Astrīda Straumane Ramrath

FIŠBACHAS BĒGĻU NOMETNE VĀCIJĀ

 

Nometnes virtuve Lejasciemā.

Līdzās dokumentārkrājumiem Ēbenveilerieši (1992), Hanavas latviešu skola 1945-1949 (2004) un Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģimnazijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums (2004) tagad klajā laista Anša Pommera sakārtotā, rediģētā un paša datormaketētā grāmata Fišbachas viršos 1945-1950: Dzīve nometnē rakstos un attēlos. Apcere un pārdomas (Los Gatos, Kalifornijā, 2007). Ideja par šo darbu radās, šķirstot vecus ģimenes albūmus ar foto uzņēmumiem no Fišbachas dienām. Gribējās tos sakārtot un aprakstīt, pirms viss nav izdzisis no atmiņas – tā ievadā Ansis Pommers. Ar šo pirmo ierosinājuma soli autors iesāka gaŗu ceļu, vācot informāciju un materiālus no dažādiem avotiem, privātām personām, periodikas (sevišķi izlietojot informāciju no Fišbachas nometnes laikraksta Vēstis, kā arī Gvīdo Augusta personīgo archīvu un Stanforda Universitātes Hūvera Institūta archīvu (Hoover Institution Archives). Gala iznākumā ir radusies grāmata ar milzīgu informācijas bagātību, fotogrāfiju klāstu, kas precīzi un specifiski illustrē Fišbachas nometnes dzīvi un aktivitātes. Turot rokās šo vairāk nekā 500 lappušu biezo izdevumu, šķirstot un iepazīstoties ar tekstiem un fotogrāfijām, citādi nemaz nevar, kā just respektu un apbrīnu par autora pavadīto laiku un nesavtīgo darbu šī posma latviešu tautas bēgļu gaitās pasargāšanai no aizmirstības.

Grāmatas iesākumā Ansis Pommers pastāsta par nometnes rašanos un savas ģimenes un dažu citu bēgļu ierašanos Fišbachā 1945.27.VI amerikāņu armijas kravas mašīnās. Netālu no Nirnbergas pilsētas Fišbachas nometnes teritorijā, ko vācieši izlietoja militārām vajadzībām, atbraucējus sagaidīja vecas būdas, netīras barakas, gruvešu kaudzes. Zināmu krāsu un cerību šim drūmajam skatam piedeva viršu plašais lauks starp priežu taisnajiem stāviem. Darba bija pilnas rokas (kas liecina par mūsu labo gribu strādāt un glābt no tukšuma mūsu trimdas dzīvi), lai šais primitīvajos apstākļos ievestu kārtību, lai izveidotu labi organizētu un vadītu latviešu ciematu ar visu, kas fiziski un garīgi atvieglotu bēgļu dzīvi.

Jau pirmajā gadā sāka darboties bērnudārzs, pamatskola un Kārļa Skalbes vārdā nosauktā ģimnazija. Skolās mācījās skolnieki arī no citām nometnēm. Nodibinājās apgāds, kur iespieda laikrakstu Vēstis un citas publikācijas, ieskaitot grāmatas. Darbojās bibliotēka, veikals, dažādas darbnīcas arodu apmācībām. Sevišķi labi nostādīta bija dārzkopības skola. Izveidojās dramatiskā kopa un koŗi. Nodibinājās skautu un gaidu vienības. Iekārtoja ambulanci un vēlāk atvēra slimnīcu. Šo darbīgo un, visādā ziņā, pilnvērtīgo nometnes dzīvi, Pommers rūpīgi un sīki apraksta un ilustrē ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu, identificējot tajās gan cilvēkus, gan vietas un notikumus.

