GRĀMATA, GRAĶENE, GRĀMATIŅA

Janīna Kursīte. Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca, jeb novadu Vārdene. Rīgā: Madris, 2007.

Tā nesen sēdējām mūsu literatūras grupā Čikagā, pārrunājām Annas Brigaderes Dievs, Daba, Darbs. Te uzreiz jautājums: kas tas pūtelis tāds ir? Var noprast, ka tas tak jau laikam ir kaut kas ēdams vai dzeŗams, tomēr īstas skaidrības nav. Bet apskaidrošana nāk, jo okeāna pārbraucēji jau allažiņ arī atved uz šo krastu kaut ko jaunu un labu. Knikš, knakš, tiek atvērta kāda grāmatu somiņa, parādās Vārdene, un tad jau 259. lappusē var skaidri redzēt, kas tas pūtelis ir par zvēru un ko tas ziemā ēd.

Parasti jau ļaudis vārdnīcas un telefonu grāmatas tā neko ar lielu sajūsmu nelasa, bet te nu jāsaka, ka Vārdene ir pavisam cita lieta. To var ar prieku lasīt pat ja nav kāds speciāls vārds jāuzlūko. Šķirstot lapas un lasot gandrīz vai katrā lapā atradīsies kāds „ahā” piedzīvojums. Paši vārdi, piemēri, kā šos vārdus lieto, ir tik spilgti, pārsteidzoši, smaidu izrosinoši. Var lasīt lapu pēc lapas, un no garlaicības ne vēsts.

Manuprāt Vārdene ir viena no 2007. gada galvenajām naglām. Nu, ir jau vēl arī citas naglas, gan zelta, gan sudraba, tomēr Vārdenei manā domāšanā pienākas tāda kā galvenās naglas vieta.

Iedomājos, cik gan būtu jauki, ja varētu būt kādā Janīnas Kursītes vadītā seminārā vai sanāksmē un tad jautājumu un pārrunu daļā pavaicāt, kā tad ir ar klamzas un mumļaka būtību. Kā tās lietas īsti ir? Vai mumļaks varētu būt tas pats kas klamza vai varbūt tur varētu būt kāda zināma noteikta atšķirība? Liekas, gan bagāts, gan nabags varētu būt klamza un arī mumļaks, bet tad atkal vēl ir šļubraks. Nu, klamza un mumļaks varētu būt glīti tērpies, bet to nu gan nevarētu teikt par šļubraku. Tomēr, varbūt ar centību šļubraks varētu tikt atbrīvots no savas šlubracības un pat tikt par štokarellī dendiju ar cigarillo trauslā rokā un štoka spieķi padusē. Un tad jau vēl par starpību starp spurslām un ņuņņām.

Janīnai Kursītei noteikti pienākas ordenis vai medaļa nevien par visu darbu, bet arī par drošsirdību šajā darbā iekļaut tādus vārdus, par kuŗu lietošanu mums kādreiz jaunībā ir tikusi mute mazgāta, un dzirdētāji ir teikuši fui! par šādu vārdu ”brūķēšanu.”

Jā, tur ir iekšā visi tie vārdi, nu tie, kuŗus zina vai visi puikas un vīrieši – ar sieviešiem ir tā, ka zināt jau laikam zina gan, bet saka, ka nezin, un melo acīs skatīdamās. Kursīte gan zina un pasaka arī. Muti viņai nemazgāsim, jo tagad jau šur tur drukā redz tos vārdus, lietas tiek nosauktas īstajos vārdos, nu kaut vai tajā pašā Karogā. Aizvadītā gada augusta nr. Juŗa Zvirgzdiņa rakstā (Karalis Purkšķis) bija minēts īstenais vēdera gāzu nosaukums (viņš gan pieteica klāt, par piedošan’). Tāpat februāŗa nr. (2007) bija gan raksti un dzejas (galvenokārt trimdinieka Andreja Iksena darbā Kramu cilts) pilni ar šiem ilggadīgi slēptajiem ķermeņa lejupdaļas miesas gabalu nosaukumiem, un ko nu tās miesas daļas dara tā īsteni tautiski.

Tā paša gada marta Karogā bija sveicieni Janīnas Kursītes 55. gadadienā. Tā nu arī no savas puses vēlu viņai piedzīvot vēl otros 55 gadus ar tik pat gaišu galvu un ražīgumu kā šodien.

Ivars Antēns

Par Ivaru Antēnu skat. JG248;62