Alfreds Tauriņš

PIRMĀS NEDĒĻAS HOCHFELDĀ

Sākums JG 235:51-54; 236:34-37; 238:40-43; 241:29-36

1945.22.VIII Ierašanās nometnē. Istaba ierādīta Fon Richthofena ielā 2, trešā stāvā pa labi. Saliekam mantas pagalmā un gaidām, līdz atnāks kāds no dzīvokļa iemītniekiem. Dzīvosim kopā ar Burtnieku ģimeni. Burtnieks – filozofs, literāts, senāk J.A.Ozoliņš. Meita Agnese – mana tagadējā skolniece vidusskolas IV. klasē. Kundze – bijusi skolotāja, tagad strādā UNRRĀ [United Nations Relief and Rehabilation Administration – ANO palīdzības un rehabilitācijas pārvaldē]. Beidzot atnāk Agnese. Mēs iekļūstam jaunajā mājoklī. Diena paiet kārtojot nometnes iestādēs apmešanās un uztura atļaujas. No 6. bloka vecākā Šneidera dabūju rakstu, ka esmu apmeties man ierādītā dzīvoklī. Uz šī raksta nometnes priekšnieks Ozoliņš uzliek rezolūciju ieskaitīt mani ar ģimeni pastāvīgos iemītniekos un izsniegt uzturu. Mikīte ar Gigīti pa to laiku izkrāva drēbes un lietas. Mikīte izšuj maisus salmiem un glīti uzklāj gultas. Mūsu istaba izskatās skaista, labākā, kāda nometnē var būt – mums ir magoņkoka pulēta guļamistabas iekārta. Atnāk dzīvokļa bijušā īpašniece [vāciete] apraudzīt jaunos iemītniekus un novēl mums šeit jauku dzīvi.

1945.23.VIII Ēdam pirmoreiz nometnes pusdienas – vāju, ūdeņainu sarkano biešu, kartupeļu un kāpostu zupu. Vakarā mannā zupa, kas ir kā šķidra biezputra. Agri aizejam gulēt, jo nav labas gaismas. Sajūta nav visai priecīga – dzīve nometnē liekas diezgan vienmuļa.

1945.24.VIII No rīta līst. Mikīte gribēja iet ar bērniem uz Frīdbergu [Friedberg] pie zobārsta, bet tas jāatliek. Ilze un Gigis dodas pirmo dienu uz skolu. Sameklēju viņu klases bēniņu telpās. Abas varen priecīgas, ka reiz sāksies mācības. Diena paiet sīkās rūpēs. Te vakardienas devas saņemšana, te trauku meklēšana, te piena kartes un piena dabūšana. Aizeju pie elektriķa Galenieka, mēģinu sarunāt elektrisku plītiņu.

1945.25.VIII No rīta ar Mikīti aizbraucam ar tramu uz pilsētas centru iepirkties. Neko sevišķu jau nevar dabūt, pat rakstāmpapīru un spalvas grūti sameklēt. Mikīte vakar bērnus aizveda pie ārstes, kuŗa izrakstīja slimības zīmes. Šodien tās kopā ar lūgumu virzīju tālāk, un nu mani ar ģimeni ieskaitīja pašgatavotājos. Vakarā plkst. 8.00 bijām barakā dievkalpojumā. Ļaužu pamaz. Prāvests Ķullītis teica skaistu sprediķi. Mācītāja Dūmiņa lūgšana pēc formas nebija tik pilnīga.

1945.26.VII Priekšpusdienā ar Mikīti aizgājām uz mūsu ģimnazijas pirmo sarīkojumu – “mūzikāli literāru rītu.” Sākumā direktora Aistara referāts „Latviskā mēraukla daiļdarbu vērtēšanā”, kuŗā viņš norādīja, ka nevis svešais, internacionālais var būt mūsu mākslas pamatā, bet gan mūsu tautai īpatnējais un būtiskais. Skolas koris nodziedāja divas tautas dziesmas. Sekoja mākslinieku priekšnesumi. Aistari mūs apciemoja jaunajā mītnē, uzkavējās tikai īsu brīdi, aizvien ietur zināmu vēsu distanci.