Grāmatu ievada ļoti specifisks satura rādītājs, pa kuŗa pēdām lasītājs var izstaigāt nometnes ceļus un iepazīties ar tās vairāk nekā četru gadu gaŗo vēsturi un ļaudīm, kuŗi šai laikā nometni vadīja, veidoja, kuŗi tur mācīja un mācījās, svinēja svētkus, dziedāja, dejoja, sportoja un strādāja. Daudzās fotogrāfijas parāda nometnes iekārtojumu, ģeogrāfisko pārskatu, ielu nosaukumus, sabiedrisko ēku un privāto baraku novietojumus. Jāapbrīno lielais darbs, kas ticis ielikts šajās lappusēs! Šķirstot, pārskatot un lasot lapu pa lapai, Fišbachas nometne izaug acu priekšā gluži reāla un dzīva. Tur atrodama informācija par visu, kas saistās ar bēgļu nometni no tās pirmsākuma līdz slēgšanai. Grāmatā ir ievīti daudzi personīgi atmiņu stāsti, apceres, pārdomas. Tie piedod sausajiem faktiem krāsu un iejūtīgumu. Ir labi sajust aiz skaitļiem un diagrammām cilvēkus un viņu dzīves.

Uzzinām, ka nometnes sākuma posmā tur nebija atļauts apmesties leģionāriem. Šo bijušo cīnītāju sajūtas ilustrē kaŗavīrs Roberts, kas spēcīgos vārdos nosoda netaisnīgo lēmumu. Tiek minēti “skrīningi” (no angļu screen, t.i., izsijāt, pārbaudīt politisko uzticamību), kad UNRRAS un vēlāk arī IRO vadībā nometnē tiek meklēti kaŗa noziedznieki. Sākumā nometni apciemoja krievu propagandas grupas, kas centās pierunāt bēgļus atgriezties dzimtenē, gan bez redzamiem panākumiem. Jau nometnes dibināšanas pašā sākumā ļoti svarīga nozīme tika piešķirta bērnu un jauniešu izglītībai. Skolu dibināšana bija pašā priekšplānā. Jau 1945.VII nodibināja tautskolu (direktors Pauls Turlejs) un ģimnāziju (prof. Ernests Ābele). Tā kā nometne bija pašā tapšanas stadijā un lielais apkopšanas un celšanas darbs vēl nebija pat iesākts, skolai nebija piemērotu telpu – mācības vajadzēja noturēt brīvā dabā. Rudenī skolēni pārvietojās uz divām lielām barakām ar pienācīgiem soliem, tāfelēm u.c. mācību līdzekļiem. Grūtos apstākļus apraksta skolotāja, rakstniece, vēlāk arī JG līdzstrādniece, Marianna Ieviņa. Fricis Ieviņš savukārt dod izsmeļošu pārskatu par skolu darbību visā to pastāvēšanas laikā un informē arī par vispārējo izglītības situāciju nometnē. Viņš piemin dažāda veida kursus, zinātniska un praktiska rakstura, un uzskata, ka Fišbachas skolas bija vienas no vislabāk nostādītām mācību iestādēm visā Vācijā ar augstvērtīgiem, labi sagatavotiem skolotājiem un izciliem lektoriem.

Garīgā un intelektuālā dzīve bija sevišķi rosīga. Daudzās fotogrāfijas un apraksti attēlo Kārļa Skalbes ģimnāzijas un tautskolas svētku un svinību norises, izlaidumus, valsts svētku svinības, literārus u.c. sarīkojumus.

Pirmā gada (1945) augustā Fišbachā notika Vācijas bēgļu nometņu pirmie Kultūras svētki, kuŗus ierosināja nometnes vecākais, bijušais Latvijas Nacionālās Operas direktors, komponists Jēkabs Poruks – reprezentatīvs notikums, kas parādīja sveštautiešiem, sevišķi UNRRAs vadībai, ka latvieši ir kultūras tauta ar skaistām tradicijām un bagātu pagātni. Klātesošiem bija iespēja apmeklēt gaumīgi iekārtotu daiļamatniecības skati, bagātīgu gleznu izstādi, tautas deju uzvedumu, nometnes koŗa koncertu u.c. Šiem svētkiem sekoja gaŗa virkne dažāda rakstura sarīkojumu, to vidū ikgadēja Latvijas dibināšanas atceres diena, Latvijas Universitātes gada svētki, jauniešu iesvēte ar privātu vai arī kopīgu svinēšanu. Atsevišķi tiek aplūkots archibīskapa Teodora Grīnberga 50 gadu darba atceres dievkalpojums, viņa un katoļu bīskapa Jāzepa Rancāna viesošanās Fišbachā un viņu vadītie dievkalpojumi.

