Jaunā Gaita nr. 252. marts 2008

 

 

Aina Kraujiete
un metropoles iedvesmas

Ainas Kraujietes aiziešanu no mūsu saules, kā par katra radoša gara īslaicību, mēs atceramies nožēlu mākti, kam pievienosim arī prieka atziņu, ka esam bijuši privilēģēti vismaz uz brīdi būt viņas dzīves un darba liecinieki un līdzgaitnieki. Varbūt visiezīmīgāk būtu ievērot, ka dzejniece ir ņujorkiete, gribētos teikt, lielākā mērā nekā daudzi citi starp viņas likteņbrāļiem un māsām. Viņas dzīves loks pēc tēvzemes zaudēšanas ir ietvēris daudzas citas zemes un pilsētas – gan īslaicīgi ceļojumu gaitā, gan studiju vai darba ielokos. Ņujorka, ko Kraujiete iemīlēja un nebeidza mīlēt, izliekas paliekam degpunktā. Kaut kur patālu no pašreizējā pavīd dzimtenes ainavas, gan daba, gan it kā sadzīves ainas, taču ne visai iedzīvinātas. Arī senā klasiskā pasaule, iedzīvināta ar grieķu un romiešu dievībām un mitoloģiskiem tēliem, pa laikam iznirst no pagātnes. Dzejniece to bieži ietveŗ ironisku noskaņu anachronismā, kas tuvina tālo, tik bieži apjūsmoto pagātni mūsdienu aktualitātei un arī vulgaritātei, kas negāja secen dzejnieces vērīgajam skatam. Toties Ņujorka, tās ielas, pieminekļi, raibais pūlis bieži sastāvošs no pašiem necilākajiem, malā nostumtajiem dzīves pabērniem, kuŗi, kā Fransuā Vijons teica, redz maizi tikai skatlogos, Kraujietei parādās tuvi un tieši. Tajā pat laikā nav jāapgalvo, ka dzejniece ieslēdzama lielpilsētā, kas ir viņu valdzinājusi gluži kā neskaitāmus citus dzejniekus un politiķus, māksliniekus un uzņēmējus, ielas pārdevējus, baskājus un jaunlaiku rotšildus un rokefelerus. Reti kāds ir spējis pamest Ņujorku, atpakaļ neatskatījies. Ņujorka ir lielpilsēta, kas varbūt vairāk nekā daudzas citas ir pievilkusi uzmanību, izbrīnu un nožēlu un vienlaikus rosinājusi uz radību. Kraujiete nav pretojusies šim kārdinājumam, kas piedevis viņas dzejai un dzīvei intensitāti un autentiskumu. Un blakus Ņujorkai lasītājs atradīs dažbrīd dzejnieces iezīmīgi iekrāsoto atstātās dzimtenes dabu, kā arī mēnessērdzības iedvesmotās rindas, kas atsauc šodienas narkotikas pārņemtos. Spoguļi var parādīties gandrīz kā līdzīga apmātība, kas aicina ielūkoties citā, plašākā realitātē. Kraujieti pievelk vārti, kas nekur neved, un nams, kuŗa nav, mani gaida. Kad kādā aptaujā viņai prasīts, kāpēc viņa raksta gluži kā Robe-Grijē, viņas atbilde bijusi: Es rakstu. Un ne bungu, ne trompēšu pavadījumā, aizņemoties šo vārdkopu no viņas dzejkrājuma nosaukuma, bet latviski tāpēc, ka mūsu literatūrai neesot rakstnieku pārpilnība.

Kraujiete nav kalpojusi tikai dzejas mūzām. Viņa ir strādājusi zinātnisku darbu, piemēram, vēža pētniecības laboratorijās, kā arī kopā ar dzīvesbiedru, žurnālistu un redaktoru Viktoru Neimani, piedalījusies radio programmu sastādīšanā un pārraidīšanā tad, kad mūsu kultūrai draudēja iznīcības briesmas. Arī dziesmu svētkus, dzejas dienas – pēcpusdienas, rītus un vakarus un citus literāri nozīmīgus sarīkojumus viņa bagātina ar savu piedalīšanos. Taču dzeja bija Kraujietes dzīve un viņas sasniegto mēs baudām ar prieku un eleģiskām noskaņām. Dzejniece bija ilggadēja Jaunās Gaitas dzejas nodaļas redaktore. Kā tāda viņa bagātināja žurnālu varbūt ar pašām nozīmīgākām lappusēm, kas bija kā pretspars varmācībai un nežēlībai. Atļaušos piemetināt, ka viesmīlība un sirsnība, kas mani sagaidīja viņas mājoklī un vienmēr deva ierosmi turpināt, il faut continuer, teica gudrie un apgarotie, kuŗiem atliek tikai pievienoties.

Juris Silenieks

Literatūras profesors emeritus Juris Silenieks ir JG redakcijas loceklis.