1945.27.VIII Iegāju Augsburgas Domā. Skaista baznīca, ļoti plaša, milzīga altārtelpa. Balta akmens kolonas, kas traucas uz augšu. Baznīcā notiek klusa rīta mesa. Apskatīju arī Sv. Ulricha baznīcu, bet tā ir mazāka, iekšpusē no vecuma pelēka. Pēcpusdienā notika ģimnazijas pedagogu konference. Priekš manis svarīgākais tas, ka, sākot ar 3. klasi, būs reālģimnazijas nozarojums. Skolai ierīko internātu.

1945.28.VIII Esmu pavisam saguris. Pirmo stundu skolā nokavēju. Fiziskā nelabsajūta atstāj iespaidu uz stundas gaitu – nevaru koncentrēties.

1945.19.IX Ausekļa Latviešu ģimnazijas audzēkņi pārceļas no bēniņiem uz jaunām skolas telpām - Hochfeldstrasse 52. 60. gados uzņemtajā attēlā redzama skolas ieeja. Foto: Rolfs Ekmanis

1945.30.VIII Dienas paiet īpatnējā nometnes atmosfērā bez intensīva darba. Drusku nodarbojos ar angļu valodu, gatavoju stundas neorganiskā un organiskā ķīmijā. Architekts Vladimirs Valdis Zēbauers vakar atgriezies no Hanauas nometnes. Atveda vēstules no radiem. Almiņas vēstule ļoti gara. Tā attēlo pēdējās dienas Kurzemē, traģiskās, baigās dienas frontes tiešā tuvumā, bēgļu gaitas un pēdējo divu mēnešu ilgo ceļojumu no austrumiem uz rietumiem, arī tagadējo dzīvi Hanauā: Es raudu atkal prieka asaras, kā toreiz Hennersdorfā, kad zināju esam izglābušos no Drezdenes bumbām …Nedēļu pēc Tavas aizbraukšanas no Priedniekiem sabrauca vācu kaŗavīri – skroderu un kurpnieku darbnīca. Tad nāca Vaiņodes šturmēšana. Bija dienas, kad pilnīgi bez apstājas viss dārdēja. Tad 31. oktobrī [1944] pirmie šāviņu sprādzieni krita rudzu druvā pie akas. Vaivaru ģimene arī bija pie mums. Tanī pat dienā aizgājām uz bunkuru mežā, netālu no dzeramā ūdens avotiņa. Vienā bunkurā apmetāmies mēs, otrā Vaivari. Drīz pēc tam atnāca jauna kaŗavīru vienība. Sākās tranšeju rakšana, vispirms Kunča tīrumos, tad mūsu. Mēs bijām spiesti pāriet uz jaunu bunkuru Priednieku mežā – gravā, pretī rudzu druvai, netālu no karpu dīķa. Bunkurs bija ierīkots divos stāvos. Vilkām lozes. Mūsu ģimene ieņēma augšējo stāvu. Ierīkotas bija visas labierīcības – mēnešiem varējām iztikt neizlīduši no pazemes. Fricis, sākot ar oktobra vidu, ielīda mežā un bija galvenais bunkura būvētājs, piedaloties Ādolfam, Jānim un dažreiz vēl citiem. Fronte tomēr neattālinājās. pienāca divu kilometru tuvumā. Pie mūsu bunkura kādu dienu tika izraktas tranšejas, nolaistas gaŗās priedes un egles, mums pašiem nezinot un nedzirdot. Tikai, kad vīri vakarā pārradās mājās, dabūjām zināt par jaunajiem ierakumiem visapkārt. Tā mēs nodzīvojām līdz 15. novembrim, kad paziņoja, ka 16. novembrī jāevakuējās. Vienīgais zirgs bija Varonis. Ceļi neizbraucami. Priedniekos bija kādas vienības štābs, tas deva divus pajūgus novest mūs līdz Kalvenes stacijai. Ka ceļš var būt tik neizsakāmi slikts, to gan nevarēju iedomāties. Plkst.12.00 izbraucām, un ar tumsu bijām Kalvenes stacijas mežā. No turienes kaŗavīri ar saviem pajūgiem mūs aizveda uz Aizputi. Tur tad arī nolēmām: turpmākais ceļš – Vācija. Šī vieta vēstulē, īstenībā vēstules sākums, atstāja uz mani visdziļāko iespaidu. Cik ļoti viņi visi ir turējušies pie savas zemes, pie mīļās Kurzemes, pēdējā latviešu zemes gabaliņa! Kas viss nav bijis Almai un citiem jāpārcieš, dzīvojot starp ierakumiem bunkuros, tiešā frontes tuvumā! Salīdzinot mūsu grūtības un pārdzīvojumus, skaidri redzams, ka tiem, kas palika ilgāku laiku Kurzemē, ciešanas ir bijušas daudz lielākas.