Ļoti aktīva bija Fišbachas mūzikālā dzīve ar daudziem koncertiem un lielisku spēku piedalīšanos (Herta Lūse, Atis Teichmanis, Ādolfs Kaktiņš, Ksenija Brante, Voldemārs Meļķis, Dubultkvartets Tēvija u.c.). Ārkārtējs notikums bija Prof. Jāzepa Vītola viesošanās ar viņa kompozīcijām veltītu koncertu Elvīras Ārones un Eižena Freimaņa izpildījumā. Jēkabs Poruks, apcerot koncerta nozīmi un dziļāko vērtību, starp citu, raksta: Vītola skaņdarbu koncerts skaidrajā Ārones un Freimaņa priekšnesumā skanēja kā evanģēlijs (..) darīja mūs pašus sev vērtīgākus un bagātākus, pavēra mums, piespiedu dīkdieņiem, atkal trešo – dziļuma dimensiju, deva varbūt nojautu arī par ceturto – mūžību. Izcils notikums Fišbachas viršos bija Dziesmu diena / Dziesmu svētki, rīkota kopā ar tuvējo Mercfeldes latviešu nometni (1946.30.VI) – pirmie latviešu dziesmu svētki Vācijā ar13 koŗu un vairāk nekā 700 dziedātāju piedalīšanos. Lasot grāmatā ievietotos svētku aprakstus un skatot daudzos uzņēmumus, var izjust un redzēt, kādu pārdzīvojumu un vienotības sajūtu šie svētki radīja no dzimtenes atšķirtajiem ļaudīm, kas ar dziesmas brīnišķo spēku tika aizvesti atpakaļ mājās. Noslēguma dziesmu Tev mūžam dzīvot, Latvija! – ikvienas sirds patiesu lūgšanu un neapklusināmu cerību – bija jāatkārto vairākkārt.

Zinaīda Lazda (1949) .

Ļoti nozīmīga bija literārā dzīve. Bija savs apgāds, sava spiestuve. Minēto Dziesmu dienu ievadīja Rakstnieku stunda, ko atklāja dzejniece Zinaīda Lazda, programmas daļā lasot arī savus dzejoļus. Dzeju lasīja Karola Dāle, prozu Knuts Lesiņš un Jonass Miesnieks. Gadu vēlāk (1947.VII) Fišbachā notika rakstnieku sanāksme ar sekojošu rakstnieku vakaru, ko ievadīja Ernesta Aistara referāts “Trimdas lirika”. No citām Vācijas nometnēm bija ieradies paliels literātu pulciņš, kas iepriecināja klausītājus ar savu darbu lasījumiem.

Fišbachas Dramatiskā kopa (A. Valdmaņa, G. Amola un V. Cukura vadībā) izauga no teātŗa mākslas mīļotāju Dramatiskās studijas un deva daudz jo daudzus iestudējumus, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Mārtiņa Zīverta Ķīnas vāze, Elīnas Zālītes Maldu Mildas sapņojums, Edvarda Vulfa Svētki Skangalē u.d.c. Par teātŗa dibināšanu, lugu izvēli, režiju, aktieŗiem, par ikdienas problēmām u.c. sadzīves un darbības notikumiem savas domas ir izteikusi teātŗa dramaturģe, dzejniece Rūta Skujiņa. Pievienotie uzņēmumi atspoguļo izrāžu skatus, iepazīstina ar aktieŗiem, lugu programmām un dod arī īsus lugu atreferējumus. Fišbachu apciemoja teātŗi arī no citām bēgļu nometnēm (Eslingenas, Vircburgas, Mērbekas).

