JG252: Velta Sniķere. Paskats. No cikla Savādībiņas

No kreisās: gleznotāja Daina Dagnija savā darbnīcā, Rīgā, un dzejnieces Liāna Langa un Velta Sniķere (2007).

Angļi ir nešauboties pārliecināti, ka nav iespējams, ka es dzīvoju Anglijā. Kāpēc? – Nezinu. Nevar būt izskata dēļ, jo kas gan te nedzīvo? Gadījumi: – Ierodos Anglijas ostā, eju pie cilvēka, kas stāv pie uzraksta BRITISH PASSPORTS HERE. Attaisu ceļa somu, lai izmakšķerētu pasi; neesmu neko teikusi. Cilvēks, laipni smaidīdams, norāda un saka: Nonbritish passports over there. Saku: Man ir britu pase. Viņa uzacis uziet augšup un ļoti izbrīnējies viņš izsauca: Jums!!! Britu pase! Citu reizi, nokavējusies, skrienu uz vilcienu, kas vedīs uz ostu. Skrien arī citi, un man tieši blakus gadījušies viens melns, viens brūns. Nonākam pie biļešu kontrolieŗa. Viņš man, un tikai man, iespiež rokā kartiņu. Vilcienā apsēdusies, apskatu kartiņu: izpildāma tikai nebritu pašu turētājiem. Ne melnais, ne brūnais viņam neizskatījās kā nebriti.

Cits gadījums. Uzmēģinu tērpus lielā veikalā. Saku tuvumā stāvošai pārdevējai: Šis tērps izskatās labi un būs silts ziemā. Ļoti pārsteigta pārdevēja izsaucas: Vai patiešām jūs būsiet šeit ziemā? Lai viņu galīgi nesatrauktu, nesaku, ka šeit dzīvoju: Varbūt būšu, iespējams. Pārdevēja vēl vienmēr satraukta: Lūdzu uzmanāties, šeit top ļoti auksts, ceļi slideni. Apsolu uzmanīties. Diemžēl man šais gadījumos neienāk prātā paprasīt, kas tas ir, kas man neatļautu šeit dzīvot, jo es vienmēr no jauna izbrīnos. Angļi daudzkārt man vaicā: Kad Jūs atbraucāt? Kad jūs brauksiet prom? Vienmēr ļoti laipni un rūpīgi. Kas tas ir, kas mani padara tik galīgi neanglisku. Kādēļ viņiem liekas neiespējams, ka es šeit dzīvoju? Gribētu zināt.

Ne visu tautību piederīgie uzskata mani par... jā, par ko? Bet manis nešaubīga pieņemšana par savējo nav mazāka mistērija. Sirrealistiska. Īri, nešauboties, uzskata mani par īrieti, neraugoties uz manu latvisko, galīgi neīrisko akcentu. Tas mani pārsteidz visvairāk. Kad strādāju slimnīcās par fizioterapisti, man vaicāja: Vai brauksiet uz mājām Ziemsvētkos? Uz mājām, kur? – Īriju, protams. Viena paciente: Vai Jums arī ir angļu vīrs? Atbildēju, ka ir. Mums īrietēm ar angļu vīriem ir grūtības.

Cits gadījums. Stāstīju draudzenei, kanadietei, par savu „īriskumu.” Viņas reakcija – tas nevar būt, tu tikai to iedomājies. Zināju, ka viņas draugs, kuŗu satikusi vēl nebiju, ir īrs. Liku priekšā eksperimentu – uzlūgt savu draugu un mūs uz vakariņām un neko par mani viņam iepriekš nestāstīt. Paēdām vakariņas. Dzērām kafiju, sarunājāmies. Sarunas gaitā ieprasījos: Uzminiet, no kurienes es esmu? Viņš paskatījās uz mani un pārliecināti teica: No Kerijas. (apgabals Dienvidīrijā). Draudzenei mute vaļā.

