DIVI VIEDOKĻI

Norman Davies. Europe at War 1939-1945: No Simple Victory. London: Macmillan, 2006. 544. lpp.

Kaŗa beigu svinības 2005.9.V Maskavā pierādīja, ka pēc 60 gadiem Uzvaras diena ir kļuvusi par traipu pasaulei -- vecās brūces nav sadzijušas, toreizējie strīda jautājumi palikuši neatrisināti. Kaŗa beigās Eiropa tiek sadalīta divās daļās - Austrumu un Rietumu. Austrum- un arī Viduseiropas iedzīvotājiem šī sadalīšana kļūst par sodu, par okupāciju, kas ilgst vairākas paaudzes, arī par vienu no iemesliem Aukstajam kaŗam. Kaŗa beigu vienošanās process tiek iesaldēts un svītra pārvilkta tautu pašnoteikšanās iespējām. Krievijas Federācijas prezidents Valdimirs Putins izmanto Uzvaras dienu apgalvojumam, ka Padomju armija viena pati sakāvusi nacistu bruņotos spēkus. Aplūkojamās grāmatas autors Deiviss, liekas, piekrīt Putina teiktajam: mēs neuzvarējām kaŗu (..) Krievija uzvarēja – tā viņš apgalvo kādā Sunday Times rakstā.

Deiviss (dz.1939, Boltonā, Lankašīrā) ir Velsas izcelmes angļu vēsturnieks, ievērojams ar saviem darbiem par Eiropu, Poliju, Britu salām. Kopš 1972. gada publicējis 13 grāmatas. Grāmatā Kaŗš Eiropā 1939-1945: Uzvara nav tik vienkārša autors, cenšoties noskaidrot, kuŗš īsti uzvarēja II Pasaules kaŗu, atzīst, ka uzvara esot daudz sarežgītāka nekā to attēlo Rietumos, it sevišķi filmās un skolas vēstures grāmatās. Krieviem turpretim esot skaidrāks par skaidru, ka galvenā loma uzvarā pār Vāciju bijusi viņiem, angļu un amerikāņu kaŗa sasniegumus atstājot otrā vietā. Uzskatus, kur tas ir apšaubīts, krievi uzlūko par totāli nepieņemamiem. Vēsturnieka Deivisa nolūks ir sagraut joprojām eksistējošus mītus, piemēram, ka Anglija bijusi vienīgā valsts, kas cīnījusies pret Hitleru 1940. gadā, pilnīgi aizmirstot poļu, grieķu un citu pretošanos vācu okupācijai. Grāmatas centrālais temats -- Rietumu sadarbošanās ar Staļinu un šīs sadarbošanās izraisītās sekas.

Grāmatas četrās nodaļās aplūkotas 1) militārās kampaņas, 2) politiskās norises pirms kaŗa, kaŗa laikā un arī pēc kaŗa, 3) kaŗavīru likteņi no kaŗa sākuma līdz pat kapam un 4) civīliedzīvotāju pārdzīvojumi un bojāeja. Angļu laikraksta Sunday Times recenzents Hjū Stračnans (Hew Strachnan) grāmatā saskata vēl divus svarīgus tematus -- morālās normas un morālo līdzvērtību. Deiviss, piemēram, salīdzina nogalināto skaitu padomju nāves nometnēs un vācu koncentrācijas nometnēs. Secinājums: Vācijai un tās sabiedrotajiem nepiederot ļaunuma monopols. Salīdzināšanai viņš izmanto arī Sabiedroto gaisa bombardēšanas stratēģiju -- 650 000 vācu pilsētu civīliedzīvotāju gājuši bojā angloamerikāņu gaisa uzbrukumos. Savāda, lai neteiktu vairāk, liekas līdzināšanās zīmes novietošana starp amerikāņu un britu Francijas okupēšanu pēc invāzijas 1944. gadā un Vācijas-Padomju Savienības Polijas okupēšanu 1939. gadā.

Vēsturnieki, filmu režisori, rakstnieki, žurnālisti u.c. vēl joprojām apejoties ar kaŗa laika posmu Eiropā kā ar diviem atsevišķiem konfliktiem -- rietumos un austrumos. Reizēm šķiet, ka arī Deiviss pārāk zemu novērtē angļu un amerikāņu devumu uzvaras izcīnīšanā. Viņš uzskata, ka lendlīzes (lend-lease) palīdzība bijusi nenozīmīga -- tā sastādījusi tikai vienu piekto daļu no Padomju Savienības ražošanas koeficienta (it kā 20% būtu nieka lieta?!).

