Kad izlasīts viss brīvdomīgā izdevuma jaunākais laidiens (marts 2008), rodas arī šāds atzinums: Jaunā Gaita ir enciklopēdiska.

Ja mēģinātu sastādīt personu rādītāju, vajadzētu vairāk nekā 560 (!) rindiņu. No latviešu kultūrniekiem 68 lappusēs visvairāk minēti Ēriks Ādamsons, Imants Auziņš, Uldis Bērziņš, Aleksandrs Čaks, Anšlavs Eglītis, Rolfs Ekmanis, Jānis Kalmīte, Anda Kubuliņa, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš (seniors), Gundars Ķeniņš Kings, Knuts Lesiņš, Juris Silenieks, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Kārlis Zariņš.

Vislielākajā nodaļā „Grāmatas” ir 11 vērtējoši vai izklāstoši raksti un rakstiņi. No kopvirsraksta „Divi viedokļi” gaidīju dažādas, pat pretējas domas par Londonā angļu valodā izdoto Normana Deivisa (Davies) apskatu „Kaŗš Eiropā 1939-1945: Uzvara nav tik vienkārša” (2006), taču gan latviešu bibliotēkas vadītāja Londonā Marita V. Grunts, gan emeritētais ekonomikas profesors un dekāns Gundars Ķeniņš Kings (Pacific Lutheran U.) grāmatu cildina par to, ka pēdējais lielkaŗš aplūkots no visai pareiza viedokļa, nepakļaujoties ne PSRS, nedz Rietumu pasaules vienpusīgajiem uzskatiem, kuŗš bijis galvenais uzvarētājs. Sabiedroto spēku sarežģītās attiecības varēs pētīt vēl un vēl. Recenzente atgādina autora teikto, ka Baltijas valstis ir vienīgās, kas piedzīvojušas trīs okupācijas: padomju, vācu un atkal padomju, diemžēl trešo viņš ārkārtīgi saīsinājis (1944-1945). Atsevišķas kļūdas un nepilnības uzrāda arī G. Ķeniņš Kings, taču uzsver Deivisa drosmi atsacīties no mītiem „par Atlantijas, sabiedroto vienotību, „antifašisma” uzvaru Eiropā, Eiropas sadalījumu jau kaŗa laikā divās ietekmes sfairās, arī par gaužām romantiski iekrāsoto Krievijas vēsturi.”

Rakstīdams par Baltijas Studiju Žurnāla (Journal of Baltic Studies) 2007. gada septembŗa numuru, G. Ķeniņš Kings izceļ lektores Ievas Zaķes saistīgo pētījumu - autoritāro uzskatu veidošanās inteliģencē pirms un pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, taču kritizē kādu trūkumu autores metodikā: „Tāpat kā no grāmatām vai rakstiem nevar spriest par to autoru patieso pārliecību padomju okupācijas laikā, nevar formulēt rakstnieku politisko pārliecību no Ulmaņa diktatūras laika publikācijām. Šo problēmu padziļina dažu intelektuālu svarīgu uzskatu maiņa laika gaitā.” Tiešām - publikācijas jāvērtē pēc būtības, cēloņu un seku sakarībā, ciešā saistībā ar pašu personu. Zinām arī to, ka smagajos laikos autoru teksti tikuši patvaļīgi pārveidoti, izkropļoti. Tepat 252. numurā ir viens uzskatāms piemērs. Ruta Veidemane, valodniece un stila pētniece, recenzijā par Rīgā izdoto Tāļa Vaidara (1927-1972) stāstu izlasi „Katram sava” (2007) teic, ka autora dienasgrāmatas izvilkumi, kā arī grāmatā ievietotie mani komentāri skaidri parādot, cik grūta bija stāstu iespiešana t. s. padomju presē; rakstnieka dzīvesbiedre, Saeimas deputāte Anta Rugāte devusi lasītajiem iespēju iepazīties ar desmit agrāk nepublicētiem stāstiem (viens no tiem nepabeigts). Šī grāmata aizpilda kādu robu 50. - 70. gadu rakstniecībā. Nule tai pievienojusies otra: T. Vaidara „Romāni”, kas ir tikai neiespiestu darbu kopojums.

Misiņa bibliotēkā esmu pāršķirstījis Helsinkos izdoto „Bibliography of Ludvigs Adamovičs” (2005), ko Jaunajā Gaitā recenzējis Rolfs Ekmanis. Jāpriecājas no sirds, ka Aijas Freimanes (1958-1998) diplomdarbu (1993) LU Filoloģijas fakultātes Bibliotēkzinātnes un informācijas katedrā turpinājis un beidzis Helsinku universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Jouko Talonens. Prieks arī par to, ka uzrakstīta teologa, vēsturnieka un paidagoga, padomju varas iznīcinātā, tāpēc noklusētā L. Adamoviča (1884-1942) biogrāfija. No archīva materiāliem uzrādīti nošaušanas „iemesli”: par 1) piederību biedrībai „Reliģijas zinātne” (tādas biedrības vispār nebija, iespējams, ka te domāta Teoloģijas fakultāte), 2) par piederību nacionālajai biedrībai „Latviešu biedrība” (īstenībā - Rīgas Latviešu biedrība) un 3) par reliģiski nacionālas politikas īstenošanu izglītības ministra postenī (1934-1935). Starp citu Ludvigam Adamovičam, daudzu grāmatu un rakstu autoram, vajadzēja ierādīt vietu akadēmiskajā izdevumā „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992, 2003).