Pirms dažiem mēnešiem sarunājos ar īrieti par sadzīves lietām. Atvadoties viņa apjautājas: Jūs taču neesat angliete? – Nē. Kā Jūs domājiet, kas es esmu? – Īriete, protams. Attapos paprasīt kāpēc viņa tā domā. Paskaidrot nevarēja, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Esmu tik neangliska, ka nav iespējams, ka es Anglijā dzīvoju. Esmu tik īriska, ka mans spilgti neīriskais akcents nespēlē nekādu lomu. Vēl viens galīgi sirreāls gadījums. Džims un es pērkam kebabus mazbērniem. No ielas pretējās puses manī nolūkojas kāds vīrietis. Nāk ielai pāri, pienāk pie manis, paceļ manu roku un to noskūpsta un saka: Es nekad neesmu darījis pāri īru mūķenei. Kebaba pārdevēja palien zem letes, baidoties, kas notiks tālāk. Džims viņu mierina: Ir labi, neuztraucaties, esmu pieradis pie tā.

Zemes virsū ir vēl viena vieta, kur mani uzskata par savējo – Indijā, Šrī Lankā. Nodzīvoju tur gadu, mācoties indiešu deju. Pirmā ierašanās dienā gadījās sarunāties ar kādu angļu ģimeni, kas sūdzējās, ka viņiem grūti šeit iedzīvoties, kaut gan dzīvo jau desmit gadus. Ar jums ir citādi, viņi turpina, jo jūs šeit uzaugāt. Neko tamlīdzīgu nebiju teikusi, vispār nebiju neko par sevi stāstījusi. Interesanti, ka arī angļiem, Šrī Lankā tikko iebraukusi, izskatījos piederīga. Gadījums. Tirgū pērku zilu drēbi kleitai. Pārrunāju drēbes mazgājamību, izbalēšanu saulē, sarukšanu mazgājot utt. Laipni smaidīdams, pārdevējs negaidīti vaicā: Jūs neesat kristiete? – Nē. Un tas bija redzams no veida, kā pirku drēbi? Indieši un singalieši iestājās, ka esmu indiete. Tieši tā. Kad iebildu: Paskatāties uz manu izskatu, ādas, acu krāsu...Viņi negribot atteica: Bet angloindiete (t.i. pusindiete) Jūs esat neapšaubāmi. Veikalos bija trīs cenas. Zemākā vietējiem. Vidējā uz vietas dzīvojošiem eiropiešiem. Augstākā tūristiem. Man veikalos vienmēr prasīja zemāko cenu.

Pieminēšu spilgtāko no gadījumiem. Sastāvēju indiešu Rama Gopala dejas trupā. Iestudējām indiešu baletu trīs cēlienos – Tadž Mahāl. Galveno lomu tēlotājām sāka likties, ka pēdējais cēliens pārāk rietumniecisks. Dejotāja Amala, pēc izcelsmes portugāliete, pēc izskata mediterāniete/indiete, vienmēr valkāja sārī, bija pieņēmusi indiešu vārdu un plaši un dziļi pārzināja indiešu kultūru un mākslu, ko bija studējusi. Es vienmēr tērpos eiropiski un paturēju savu vārdu. Galvenās dejotājas pienāca pie manis un vaicāja: Kā tev liekas, vai trešais cēliens neizskatās pārāk rietumniecisks? Atbildēju: Jā, varbūt, bet diez vai pietiekami zinu, kāpēc nevaicājat Amalai? Viņas: Jā, jā, mēs zinām, ka varam prasīt Amalai, bet gribējām paprasīt indietei. Grūti kaut ko tādu izskaidrot. Trupas dalībnieki zināja manu tautību, bet uz ārpusi tā bija slēpjama.

