20 NOPIETNI RAKSTI UN NE TIKAI

Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla. Rīgā: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2007. Nr.15. 291 lpp.

 

Aplūkojamā sējumā ievietoti 20 nopietni raksti un recenzijas, kā arī informācija par zinātnes dzīvi, konferencēm, zinātniekiem. Paužot rūpes par latviešu literatūrzinātnes nākotni, Viktors Hausmanis atskatās uz 50 gadu okupācijas periodu, kad, neskatoties uz ierobežojumiem, iznākuši nozīmīgi darbi: Raiņa Kopotu rakstu akadēmisks izdevums, prozas teorijas sējumi, pētījumi par atsevišķiem autoriem. Atjaunotās neatkarības posmā izdota Latviešu literatūras vēsture trīs sējumos, kā arī Gunša Bereļa pētījums ar tādu pašu nosaukumu, informātīvais izdevums Latviešu rakstniecība biogrāfijās (1992, 2003), sērija Latviešu rakstnieku portreti. Ar 2003. gadu iedzīvināta monogrāfiju sērija Personība un daiļrade. Līdz atmodas laikam tikpat kā nezināmo trimdas literatūru un literāros procesus sākuši apskatīt un dokumentēt Inguna Daukste-Silasproģe, Viktors Hausmanis, Dace Lūse, Anita Rožkalne. Publicētas plašākas apceres par noveli un drāmu. Norit salīdzināmās literatūras pētniecība, kam pievērsušies gan latviešu, gan cittautu zinātnieki, piem., par literāriem sakariem ar Ungāriju darbu publicējusi Biruta Gudriķe, par Somiju – Arno Jundze, par Ibsenu – Benedikts Kalnačs, par Krieviju – Ludmila Sproģe un Vera Vāvere, par Slovākiju – Jana Tesaržova, par Čechiju – Pavels Štolls.

Dace Lūse ieskicē Latvijas 20.gs. 20. gadu politisko vēsturi , par pamatu ņemot Ernesta Blanka apcerējumu “Latvijas demokratija un viņas vadoņi.” Autore uzskaita daļu to gadu kritiska sabiedrības vērtējuma prozas, tuvāk apskatot Kārļa Zariņa romānus Brāļu dēli (1922), Pelnu viesulis (1928) un Spīganas purvā (1929). Edgars Lāms apskata telpas sabrukuma atspoguļojumu mūsdienu latviešu literatūrā, apcerot destabilizēto cilvēku destabilizētā pasaules struktūrā. Par vienu no vienādotās, atsvešinātās telpas galveniem iemesliem Lāms min Latvijas 50 gadu okupāciju. Jaunākajos latviešu literārajos darbos atspoguļota tradicionālās dzīves telpas zaudēšana, atstāšana, nacionālās telpas kritiska sašaurināšanās, atmiršana, sabrukšana, latviešu gatavība iztirgot savu zemi svešiniekam īslaicīga labuma iegūšanai, īsredzīga valsts politika, zaudējot kontroli un pozicijas tautsaimniecības sektorā utt. (Andra Neiburga, Egils Ermanovskis, Nora Ikstena, Inga Ābele). Lāms uzskata, ka šāds vienpusējs, sastrēdzināts negatīvisms grauj kultūras telpu un līdz ar to destabilizē visu dzīves telpu.

Ilga Šuplinska apcer dzejas un tās adresāta problemātiku. Iezīmējusi teksta komunikātīvo funkciju dažādu teorētiķu skatījumā, autore pievēršas četru 20.gs. beigu un 21.gs. debitantu dzejas krājumiem: Līgas Rundānes Leluos atlaidys (2004), Ronalda Brieža Asaru gāze (2004), Agitas Dragunes Prāts (2004) un Valentīna Lukaševica Kuozynda (2005). Rakstu pavada dzejas analīzes tabulas. Māra Grudule apskata Glika mītu latviešu kultūrā. Trīs iespaidīgi simboli: lielā Grāmata, Bībeles valoda un Glika ozoli, kā arī pats Gliks, turpina rast atspoguļojumu pētījumos un literatūrā. Grudule pakavējas pie Aleksandra Grīna, Pilsoņu Jēkaba un Kārļa Zariņa romāniem, Virzas Straumēniem, Virzas un Ādamsona dzejas līdz 1970. gadu Ulža Bērziņa, Māŗa Čaklā, Leona Brieža, Lijas Brīdakas dzejoļiem.

Rakstu “Krišjānis Valdemārs latviešu literatūrā” Zigrīda Frīde sāk ar apskatu par Kr. Valdemāra sabiedrisko, saimniecisko, politisko un publicistisko darbību. Apcerēdama Valdemāra laika latviešu inteliģences pārvācošanos, viņa norāda, ka arī Valdemārs savus literāros darbus rakstījis galvenokārt vācu valodā, tāpat vāciskā ģimenē ritējusi viņa dzīve. Plašākais literārais darbs latviešu valodā ir 300 stāsti, smiekļu stāstiņi etc. etc. un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti no grāmatām vairot gribējis C. Woldemar (1853), kuŗa pamatā Valdemāra paša veiktie tulkojumi, stāstiņi un dzejoļi. Ārpus šī krājuma publicēti nedaudzi stāstiņi un tēlojumi. Kaut Valdemāra latviešu tautai nozīmīgie raksti ir publicistikā, tautsaimniecībā utt., viņam bijusi pārliecība, ka arī mazu tautu valodā reiz celsies īsta literatūra.