Nometnes četru gadu pastāvēšanas laikā aktīvi darbojās skautu un gaidu vienības. Bija regulāras nodarbības, ugunskuri, mītnes vakari, nometņošana un izbraukumi, notika kopnieku kursi, skautu un gaidu vadītāju sagatavošanas kursi, arī skautu un gaidu vadītāju sagaitas nometne. Šeit pieminēti tikai daži. Iespaidīgākie notikumi bija labvēļu sarīkojums ar nometnes mākslinieku piedalīšanos, gadskārtējie publiskie svētki, kā arī skautu un gaidu darbu skate. 1949.VIII Fišbachas nometnes skauti un gaidas pulcējās pie sava atvadu ugunskura.

Ļoti aktīvas Fišbachas nometnē bija dažādas sporta nodarbības, ieskaitot vieglatlētiku, vingrošanu un baletu. Notika sporta svētki, sacīkstes, sporta propagandas diena, sporta demonstrējumi, meistarsacīkstes vieglatlētikā, fiziskās kultūras un plastikas demonstrējumi un galda tenisa turnīrs.

Gadu tecējumā vērojot kā rietumu sabiedrotie pieņem un samierinās ar dzelzs priekškara sadalītu Eiropu, bēgļiem bija jādomā par nākotni un jārisina jautājums par pastāvīgu apmešanās vietu. IRO lēmums bija slēgt nometnes. Sākās bēgļu izceļošana, galvenokārt uz Kanadu, ASV un Austrāliju. Šīs valstis, ieinteresētas lētā darba spēkā, piedāvāja bēgļiem darbu un uzturēšanos.

Bija pienācis laiks ardievām. Vairāki raksti sniedz ieskatu šī skumjā un savā ziņā traģiskā laika norisē. Četri gadi bija aizvadīti kopīgā darbībā, plānošanā un augšanā, veidojot pēc iespējas bagātu dzīvi un nekad neatmetot cerību, ka atkal pavērsies ceļš atpakaļ uz brīvu dzimteni un mājām. Diemžēl šīs bija veltas cerības. Fišbachas nometne tika slēgta 1949.IX. Maza grupa, apmēram 400 atlikušo iedzīvotāju (no sākotnēji 2 000) tika pārvietoti uz pagaidu mājvietu Dillingenā.

Grāmatas nobeigumā Ansis Pommers parāda vēlāku gadu nometnes teritorijas uzņēmumus. Fišbachas viršus viņš apciemojis vairākkārt. o

 

Astrīda Straumane Ramrath studē literatūru Bostonā (Northeastern U.). Raksti trimdas periodikā. Nodarbojas ar glezniecību, īpaši akvareļa technikā.

 

Jēnas ešelons ceļā uz Fišbachu. Jāņa Zuntaka zīmējums.

Dziesmu svētku gājiens.

Fišbachas bēgļu nometnes tautskolas un ģimnazijas skolotāji. 1. rindā no kr. Alīde Kačerovska, Fricis Ieviņš, māc. Valdemārs Strautmanis, Līna Ratermane, Pauls Turlajs (skolas pārzinis), Ernests Ābele (ģimnazijas direktors), Erna Strautmane un Eleanora Briede. 2. rindā Elza Nātriņa, Rita Plostiņa-Grīnblate, Eižens Šablovs, Ērika Birnbauma, Elza Strazdiņa, Anna Reščevska, Rūdolfs Hofmanis un nezināms. 3. rindā Ausma Širmane, Harijs Draviņš, Strautzele, Voldemārs Vārpa, nezināms, Olga Vītiņa.

“Zaļās briesmas” izsniedz “pavāri”Jansonu pāris un Ravkovskis. Rindā no kr. pirmās divas nezināmas, Šūmane, Liesma Jansone, Krams, Velta Egle, Kalniņa.

Kārļa Skalbes ģimnazijas 4. klase (1945) pie barakas, kur sākumā notika mācības. 1. rindā no kr. Velta Egle, Tekla Vītola, Aina Jākabsone, Dzidra Bēmane, Rūta Ezergaile un Astra Auziņa. Stāv Maija Dūce, Andrejs Brože, Maiga Sillere, Ilmārs Dumpis, Jānis Vanags, Gastons Ērglis, Andrejs Avots, Vitolds Gobiņš, Visvaldis Šics, Paulīne Dzene, Ilze Šķipsna un Normunds Krievs.