PROFESORA ADAMOVIČA DARBU UZSKAITE

Aija Freimane & Jouko Talonen. Bibliography of Ludvigs Adamovičs. Helsinki: Suomen kirkkohistoriallinen seura / Societas historiae ecclesiasticae Fennica, 2005. 136 lpp.

Dundagā dzimušais Ludvigs Adamovičs (1884-1942) beidz Rīgas Aleksandra ģimnaziju (ar zelta medaļu) un Tērbatas Universitāti ar teoloģijas kandidāta grādu (1909), strādā par skolotāju Rīgas 1. valsts ģimnazijā, Tailovas Sieviešu ģimnazijā, Rīgas Skolotāju institūtā. I Pasaules kaŗa laikā iesaukts, vada strēlnieku kaŗa slimnīcas kantīni, pēc ordinēšanas ir strēlnieku rezerves pulka kapelāns. Ievēlēts Latvijas Universitātē par docentu baznīcas vēsturē (1922), pēc teoloģijas doktora grāda iegūšanas LU (1929) paaugstināts par profesoru. Vēlāk ieņem LU prorektora, fakultātes dekāna, LU Rakstu techniskā redaktora u.c. amatus. Viens no Latviešu un somu biedrības dibinātājiem (1931). Kā Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības pirmais izglītības ministrs paraksta vairāk nekā 70 likumus vai rīkojumus, kas visi, šķiet, ietilpināti aplūkojamā bibliogrāfijā, piemēram, par apcietināto personu ģīmetņu noņemšanu no skolu telpu sienām un Ulmaņa portreta novietošanu skolas telpās, par studentu-brīvības cīņu dalībnieku atbrīvošanu no lekciju naudas maksas augstskolās, par žīdu tautas valodu u.c. 1935.10.VII pēc nesaskaņām ar prezidentu Adamovičs atkāpjas no ministra posteņa.

Neskaitot Adamoviča parakstītos likumus un rīkojumus, bibliogrāfijā, kuŗas publicēšanai finansiālu atbalstu devusi Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā (LELBA), iekļauta informācija par 947 publikācijām (arī vācu, franču, angļu, zviedru un slovāku valodā), visvairāk žurnālistiska un kompilatīva rakstura (Ceļā, Ceļa Biedrā, Latvijas Kareivī, Universitas, Druvā, Burtniekā, Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā u.c.), ieskaitot apmēram 200 šķirkļus Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Viņa pamatīgākais zinātniskais darbs ir papildinātā un publicētā doktora disertācija Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710-1740 (Rīgā, 1933. 659 lpp.; 2. izd. Mineapolē, ASV, 1964), kam pievienojas atsevišķi pētījumi par hernhūtiešu kustību Latvijā un Igaunijā, par latviešu Brāļu draudzēm, kā arī 32 lpp. brošūra Kārlis Mīlenbahs. Latviešu zinātnieka izglītības gaita. Dzīve un mūža darbs (1927). Adamovičs ir rediģējis vairākus LU izdevumus – Zinātne tēvzemei 20 gados (1938), Latvijas Universitāte 20 gados, 1919-1939 (1939) u.c.

Var droši teikt, ka vispaliekošākā nozīme ir Adamoviča pētījumiem par latviešu folkloru, mitoloģiju, par senlatviešu reliģiju, kā arī saucas viena no viņa publikācijām sērijā Vēstures atziņas un tēlojumi (1937). Vadoties pēc folkloristes un reliģijas vēsturnieces Lienes Neulandes grāmatas Jumis senlatviešu reliģijā (2001), Adamovičs savā laikā bijis visrosīgākais Jumju jeb dabas auglības un brieduma spēku iemiesojumu pētītājs. Ievērības vērta ir arī viņa iedziļināšanās māšu saimes sazarošanās jeb diferenciācijas procesos senlatviešu mitoloģijā – senā latviešu un indoeiropiešu Zemesmāte bijusi sakne, no kuŗas izaudzis vesels pulks dabas māšu – no Nakts-, Ūdens-, Vēja-, Meža-, Lauku- un Ugunsmātes līdz Veļu-, Kapu- un Smilšumātei. Minētajām mātēm savukārt var būt citi atzarojumi, piemēram, Ūdensmātei – Jūŗas-, Upes-, Miglas- un vēl citas mātes. Ap Mežamāti, citu vidū, var grupēties Krūmu-, Lapu-, Ziedu-, Ogu-. Ganu-, Bišu- un Briežumāte, bet Laukumātei līdzās var tecēt Ceru-, Miežu-, Rudzu- un pat Mēslumāte.

