EMOCIJAS, KAM NAV NOILGUMA

Tālis Vaidars. Katram sava. Rīga: Madris, 2007. 368 lpp.

Grāmatā apkopotie 32 stāsti sarakstīti no 1954. līdz 1972. gadam, bet deviņi no tiem te publicēti pirmoreiz (desmit – ja skaita nepabeigtā, rokrakstā atstātā stāsta reprodukciju; šis stāsts devis nosaukumu visai grāmatai).

Tātad stāsti tapuši laikā, par kuŗu Jānis Čākurs grāmatas pēcvārdā raksta: autori cenšas rādīt savus tēlus darba vidē, piesaistīt sociālajiem apstākļiem. Laikā, kad pats galvenais, kas nomāca autorus un kropļoja viņu darbus, bija neiespējamība pateikt pilnu patiesību. Tāļa Vaidara darbos, protams, atsevišķi elementi ļauj atpazīt tālaika dzīvi un cilvēku domāšanu, taču Vaidars tos izmanto ļoti skopi. Tomēr šis laiks te ir klāt. Grāmata Katram sava ir kaut kas vairāk nekā tikai stāstu krājums. Autora ieraksti dienasgrāmatā un Ilgoņa Bērsona komentāri ļauj iepazīties ar šķēršļiem, ko nācies pārvarēt jaunajam autoram. Komentāri ir it kā vēl viens stāsts, un tā varoņi ir reālas personas – padomju laika laikrakstu, žurnālu un grāmatu izdevniecību darbinieki, Rakstnieku Savienības konsultanti, Tāļa Vaidara kolēģi rakstnieki.

Pārsteidz motīvi, argumenti, kāpēc stāsti tiek noraidīti. Dažreiz, liekas, pamatā ir nedrošība, bailes, bet reizēm izskatās, ka vainīga nekompetence. Recenzējamā grāmata, atspoguļojot faktus, kas attiecas uz Tāļa Vaidara literāro darbību, tai pašā laikā parāda gaisotni, kādā bija spiesti strādāt literāti, un ir spilgta liecība tam, kā tika „taisīta” padomju literatūra.

Vaidara darbiem adresēto pārmetumu amplitūda ir visai plaša, sākot ar pesimisma un romantisma nosodījumu ( Ēvalds Vilks par „Ievziedu balli”), pārmetumiem par uzbūves haotiskumu (Astrīda Skurbe par „Draugi un paziņas”) un beidzot ar nopietnu apvainojumu, ka stāstā „Karuselis ar portjerām” esot „fašistiskas idejas” (šo Minnas Karlovnas Ziemeles vērtējumu arī Tālis Vaidars uzskatīja par „šaušalīgu”).

Nav reti gadījumi, kad stāstu iesaka uzlabot, atsakoties no kaut kā būtiska, no tā, kas tajā ir galvenais. Stāstā „Ragu mūzika” esot, neskaidra nelaiķa būtība (atzinusi Vita Vīksna). Bet stāsta galvenā tēma taču ir politika – politiskie uzskati, to maiņa, pielāgošanās dažādām politiskām situācijām kā izdzīvošanas iespēja. (Ja tāds stāsts, pilnīgi nesamērojams ar padomiskās domāšanas kanoniem, būtu publicēts toreiz, tas tiešām būtu bijis brīnums.)

Vērtējot 1969. gadā uzrakstīto stāstu „Spīķeru ielas pietura,” mulsinājis ebreju jautājums un politiskais moments. Tas gan nav īsti saprotams. „Spīķeru ielas pietura” ir viens no emocionālākajiem, labāk izstrādātajiem stāstiem. Arī cilvēciskā un politiskā aspektā, manuprāt, neapstrīdams un nepretrunīgs. Tāļa Vaidara stāstos ļoti bieži varoņu dzīvi vai emocionālo pasauli kardināli maina atsevišķi būtiski mirkļi, neparedzēti, nenovēršami notikumi vai rīcība, nepareizi lēmumi, kā rezultātā dzīve pēc tam jau ir citāda nekā pirms. Šajā stāstā tramvaja vadītājs piedzīvo tādu mirkli. Viņš apstājas pieturā (kaut gan pareizāk būtu bijis, pārkāpjot noteikumus, braukt tālāk) – un kāds ebreju pāris tādēļ zaudē dzīvību. Un kopš tā mirkļa stāsta varonim vāts niez. Un arvien no jauna jāaiztiek. Nebūs miera, es zinu. Līdz asinīm saplēsīšu, un neviens vairs neārstēs. Tādējādi šī pietura ir ne tikai robeža starp tramvaja līnijas diviem posmiem, tā simbolizē arī svarīgu robežu stāsta varoņa dzīvē.