Par spēlēm ar pērlēm un gliemežnīcām Ērika Ādamsona prozā raksta Anta Lazareva, attīstot tezi, ka, kombinējot baroka un rokoko elementus, Ādamsons radījis savu idiostilu. Apcerējusi baroka un rokoko izcelsmi un skaidrojumus, Lazareva pievēršas to iezīmēm Ādamsona prozā un secina, ka dominē pēdējās. Saistošā stāstījumā Vera Vāvere paveŗ lappuses Viktora Eglīša, Edvarta Virzas un Marijas Eglītes personībās, raksturos un savstarpējās attiecībās, kā arī aplūko Eglīša un Virzas 25 gadu draudzības iziruma iemeslus. Ko skatījās, ko apjūsmoja, ko pieņēma vai nepieņēma filmu apmeklētāji Latvijā no 1930. līdz 1936. gadam, par to raksta Inga Pērkone-Redoviča.

Sadaļā “Arhīvi, dokumenti, fakti” Benita Smilktiņa publicējusi fragmentus no rakstnieka Jāņa Plauža piezīmēm “Ceļojums” laikā no 1941.26.VI līdz 10.VII, dokumentējot Plauža, Ērika Ādamsona un Aleksandra Čaka pabēgšanu no Rīgas chaotiskajā okupācijas spēku starpposmā. Rakstā ietilpināti Anšlava Eglīša vēstuļu fragmenti Plauža meitai Baibai (1989) un Jānim Aneraudam (1973), kā arī Egila Plauža dzejolis “Par tēti” (Manai māsiņai Baibai, 1980). Plašā atskatā “Jaunās Gaitas redaktora pieraksti” Rolfs Ekmanis iezīmē Jaunās Gaitas nebūt ne gludo gaitu starp uzbrukumiem kā no trimdas “stingrās stājas turētājiem”, tā no padomju režīma ruporiem, akcentēdams savu lomu JG sabiedriski polītiskā virziena veidošanā. 53 gados no pieticīga jaunatnes žurnāla JG ir kļuvusi par atzītu kultūras izdevumu kā trimdā, tā Latvijā. Plaša informācija par bagātīgo autoru klāstu, kas iekļauj gan svešumā rakstīt sākušos, gan jau Latvijā publicējušos, gan Latvijā mītošos rodama rakstu nobeiguma nodaļā “Neatkarīgi no struktūrām”.

Ilze Lecinska iepazīstina ar 19.gs. celtās Stāmerienes muižas un pils vēsturi, bet galvenokārt ar to iemītnieku likteņiem, par ko autore savākusi vērā ņemamu informāciju. Kā intriģējošu pavedienu autore risina romāna Gepards (The Leopard) autora Džusepes Tomazi di Lampedūzas saikni ar Latviju un Stāmerienu.

“Jaunākās literātūras apskatā” Ildze Kronta apskata Benitas Smilktiņas Ilūzijas un spēles: Laika zīmes 50.-70. gadu īsprozā, Raimonds Briedis – Alīnas Romanovskas sakārtoto rakstu krājumu Antons Austriņš – pazīstamais un nezināmais, Lita Silova – Astrīdas Skurbes monogrāfiju Andris Kolbergs serijā “Personība un daiļrade”. Maija Burima sumina Daugavpils Universitātes jaunās filoloģijas doktores literatūrzinātnē Ingrīdu Kupšāni un Alīnu Romanovsku, Inguna Daukste-Silasproģe apskata Underes un Tuglasa literatūras centra rīkoto semināru par igauņu un latviešu literatūru Eiropas kontekstā 20.gs. sākumā. Sveikti jubilāri – Viktors Hausmanis, Zigrīda Frīde. Apcerētas divas zinātniskās konferences: “Neredzīgā Indriķa un Jura Alunāna dziesmiņām veltīta”, ar kuŗu sakarā Māras Grudules un Ievas Kalniņas gādībā izdoti abu autoru grāmatu jaunizdevumi, un LU Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedras sadarbībā ar LU Teoloģijas fakultātes Baznīcas vēstures katedru organizētā “Latviešu literatūra un reliģija”. Lasāmi Viktora Hausmaņa atvadvārdi Birutai Gudriķei (1928-2006). Bagātīgais un daudzveidīgais krājums nobeidzas ar ietilpīgu literātūrzinātnes, folkloristikas un teātŗa zinātnes notikumu chroniku.

Lalita Muižniece

 

Dzejniece Dr. Lalita Muižniece ir arī literatūras un folkloras profesore.