Lalita Muižniece aplūkojusi humanitāro zinātņu žurnāla Letonica 5. numuru (2007), kas piesātināts ar ziņām un atziņām. Rolfa Ekmaņa plašais atskats „Jaunās Gaitas redaktora pieraksti” dod pamatu secinājumam: „53 gados no pieticīga jaunatnes žurnāla JG ir kļuvusi par atzītu kultūras izdevumu kā trimdā, tā Latvijā”. Turklāt nu jau labu laiku jaungaitnieku pulkā līdzās stāv ārzemju un Latvijas autori. Šis numurs sākas ar J. Petera vārdiem:

Jānis Krēsliņš (Sr) sniedz plašas atbildes uz Andas Kubuliņas jautājumiem par Ēriku Ādamsonu, un intervijā kā savdabīgā mozaīkā spīd vārdi - Mirdza Ķempe un Ērika māsa Lilija Adamsone-Vilka, Anšlavs Eglītis un Jānis Rudzītis, Kārlis Zariņš un Konstantīns Karulis... Starp citu no JG var uzzināt, ka jau izmantotas Anšlava Eglīša vēstules Jānim Aneraudam (1973) un Jāņa Plauža meitai Baibai (1989), ka mākslinieces Leldes Kalmītes tēva archīvā esot ap simt Eglīša vēstuļu. Tā arvien plašāks paveŗas pētniecības lauks.

Intervijā pieminēts viens grēkāzis: latviešu komunists Sīmanis Berģis, kurš 1934. gadā Maskavā Žurnālā Celtne 6. numurā vulgāri nopēlis Ādamsona dzejoli „Balāde par latgalieti” (Domas, 1934, 1), jo to uzskatīja par šovinisma propagandu. Te gan jāpiezīmē, ka redakcija nākamajā numurā ar publikāciju „Pārpratums, kas jāizlabo” Berģa raksteli „Cūcība, kas pārspēj mēru” atzina par pilnīgi aplamu.

Jānim Krēsliņam (Sr) pienākas pateicība arī par „Nemierīgo kurzemnieku”, rakstu, kas veltīts vācu un latviešu literātam Kazimiram Ulricham Bēlendorfam (1775-1825). Labojams gan viņa slēdziens: „Latviešu rakstu pētnieki, šķiet, līdz šim viņam nav veltījuši nekādu vērību.” Ir gan. Literatūras un Mākslas 1990. gada 13. janvāra numura divās lappusēs ievietota Roma Bērna faktiem bagātā apcere, divi dzejoļi Valža Bisenieka atdzejojumā, Bēlendorfa autogrāfs itāliešu valodā (viņš bija poliglots), attēls Mērsraga rentes muiža, kuŗā klaidonis nošāvās.

Jaunajā Gaitā ir divi tādi materiāli, kas pagātni cieši saista ar tagadni un nākotni.

Sarmas Muižnieces Liepiņas runa „Tauta” Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā pērn 18. novembrī sākas ar Edvarta Virzas seno, taču allaž dzīvīgo dzejoli „Karogs” („Pūtiet, taures, skaniet, zvani...) un beidzas ar pašas 2001. gada dzejoļa rindām:

Dzejniece aicina tautai, kuŗas daļa liktenīgi izkaisīta dažādās citās valstīs, vairāk turēties kopā: „Mēs tomēr esam arvien viena tauta. Un bija un būs tikai viena Latvija. (..) Neatmetīsim ar roku, ka Latvijas problēmas nav mūsu problēmas.(..) Var izbraukt no Latvijas, var pat izšķirties tur nekad nedzīvot, bet vienīgi var, ja ir Latvija, uz kurieni var brīvi atgriezties, kad tikai vienkārši tīk, vai kad dziļi, dziļi alkst. Ja nebūs Latvijas, tad 18. novembris un decembris un janvāris un februāris un visi gada mēneši patiešām būs visiem latviešiem pelēki un drūmi, pat vissaulainākās pasaules malās.” Šādus vārdus lasot, ausīs un sirdīs skan viedīgās rindas no Jāņa Jaunsudrabiņa esejas „Piemini Latviju” (1948). Sarma ar stafetes kociņu rokā skrien tālāk...