Galveno uzmanību pievēršot zemēm austrumos no Vācijas -- Balkāniem, Ukrainai, Baltkrievijai, II Pasaules kaŗu autors redz kā milzīgu cīņu starp nacionālsociālismu un komunismu, cīņu, kuŗā uzvaras lauri pienākas Padomju armijai. Tajā pat laikā apgalvojums, ka Staļins cīnījies par taisnību un demokrātiju, esot tukša fantāzija. Neesot viegli nošķirt faktus no mīta un propagandas. Vēl grūtāk esot pārvarēt maldīgo priekšstatu, ka Padomju Savienība it kā bijusi neitrāla pirms Vācijas Operation Barbarossa (1941.22.VI). Krievi, kaŗam iesākoties, pēkšņi aizmirsuši Staļina pirmskaŗa politiskās un militārās intrīgas. Kaŗš pret vāciešiem viņiem patiešām bijis Lielais Tēvijas kaŗš. Arī Rietumi ieturējuši līdzīgu viedokli, kaunēdamies, ka Hitlera bijušais partneris kļuvis par demokrātisko Rietumu sabiedroto. Kaŗa pirmajos 22 mēnešos vērmachts okupējis astoņas valstis, bet Sarkanarmija -- piecas. Baltijas valstu aneksija 1940. gadā Staļinam neesot bijusi nekāda aizsardzības stiprināšana vai robežu sakārtošana, bet gan brutāla trīs suverēnu Eiropas valstu okupēšana un iznīcināšana. Rezultātā šīs valstis zaudējušas turpat ceturto daļu no iedzīvotājiem. Molotova-Ribentropa Pakts (1939) devis Staļinam tiesības postīt visu, kas atradies Padomju Savienībai iedalītajā sfērā, tāpat kā Hitlers to darījis Vācijas ietekmes sfērā. Baltijas valstis esot vienīgās, kas piedzīvojušas trīs okupācijas - padomju (1940-1941), vācu (1941-1944) un atkal padomju, bet, vai nu autora uztverē, vai arī kļūdas dēļ, otrreizējā padomju okupācija ilgusi tikai gadu, proti, no 1944. līdz 1945. gadam, nevis no 1944./1945. gada līdz 1991. gadam (formāli krievu kaŗavīri atstāja Latviju 1993. gadā). Bet arī tabulā Ārzemju okupācijas Eiropā otrreizējā krievu okupācija Baltijas valstīs vispār neparādās... (293).

Ja ticam Deivisam, gaisa uzbrukumā Drezdenei bojā gājuši 40 000 civīliedzīvotāju (299). Iemesli Drēzdenes bumbošanai bijuši 1) aizturēt vācu transportu kustību uz Austrumfronti un 2) parādīt krieviem, ko spēj veikt Sabiedroto bumbvedēji. Drēzdenes stratēģiskā bombardēšana bijusi bumbvedēju vislielākais sasniegums visā kaŗā. Pavisam citu versiju par šo bombardēšanu sniedz zviedru vēsturnieks Lindkvists (Sven Lindqvist) grāmatā A History of Bombing (2002), kamēr aculiecinieks, rakstnieks Kurts Vonnegūts, to apraksta šādi: Temperatūra cēlās pāri 1 800 grādiem pēc Fārenheita. Apmēram 100 000 civiliedzīvotāju gāja bojā - precīzu skaitli nav iespējams aprēķināt, daudzus nevarēja identificēt, jo tie bija sakusuši ar citiem tādā kā pusšķidrā masā… Kā kaŗa gūsteknis Vonneguts pārcietis bumbošanu Drēzdenē un palīdzējis vāciešiem savākt līķus.*