Viens no teologa mērķiem ir latviskā momenta lomas palielināšana reliģijā, konkrēti, dievkalpojumu latviskošana, „latviskā kristietība”. Nesen aizsaulē aizgājušais Valdemārs Ancītis rakstam par Adamoviču virsrakstā liek: „Teologs par un pret latviešu reliģiju” (Senču kalendārs 2000) – īpašības, kas atbalsojas Adamoviča rakstos par senlatviešu reliģijas saistību ar dievturību.

Pirmajā krievu okupācijas gadā LU Teoloģijas fakultāte tiek likvidēta (1940), profesors pieprasa pensiju, bet jaunais varas aparāts to noraida. Lai eņģeļi maksā viņam pensiju – tā kāds ierēdnis uzrakstījis uz lūguma. Seko apcietināšana 1941.14.VI, deportēšana lopu vagonā uz Krieviju, atdalīšana no pārējiem ģimenes locekļiem (sievas, meitas – vēstures maģistres – un dēla), nonākšana Salikomskas lēģerī, kur Adamoviču notiesā uz nāvi nošaujot, kā vēsta archīvmateriāli, par 1) piederību biedrībai Reliģijas zinātne (laikam domāta darbība LU Teoloģijas fakultātē), 2) par piederību nacionālajai biedrībai Latviešu biedrība (domāta Rīgas Latviešu biedrība) un 3) par reliģiski nacionālas politikas realizēšanu izglītības ministra postenī (1934-1935).

Darbu pie bibliogrāfijas, kam pamatā Aijas Freimanes (1958-1998) diplomdarbs (1993) LU Filoloģijas fakultātes Bibliotēkzinātnes un informācijas katedrā, turpina un nobeidz Helsinku U. Teoloģijas fakultātes profesors Jouko Talonens. Pirmās septiņas lappuses (angļu valodā, kas varēja būt idiomātiskāka) veltītas Adamoviča mūža aprakstam. Visgrūtāk gājis ar apmēram tā paša materiāla latviskojumu bibliogrāfijas beigās, par kuŗa pārlasīšanu Talonens izsaka sirsnīgu pateicību kādam LU maģistram, diemžēl, galīgi nepelnīti, jo, nemaz nerunājot par mūsu diakritisko zīmju nepareizo izvietošanu, kopsavilkums čum un mudž no tādiem stila ziediem kā: grafizkais zimējums par Adamoviča rakstiem no gadiem 1907-1941 paradas viņa aktivitātes (..) Apmēram 70% no viņa literara produktiem ir no gadiem 1932-1941 (133). Nav arī skaidrs, vai Daugavpils 1. ģimnazijas abiturients, kuŗš 1940. gadā sācis strādāt čekas stūŗa ēkā Rīgā, aizbēdzis uz Krieviju (1941) un bijis pats galvenais Adamoviča pratinātājs, ir S. Radušs vai S. Rudušs. Tekstā lietoti abi vārdi. Fotogrāfiju, kur redzams profesors kopā ar saviem LU Teoloģijas fakultātes kolēģiem pag.gs. 20. gadu otrā pusē, uzņēmis Akmentiņš 1994. gadā.... Utt., utjpr. Pašā bibliogrāfijā kļūdu ir maz.

Rolfs Ekmanis