Jaunā Gaita pārpublicējusi Latvijā dzīvojušās socioloģijas doktorantes (The New School for Social Research, New York) Maijas Andersones rakstu „Dzēšot padomju pagātni”. Stāstīdama par divām vēsturiskām pārtapšanām (Latviešu sarkano strēlnieku laukums → Rātslaukums, Latviešu sarkano strēlnieku muzejs → Okupācijas muzejs), autore secina, ka nodoms ēku nojaukt nozīmē „izdzēst 50 gadus no Latvijas vēstures”. Viņa tam nepiekrīt. M. Andersones pamatdoma ir pareiza: šie gadi ir liela daļa no mūsu, Latvijas iedzīvotāju, mūža. Bet viens slēdziens ir vienkāršots: „Nosaucot visus šos 50 gadus, vairāk nekā pusi cilvēka mūža, vienā vārdā ‘okupācija’. Mēs nosaucam visus (izcēlums mans –I.B.) krieviski runājošos Latvijā par okupantiem”. Kuri (ja jau „mēs”) teikuši un kur tas teikts? Okupācija ir valstisks, juridisks jēdziens, kas raksturo kādas valsts politisko rīcību, un to nevar attiecināt uz ļoti dažādiem iebraucējiem un viņu pēctečiem, uz katru atsevišķi.

No Jaunās Gaitas daiļdarbiem visradošākais ir Laimas Kalniņas nopietni jocīgais stāsts, kas sākas ar tādu kā maigu belzienu: „Es esmu sirma, veca vecene, un man ir draugs jaunāks par manu dēlu.” Rakstu krājumā vēl ir nelaiķes Ainas Kraujietes jau pazīstami dzejoļi, Juŗa Zommera dzejolis, Ulža Šiliņa skečs - radiointervija „Tālavas taurētājs”.

Atgriežos pie atslēgas vārda „enciklopēdisks”.

Ļoti bagāts ziņu (arī izjūtu) klāsts ir Ulža Bērziņa rakstā „Par pērnruden lasīto” (erudīcija pasaules literatūrā, savdabīgs skatījums uz Aleksandra Čaka lugu „Matīss - kausu bajārs”), Astrīdas Straumanes Ramrath apskats par Anša Pommera sakārtoto grāmatu „Fišbachas viršos 1945-1950: Dzīve nometnē rakstos un attēlos (JG 25. lappusē redzama arī Ilze Šķipsna, Kārļa Skalbes ģimnāzijas 4. klases skolniece, vēlāk - rakstniece), ķīmiķa Alfreda Tauriņa dienasgrāmatu „Pirmās nedēļas Hochfeldā” nobeigums (te arī rakstnieki Aistars un Burtnieks 1945. gadā), Veltas Sniķeres atmiņas „Paskats” (te ir foto: dzejniece kopā ar mākslinieci Dainu Dagniju un dzejnieci Liānu Langu Rīgā 2007. gadā), mākslinieka un dzejnieka Voldemāra Avena raksts „Kalmīte - glezniecības simbolists”, Jāņa Krēsliņa (Sr) apskats „Latvijas grāmatas izstāde Ņujorkā”, Dagnijas Dreikas recenzija par Lidijas Dombrovskas dzejas grāmatu „Atstari avotu acīs”, nodaļai „Grāmatas” rakstījuši vēl Anita Liepiņa (par Aleksandra Čaka gadagrāmatu), Ivars Antēns (par Janīnas Kursītes „Neakadēmisko latviešu valodas vārdnīcu jeb novadu Vārdeni”), Ieva Kalve (par Gundara Ķeniņa Kinga „Raksti veiksmīgiem cilvēkiem”), Ojārs Celle (paskaidrojums par Latvju enciklopēdijas tapšanu) u. c.

Kā parasti, ar uzziņām bagāta ir nodaļa „Dažos vārdos”, ko veidojuši re, jk, sa, bs, ic, t. i. Rolfs Ekmanis (galvenais autors), Jānis Krēsliņš (Sr), Sigma Ankrava, Biruta Sūrmane, Irina Cigaļska (tīras nejaušības dēļ viņa, kas rakstījusi par Imanta Auziņa jubilejas svinēšanu Maskavā, ziņu kopas nobeigumā nav uzrādīta, atšifrēta).

Jaunajai Gaitai ir kļūdu lapotne (lapotnīte) „Errata”. Tai varu „piespēlēt” divas: grāmatas „Dur, cērt, sit”(1930) autors ir Rūdolfs Akers, nevis Akerss (40. lpp.), mums ir rakstnieks Egils Ermansons (1940-2007), nevis Ermanovskis (62. lpp.). Kam negadās...

Savai gaišajai noskaņai par vērtīgo rakstu krājumu pievienoju detektīvfaktu no 50. lappuses: „Revolveris atvadām bij. Ministru prezidentam Kalvītim no LV prezidenta Valža Zatlera, kaut arī daudz veselīgāka dāvana visādā ziņā būtu bijusi kultūrai un brīvai domai veltītās JG abonements.” Tiešām.