1945.3.IX Agrā rītā devos uz Untercelli. Aiznesu tukšos maisus. Palīdzēju darbos – līdz pusdienai ārdīju mēslus, pēcpusdienā griezām kāpostus, vilkām bietes. Vakarā atgriezos mājās vēlu. Mugursomā piena pudele, drusku āboli un saknes. Vērtība diezgan maza, bet nesamais smags.

1945.4.IX Visu dienu braukāju pa Augsburgu. Nopirku bērniem krāsainos zīmuļus, zīmējamo papīru, biju pie pulksteņtaisītāja un kurpnieka. Redzēju vecajā Augsburgā skaistus stūrīšus – Fronhof pie Doma baznīcas, īpatnēju ēku kompleksu ar pagalmiem un dārziem – Regierungsgebäude.

1945.5.IX Ar šo nedēļu ģimnazijā sākās mācības pēc pilna stundu plāna. Bija cerības, ka skola dabūs četrus dzīvokļus klasēm, bet nometnes Baltijas komiteja latviešu skolai piešķīrusi tikai divus dzīvokļus. Vispār latviešu stāvoklis mūsu nometnē nav labs, jo Baltijas komitejas priekšsēdis Ozoliņš turas pie varas, pateicoties leišiem un igauņiem, un tiem izdabā. 4. ģimnazijas klasē līdz šim esmu atkārtojis neorganiskās ķīmijas pamatus. 3. klasē stāstu to pašu, bet esmu ticis tikai līdz elementu vērtībai. Ar 3. klasi grūtāk strādāt – lielāka un ar mazākām zināšanām. No rīta aizgāju pie docenta Dr. Driļļa, latviešu komitejas un kultūras komisijas priekšnieka. Slaida auguma, blonds, pagaru degunu. Gadus 45 – 48 vecs. Bērni lieli – meita studente. Dēls – bijušais kaŗavīrs. Meita bijusi nesen Heidelbergā. Tā mani interesē. Kaut varētu tur nokļūt.

1945.9.IX Apciemoju Ati. Viņš strādā amerikāņu kaŗavīru virtuvē, saņem algu un uzturu. Bez tam viņiem ir ārzemnieku kartiņas ar tiesībām uz 2 000 kalorijām. Pēc ilga laika dzēru īstu kafiju. Melita izaugusi par skaistu meiču. Nākošā gada janvārī viņai būs pilni 17 gadi. Te viņa tiekas ar amerikāņiem un iemācījusies angļu valodu. Apciemojām Rozentāla kundzi, kas arī strādā kopā ar Ati. Jautra kundze ar divām meitenēm – jautra, kaut arī zaudējusi divus vīrus – virsniekus. Runā tikai par ballēm un kaŗavīriem, tā, ka paliek nelabi un bēdīgi ap sirdi visu to klausoties. Kā cilvēki var pie visa pierast! Lielā klasē stāv deviņas gultas – te kopā dzīvo trīs ģimenes.

1945.13.IX Priekšpusdienā esmu atkal Augsburgā. Kurpnieks salabojis manus garos zābakus un sagādājis Gigītei zandales. Kādā veikalā dabūju amerikāņu izdevumus vācu valodā – Die amerikanische Rundschau un Ausblick. Pēcpusdienā aizeju pie ģimnazijas direktora Aistara, kuŗš nesen atgriezies no slimnīcas pēc operācijas. Guļ gultā, bet ir diezgan možs. Runājam par mūsu cerībām un neskaidro nākotni. Aistars domā, ka angļi un amerikāņi centīsies Eiropā radīt atkal līdzsvaru pret Krieviju. Tur būšot nozīme arī Vācijai. Līdz ar to neatrisināts nepaliks arī Baltijas tautu stāvoklis.