Populārais uzskats, ka koncentrācijas nometnes ievedusi vācu nacionālsociālistiskā partija (NSAPD), esot maldīgs - campos de reconcentracion pirmoreiz pielietojusi spāņu administrācija Kubā (1890), un arī angļiem bijušas savas koncentrācijas nometnes Būru kaŗā Dienvidafrikā. II Pasaules kaŗš nav bijusi pirmā reize, kad ārsti izmantojuši gūstekņus medicīnas eksperimentiem -- tas jau darīts vācu kolonijās Afrikā (1905), kur Dr. Gērings (Göring) bijis komisārs. 30 gadus vēlāk Hermans Gērings sekojis tēva pēdās Vācijā. Arī angļiem bijušas koncentrācijas nometnes Daglasā (Douglas - Isle of Man) jau 1914. gadā. Gulaga sākums, pateicoties Trockim un Ļeņinam, meklējams 1920. gadā pilsoņkaŗa laikā. Vācijā pirmā koncentrācijas nometne dibināta Dachauā (1933). Rietumi koncentrācijas nometnes uzskata par kauna traipu un izvairās par tām runāt, īpaši attiecībā uz PSRS -- viņu II Pasaules kaŗa sabiedroto.

Priekšpēdējā nodaļā Deiviss pievēršas kaŗa atspoguļojumiem filmās, literatūrā, vēstures grāmatās, internetā, muzejos u.c. - tie visi, lai arī kur tas nebūtu, esot sadrumstaloti, nepilnīgi, vienpusīgi, reizēm pat aizspriedumaini. Kamēr Eiropas muzejos vācu okupācija atspoguļota pareizi, krievu okupācija tikai nesen kļuvusi atcerēšanās vērta. Okupācijas muzejam Vilņā veltīts tikai viens teikums (475), kamēr Latvijas Okupācijas muzejs nav pat pieminēts.

Grāmatas noslēgumā autora nepārliecinošs, neizšķirts vērtējums. Deiviss vai nu nevēlas, vai arī baidās skaidri pateikt, kas tad īsti uzvarēja mieru?

Marita V. Grunts

Marita V. Grunts, pēc profesijas diplomēta bibliotekāre, kopš 1983. gada vada latviešu bibliotēku Londonā. Raksta latviešu diasporas presei. Dzīvo Anglijā.

* * *

Beidzot varam lasīt grāmatu, kur nav ne pārspīlēto un nepilnīgo Rietumu sabiedroto, ne krievu pašmīlīgo un melīgo slavinājumu. Kaŗš Eiropā pārskatāms samērā neitrāli. Esam tādu jau ilgi gaidījuši. Citi nav bijuši tik pacietīgi. Stāsta, ka britu aktieris Maikls Kēns (Michael Cain), noskaities par to, ka viņa bērniem amerikāņu skolmeistari spītīgi māca II Pasaules kaŗa sākumu ar 1941. gadu. Noskaities, un bērnus nosūtījis skoloties atpakaļ uz Lielbritāniju. Trūkumi nešaubīgi būs arī tur mācītajai vielai par kaŗu! Salīdzinot ar pazīstamiem rietumnieku darbiem, kaŗa darbība Austrumeiropā (tikai nedaudz Iekškrievijā pašā) šajā grāmatā ir parādīta daudz pareizāk nekā līdz šim, arī pietiekami plaši. Īpaši Staļina un Padomju Savienības lomas tvertas plašāk un dziļāk – gan atzinīgi, gan arī ļoti kritiski.

Emeritētais Londonas Universitātes profesors Deiviss iesāk ar virzību no veciem konfliktiem uz jaunu kaŗu jau tūlīt pēc Versaļas Miera līguma. Savus izlīdzinātos uzskatus par kaŗu Eiropā viņš sācis veidot pēc tam, kad viņa sievas tēvs mocīts vispirms gestapo, bet vēlāk čekā. Deivisa pieeja kaŗa vēsturei ir līdzīga vācu stratēģista Kārļa fon Klauzevica (Carl von Clausewitz) uzskatiem –par kaŗu kā politisku un diplomātisku cīņu turpinājumu. Tāpēc arī profesora skats ir plašs. Tas iekļauj priekškaŗa un kaŗa apskatā gan ideoloģiskos, gan politiskos konfliktus, gan arī saimniecisko un bruņoto spēku sagatavotību un iesaisti.