Trupu financiāli atbalstīja Indijas valdība, un tur sastāvēt drīkstēja tikai dejotāji no Āzijas. Rams mani uzskatīja par maskotu. Es un Amala bijām vienīgās neindietes. Mati man bija nokrāsoti melni. Kad dejojām Parīzē, Indijas sūtniecība sarīkoja Ramam un viņa trupai viesības. Sūtniecības sekretārs vaicāja, no kurienes esmu. Biju sprukās. Mēģināju sarunu novadīt uz citiem tematiem, bet viņš vienmēr atgriezās pie: No kurienes Jūs esat? Bija bīstami minēt kādu vietu Indijā, kur nekad neesmu bijusi, jo iespējams, ka viņš to labi pazītu. Beidzot atbildēju: No Taizemes. – Nu redziet, viņš pavisam priecīgi iesaucas, es nemaz nebiju tik ļoti kļūdījies, domāju, ka no Indoķīnas.

Vēl viens paskata aspekts. Mani uzskata un atceras. Pie Vulvorsa pērku Ziemas svētku dekorācijas. Kaut ko izvēlos. Pārdevēja ieinteresēta: Pagājušo gadu jūs nopirkāt to. Vai jums tas nepatika? Man nebija jausmu, ko pirku iepriekšējā gadā, ne arī, ka būtu šo sievieti kādreiz redzējusi.

Par izskatu vispār. Man tēvs bija teicis: paskaties spogulī, redzēsi, cik esi neglīta. Nebija iemesls neticēt. Mans brālis bija augstās domās par mani, stāstīja saviem draugiem, cik ātri varu paskriet un cik vispār esmu brīnišķīga. Gadījums. Man bija izrauti gudrības zobi, sāpēja smaganas, no sāpēm raudāju. Tēvs apsmērēja smaganas ar melnu ziedi, ko vēlāk bija grūti dabūt nost, bet sāpes atņēma. Tā sēdēju istabā noraudājusies, ar melnu muti. Ienāk brālis. Nupat atbraucis viens viņa draugs, grib ar mani iepazīties. Paskaties uz mani, es taču neesmu cilvēkiem rādāma. – Bet viņš ļoti grib tevi satikt, atbraucis tālu ceļu. Nu labi. Šis cilvēks uzskatīja mani, iemīlējās, atsauca savu saderināšanos. Labvēlīgais blakus produkts man: saprašana, ka izskatam maz nozīmes.

Vēl viens paskata aspekts. Ērika Romāne, gleznojot manu portretu 30. gadu beigās, piezīmēja: Tevi ļoti grūti gleznot, tavs izskats visu laiku mainās, pat tavs deguns. Ko katrs redz?

Reiz pēc kāda dzejas lasījuma man pienāk sieviete un pārmet: Ko Jūs esat izdarījusi ar saviem matiem? Kāpēc jums tagad ir gaŗi melni mati? – Man nav gaŗi melni mati. Jā, bet es redzēju. – Paskataties. Negribot viņai bija jāatzīst, ka man nav gaŗi melni mati. Un vēl viens gadījums – kad dzīvojām Hempstedā, mājām priekšā bija mazi dārziņi ar zemu mūri visapkārt. Karstā vasaras dienā vīrs un es dārziņā darbojāmies, es valkāju bikīnī. Blakus mājā dzīvoja divi mazi zēni ar saviem vecākiem. Tai dienā viņi spēlējās savā dārziņā un varēja mūs pāri mūrītim redzēt. Pēkšņi viņi uzrunā manu vīru: Vai tu esi viņas tēvs? Vai viņa var nākt spēlēties ar mums? Zēniem bija kādi četri, pieci gadi. Ko viņi redzēja? Mazu meitenīti?

Rīgā „toreiz” darbojās pazīstama šuvēja Rozenberga jaunkundze. Kādu dienu mana māte un es ejam pa ielu. Pretējā pusē pastaigājas Rozenberga jaunkundze kopīgi ar vienu savu klienti. Šī dāma ierauga mani un izsaucas: Kāpēc jūs tādu kostīmu nekad neesat uzšuvusi man? Rozenberga neteica neko, jo dāmai mugurā bija identisks kostīms manējam.

Stāvu Londonā pie autobusa piestātnes. Pienāk sieviete, paskatās uz manu tērpu un izsaucas: Kāda skaista kleita! Kur jūs to pirkāt? Nosaucu veikalu, bet noklusēju faktu, ka viņai mugurā bija tā pati kleita.