Tāļa Vaidara stāsti noteikti nav viegla lasāmviela. Viņa varoņi bieži piedzīvo šādus liktenīgus brīžus. Stāstā „Krūze jūras ūdens” tas ir zēns (lasītājs gan ierauga viņu jau pieaugušu), kuŗa rīcības dēļ iet bojā viņa māte, bet aizdomu ēna sagandē attiecības ar tēvu.

Vēl viņa stāstos sastop jaunu māti, kas atteikusies no sava bērna un kādu citu māti, kas zvērīga niknuma uzplūdā sakropļo savu meitiņu. Te ir cilvēki, kuŗi pēkšņi uzzina, ka viņu rīcība nesusi citiem nelaimi, vai saskata kāda īsto dabu tikai tad, kad jau ir par vēlu. Te nav atrisinājuma, nav piedošanas, un lasītājs paliek viens ar bezcerību, naidu, žēlumu. Tādi stāsti dažkārt sāp kā dzīve.

Grāmatā ir daudz ilustrāciju, bet grāmatas sastādītāja Anta Rugāte uzskatījusi, ka par cilvēku, īpaši par radošu cilvēku daudz vairāk nekā bērnības vai skolas gadu sejas vai vecāku kāzu foto var pastāstīt lietas ap viņu, viņa „darbarīki,” arī viņa rokraksts. Šajā grāmatā ir fotogrāfijas, ka liecina par dzīvi Padomju Savienībā, par ko skopi runāts Vaidara stāstos. Atrodamas dažādu dokumentu ilustrācijas, piemēram, Tāļa Vaidara (Tālivalža Sīļa) darba grāmatiņas lappuse, žurnālistu savienības biedra karte, iesniegums Rakstnieku savienībai; Operas un baleta teātra sabiedrisko organizāciju pateicība par labu darbu, adresēta „biedram Silis”; ārzemju raidstaciju saraksts, kuŗas par spīti traucējumiem centās noklausīties, utt. Tieši par Tāli Vaidaru kā par personību, radošu cilvēku stāsta fotogrāfijas, kurās redzama viņa vijole, viņa pildspalvas un zīmuļi, rakstāmmašīna un... vecs čemodāns ar dažādiem vīrieša darbarīkiem – tādiem kā āmurs, knaibles, ēvele u.tml., bet grāmatas lappuses ir noformētas tā, ka nekas neizskatās necils un pelēcīgs. Ar Tāļa Vaidara rokrakstu iepazīstina daudzas pierakstu lapiņas, bet galvenokārt – iesāktā, bet nepabeigtā stāsta 16 lappuses. Vēl 1972.13.VI viņš tajā kaut ko labojis un, dodoties uz slimnīcu, no kuŗas vairs neatgriezās, atstājis uz rakstāmgalda.

Šajā stāstā ir vārdi, ko varētu uzskatīt par viņa viedu novēlējumu, testamentu: tu pat nejūti vairs, ka sāp, viņš raksta, domādams vai nu par sevi vai par savu varoni, vai abiem: Tu skaties tumsā vai zilajās loga rūtīs un runā – ar sevi, ar viņiem visiem. Daudzus tu nožēlo, daudzus ienīsti, bet visiem pasaki patiesību. Arī tiem, kuŗus esi iemīlējis.

Ruta Veidemane

Valodniece, literatūras zinātniece un kritiķe Ruta Veidemane daudzus gadus ir Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece. Neraugoties uz savā laikā „obligāto” sociālistiskā reālisma metodi, Veidemane (un arī viņas kolēģe Dzidra Kalniņa, 1927-1984) pag. gs. 60. gadu otrā pusē un 70. gados sāk analizēt literārus tekstus kā mākslas darbus, piem., izcilajā dzejas vērtējumu grāmatā Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika (1977).