Grāmatas pirmajās trīs nodaļās autors vēro vēlāko „auksto kaŗu” kā ļoti sarežģītu attiecību un konfliktu turpinājumu. Lielākā grāmatas daļa veltīta kaŗavīru un civīliedzīvotāju likteņiem. Kaŗa norisi Deiviss sāk nevis ar Molotova-Ribentropa Paktu, uzbrukumu Polijai un Austrumeiropas sadalīšanu, bet ar Itālijas iebrukumu Abesīnijā un Albānijā. Ievērojama vieta ierādīta krievu-somu Ziemas kaŗam. Baltijas valstis, gan ar dažām neskaidrībām, pieminētas samērā bieži. Vienā no labi atlasītajām ilustrācijām redzama Latvijas delegācija Maskavā 1940. gadā ar ģenerāli Robertu Dambīti pilnā Latvijas uniformā.

Attiecībā uz Latviju, Deiviss pārspīlē pavisam nedaudzo vietējo komunistu lomu varas pārņemšanā un neatkarības iznīcināšanā. Manuprāt, valdības pakļāvīgā nostāja pēc padomju aģentu un Sarkanās armijas iebrukuma vairāk atgādina prinča Otto fon Bismarka teikto par cilvēku, kuŗa bailes no nāves bijušas tik milzīgas, ka viņš izdarījis pašnāvību. Autors gluži pareizi norāda uz 10 rietumnieku kļūdu iemesliem rakstos par II Pasaules kaŗu, to vidū – politiskā propaganda, personiskas dabas aizspriedumi, sava veida “pagastīgi” uzskati un stereotipi, apšaubāma statistika, kļūmīgas pētniecības metodes, dažu grupu speciālās intereses, uzvarētāju (un zaudētāju) īpatnējās un ierobežotās vēstures koncepcijas, kā arī atšķirīgie ētiskie un morāliskie spriedumi. Tas viss radījis mītus -- par Atlantikas sabiedroto vienotību, „antifašisma” uzvaru Eiropā, Eiropas sadalījumu jau kaŗa laikā divās iespaida sfērās, arī par gaužām romantiski iekrāsoto Krievijas vēsturi.

Profesors Deiviss atsaucas uz daudziem pavisam retiem, tikai viņa rīcībā esošiem faktu avotiem. Daļa, piemēram, Ziemas kaŗā kritušo somu skaits, neesot vairs noskaidrojams. Autors savos spriedumos nebaidās no nepietiekamas informācijas un ir pārliecināts par savas zinātniskās pieejas pareizību un noderību. Kaŗaspēka iesaiste Dānijas un Norvēģijas okupācijas cīņās visumā bijusi maznozīmīga, arī Polijas ātrā iekaŗošana, kamēr somu-krievu kaŗš prasījis vismaz tādu pašu iesaisti, kāda vēlāk vērojama vācu 1940. gada Rietumu ofensīvā. Milzīgā, nepiedzīvoti intensīvā un ilgstošā kaŗa darbība un kaujas Austrumos aizēno visu pārējo. Lai arī autora simpātijas pieder atsevišķo kaŗavīru un civīlistu traģiskajiem likteņiem, viņš šo stāstījuma daļu ir veidojis ar neskaitāmām, dažkārt ļoti interesantām anekdotiskām piezīmēm. Tās veido saistošu lasāmvielu, bet atstāj neorganizēta pētījuma un nevajadzīgi piebārstīta satura iespaidu. Tā kā konflikti turpinās vēl šodien, autors izvairās sniegt lasītājiem pavisam noteiktu viedokli gan par II Pasaules kaŗu Eiropā, gan arī par nākotnē gaidāmajām norisēm. Viņš izvēlas savus beigu vārdus saukt par “neslēdzieniem” jeb inconclusions.

Ar visām tās nedaudzajām kļūdām un nepilnībām, aplūkojamā grāmata (Eiropā tā izdota kā Europe at War 1939-1945: No Simple Victory. London: Macmillan, 2006; skat. nākošo apskatu) ir vērtīgs un svaigs ieskats II Pasaules kaŗa vēsturē, ieskats bez Rietumu un arī Maskavas aizspriedumiem un sagrozījumiem. Savus pārsteigumus tur atradīs arī latviešu vēsturnieki, piemēram, 15. divīzijas kaŗavīri neesot izdoti krieviem tāpēc, ka neesot bijis informācijas par šīs vienības iesaisti noziedzīgā darbībā...

Gundars Ķeniņš-Kings

Dr. Gundars Ķeniņš-Kings ir emeritēts ekonomikas profesors un dekāns (Pacific Lutheran U.).