1945.19.IX Pirmo reizi stundas notiek jaunajās skolas telpās – Hochfeldstrasse 52. Nu vairs nav jāsēd bērniem bēniņos.

1945.21.IX Jaukas, saulainas dienas, kaut arī no rītiem laiks vēss. Ģimnazijā stundu laikā atceros savu uzturēšanos pagājušo gadu Liepājā, kur jūŗa bija tik skaista.

1945.23.IX Vakar sākās sporta svētki Bavārijas latviešiem. No rīta piedalos pirmo reizi karoga pacelšanas ceremonijā. Plkst. 10.00 notiek Latviešu ģimnazijas kultūras rīts, kur svarīgākais ir Dr. Driļļa referāts „Atomu bumba”.

1945.24.IX Aizejam ar agronomu Rūdi Ozoliņu, kuŗš atbraucis no Fišbachas [Fischbach] nometnes, uz Augsburgas centru. Viņš iegādājas savai nometnei ābeces. Ēnainos kokos stāv Augsburgas bibliotēka, monumentāla divstāvu ēka. 2. stāvs ļoti augsts. Caur lielajiem logiem var saskatīt platformas ar grāmatām. Bibliotēka patiesībā slēgta, bet UNRRA panākusi, ka tā pieejama ārzemniekiem trīs reizes nedēļā. Grāmatas jālasa uz vietas. Pirmo dienu iepazinos ar katalogu un tur sameklēju man derīgas desmit grāmatas – ķīmijā, technoloģijā un termodinamikā. Pieprasīju B. Naumanna Lehrbuch der Chemie, Technologie und Metallurgie. Bibliotēkas lasāmzālē, kur trīs lieli galdi, galos plaukti ar rokasgrāmatām, arī katalogs, valda svētsvinīgs klusums. Tur var nodoties studijām, tikai žēl, ka lasīšanas laiks tik īss.

1945.25.IX Esmu slims, sāp galva, temperatūra 37,9ºC. Visur ziņas un baumas par mūsu lielākā naidnieka saslimšanu un atkāpšanos no politiskas darbības, runa pat par atentātu un nāvi.

1945.28.IX

Latvijas Universitātes himna:

 

Līdzīgi saulei tu atnes mums dienu,

Gudrību slāpstošiem gariem Tu sniedz.

Celdamās pati Tu augšup aizvien

Citiem Tu augstāki pacelties liec.

Latvijas slava un Latvijas glītums,

Mākslām un zinātnēm patvērums drošs.

 

Svešs lai kā ozoliem mūžīgiem vītums

Visiem, kas mūžīgo uguni kur.

 

(E. Virzas vārdi, J.Vītola mūzika)

Latvijas Universitāte dibināta 1919. gada 28. septembrī. Priekšpusdienā atkal Augsburgas bibliotekā – lasu par metalurģiju, arī drusku par Augsburgas vēsturi. Pēcpusdienā četras stundas ģimnazijā visās klasēs. Saucu atbildēt sliktākos skolniekus, tiem vājas zināšanas. 7. oktobrī jaunas vēlēšanas. Arī es esmu uzstādīts par vienu no 24 kandidātiem. Divkārša uzstādīšana – no opozīcijas un pozīcijas. Komitejā būs 11 locekļu.

1945.29.IX Priekšpusdienā strādāju drupu novākšanas darbos nometnē. Atbrīvojām aizbērtos ceļus un pagalmus, sasviežot ķieģeļus un akmeņus uz ēkas būvvietas. Atrodam arī pa logu rāmim un citiem sprunguļiem, kuŗus savācam dedzināšanai. Laiks veselu nedēļu rudenīgi nemīlīgs. Pūš auksts vējš no rietumiem, daudz līst, temp. 8 – 10ºC. Istabā vēss un drēgns. Pēcpusdiena paiet, sagādājot pārtiku un stāvot rindā. o

__________

Publikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer un Rolfs Ekmanis.