgas jaunajiem restorāniem un viesnīcām, moderno lidostu, šarpi ģērbtajiem ļaudīm, sakoptajiem laukiem un atpūtas bāzēm?

Zviedru dziedātāja Jensa Lekmaņa nesen ieskaņotā dziesmā skan divdomīgi vārdi: Kas ir salūzis, to var vienmēr salabot. Kas ir salabots, vienmēr būs salūzis. Vai tā ir?

Kad es šīs vasaras sākumā biju atkal Latvijā, mani pārsteidza, ka visās avīzēs rakstīja, ka sen par vēlu kaut ko darīt sakarā ar milzīgo inflāciju un citām ekonomiskām problēmām. Man bieži, šādus virsrakstus redzot, bija atklāti jābrīnas: par vēlu?! Kā var tik kategoriski teikt, ka ir par vēlu jebkādam valstiskam atrisinājumam? Vai Latvijas valsts taisās pēc 17 īsiem gadiem pati aizslēgt durvis, aizmest atslēgu un beigt eksistēt, ja kaut kas neiet uz pareizo pusi un atrisinājums prasa disciplīnu? Es no visas sirds ceru, ka tā nav un nebūs.

Latvieši. Latviešu tauta. Mēs tomēr esam arvien viena tauta. Un bija un būs tikai viena Latvija. Atbalstīsim to! Neatsvešināsimies no tās. Pat tad, kad sarakstāmies vai sastrādājam ar organizācijām Latvijā, kuŗu titulus nevaram īsti saprast (kā mans mīļākais nesaprotamais nosaukums: Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas sekretariāts jeb ĪUMSILS), atcerēsimies, ka tur strādā daudz labu, izpalīdzīgu un prātīgu ļaužu tāpat kā Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā vai Amerikas Latviešu tautiskā savienībā (ALTS) Bostonā, kam arī, skatoties no ārpuses, ir ārkārtīgi mistiski organizāciju nosaukumi. Neatmetīsim ar roku, ka Latvijas problēmas nav mūsu problēmas. Jo bez brīvas, demokrātiskas Latvijas latviešu tauta ātri izirs – gan te, gan Baltijas jūŗas krastā. Latvija ir tomēr tautas mājas. Var izbraukt no Latvijas, var pat izšķirties tur nekad nedzīvot, bet to vienīgi var, ja ir Latvija, uz kurieni var brīvi atgriezties, kad tikai vienkārši tīk, vai kad dziļi, dziļi alkst. Ja nebūs Latvijas, tad 18. novembris un decembris un janvāris un februāris un visi gada mēneši patiešām būs visiem latviešiem pelēki un drūmi, pat vissaulainākās pasaules malās.

Ieskatīsimies šodien dziļi mūsu sarkanbaltisarkanā karogā. Izjutīsim bez cinisma un pesimisma šī karoga spēku vienot latviešus dzīvos un mirušos. Ja šis ir tas laiks tautas un Latvijas valsts dzīvē, kad mums jābūt politiski aktīviem ir nozīmīgi, nenogulēsim to!

Nobeigšu uzrunu ar savu dzejoli „Liksim Rīgai koka grīdu!”*

Tas ir veltījums Rīgai tās 800 gadu jubilejā (2001), bet manuprāt tikpat aktuāls vēl šodien:

No gaišiem gludiem dēlīšiem

Rīgai koka grīdu liksim!

Tad nebūs vairs jāmin

        kur trotuārs beidzas.

 

Rīgā vairs negaidīs tramvajus,

bet uz stūŗiem dejos!

Čībās čāpos uz darbu.

Svētdienās zeķēs

        ģimenes slidos.

Rīgā

nebūs nekad no grīdas jāpieceļas,

jo nebūs uz kā paklupt!

Vēsturniekiem būs jauna ēra:

        Pirms un Pēc grīdas.

Ēra, kad kurpes ir allaž tīras.

Krustceļos,

kur tagad bieži avārijas,

šūpuļkrēslos

        ļaudis atpūtīsies.

No muzejiem šļūcot

        atpakaļ uz skolu,

bērni spodrinās Rīgu!

 

Jā!

Ieliksim Rīgai

jaunu gludu gaišu grīdu.

Tad būvēsim Bibliotēku,

Kas arī spīd!

* Pirmpublicējums JG230(2002):4.