JG253 Irēne Avena. Vizmas Belševicas nozīme

Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē saucas apgādā Karogs izdotā grāmata, kurā sakopoti konferences materiāli, kas nolasīti 2006.27.–28.X Rīgas Kultūras akadēmijā. Konferences rīkotāji ir Rakstnieku savienība (RS), bet galvenokārt tās biedre Margita Gūtmane, aplūkojamās grāmatas sastādītāja. Ievadu grāmatai rakstījusi Inta Čaklā, bet to rediģējusi Ieva Kolmane. Bez konferencē nolasītajiem referātiem, grāmatā ievietota arī Belševicas agrīno gadu dienasgrāmata, atmiņu stāsti, divas intervijas, Ojāra Vācieša un Vizmas Belševices vēstuļu izmaiņa. Grāmatā pārstāvēti 17 autori. Publicētie raksti aptuveni jāierindo pāris tematiskās kategorijās: Belševicas disidentisms un ap to saceltā brēka (Ausma Cimdiņa, Inta Čaklā, Daina Bleiere, Raimonds Briedis); Belševicas bezdievība (Jānis Rokpelnis, Uldis Bērziņš); Belševicas dzeja (Anda Kubuliņa, Ruta Veidemane, Ieva E. Kalniņa, Valters Nollendorfs); Belševicas proza (Vita Zelče); Belševicas archīvi (Jānis Elsbergs); Belševicas darbu tulkojumi zviedriski (Juris Kronbergs); Belševica personīgās atmiņās, vēstulēs, intervijās (Ludmila Azarova, Biruta Lapkaša, Lija Brīdaka, Laimonis Purs, Katažina Korčaka, Aleksandra Ubertovska). Konferences centrā nepārprotami izvirzīta tēma par Belševicas nepaklausību partijai un notikumi, kas sekoja pēc viņas dzeju krājuma Gadu gredzeni (1969) publikācijas.

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesore, literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa savā rūpīgi izstrādātajā rakstā „Disidentisms latviešu dzejā un Vizma Belševica” sniedz īso kursu disidentismā, kas pašmājās vēl vienmēr maz pētīts, jo, kā Cimdiņa vēsta, dzelzs priekškara laikmetā ar disidentismu nodarbojušies tikai ārzemnieki – sovjetologi. Tagad, pēc Latvijas 15 neatkarības gadiem, Cimdiņa ir pirmā, kas nopietni pieskārusies šim jautājumam. Runājot par Belševicas disidentisma dzeju, sevišķi par piedauzības akmeni kļuvušo poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, Cimdiņa pasvītro, ka dzejniece lasītāju ieved citā domāšanas perspektīvā, jo tā ir cita valoda un valodas paradigma nekā tā, kurā runā vara (22). Cimdiņa savā referātā uzsver radikālo pagriezienu Belševicas domāšanā, ko izsaukušas viņas studijas Maskavā. Brīvība un brīvdomība, solidaritāte ar citu tautu studentiem un spēja pārvarēt aizspriedumus pret krieviem ir dažas no svarīgākajām pārmaiņām, ko min Cimdiņa. Belševicas Maskavas pārvērtībām savos rakstos pieskaras arī Anda Kubuliņa un Laimonis Purs, Maskava manus dzejoļus mainīja pašā saknē, dzejniece atzinusies Olgai Lisovskai. Pēc Cimdiņas domām, Maskava bija tā, kur nobrieda Belševicas disidentisms, jo viņas dabiskā spriestspēja, patiesības instinkts, cilvēciskā pašcieņa vai sirdsapziņa neļāva vieglākās pretestības ceļu (29). Par to, kā Maskavas Gorkija Literatūras institūts un citas augstākās mācības iestādes no provinciāļiem izkalušas pasaules klases profesionāļus, mums liecina Knuta Skujenieka, Ulda Bērziņa, Leona Brieža, Lailas Pakalniņas un citu izcilnieku biogrāfijas. Arī tematiski Belševica nespēja sevi iežņaugt padomju dzejas vadlīnijās, nespēja padoties pašcenzūrai. Ne par traktoriem, bet par viduslaikiem un bībeles tekstiem viņa rakstīja. Dzeja viņai bija dzeja. Viņa darīja savu, un vara darīja savu, konstatē Cimdiņa (30).

Un ko darīja vara? Te nu sākas tas makābrais dancis, ko, savos referātos viens otru papildinādami un lāgiem atkārtodami, eleganti un ar lielu precizitāti attēlojuši un dokumentējuši literatūrzinātniece Inta Čaklā, vēsturniece Daina Bleiere un Kultūras akadēmijas literatūras profesors Raimonds Briedis. Jāatzīmē, ka blakus attiecīgo orgānu sēžu protokoliem, Cimdiņa, Čaklā, Briedis un Purs savos referātos lieti izmantojuši gaišredzīgā Rolfa Ekmaņa interviju ar Vizmu Parīzē, 1989. gada 12. februārī. Šajā intervijā dzejniece, izkļuvusi no būra, šķiet, bija neparasti runīga un atvērta. Parīzes gaiss darīja savu, un ārzemnieks Rolfs bija dzirdīgs klausītājs. Vara, izrādās, jutās apdraudēta un bija spiesta rīkoties. Latvijas PSR Komunistiskās Partijas Centrālā Komiteja, Rīgas pilsētas KP, KP pirmorganizācijas birojs, Latvijas Padomju Rakstnieku savienības KP pirmorganizācijas birojs, Valsts drošības komiteja un Galvenā literatūras pārvalde jeb Glavļits aktivizējās: laikā starp 1969. gada martu un 1971. gada novembri tika sasauktas 11 sēdes; piecus mēnešus turpinājās diskusijas Literatūrā un Mākslā; notika lasītāju vēstuļu apskate; parādījās atsevišķi raksti presē; 1971. gada jūnijā LKP CK aizliedza publicēt Belševicas darbus; GLP nolēma neļaut presē publicēt sevi kompromitējošās dzejnieces Vizmas Belševicas daiļrades pozitīvus vērtējumus un dzeju (64); un 1973.19.II Belševicas dzīvoklī notika kratīšana, kas ilga 16 stundas. Tomēr izrādījās, ka vara vairs nebija tik varīga. Vara bija kļuvusi bailīga. RS sēžu protokolos ir manāma nevēlēšanās nosodīt, jo visi labi apzinājās, ka ne jau vēstures grāmatas ilustrāciju Belševica ir rakstījusi, ka runa iet par nepretošanos svešai varai, verdziskumu un nodevību mūsos pašos (44). Daina Bleiere liecina, ka jaunie rakstnieki lieto visus varas radītos līdzekļus, lai paplašinātu radošās brīvības telpu, kamēr partija, nonākusi aizstāvēšanās pozicijā, cenšas izlaipot, un savu spriedumu balsta uz nepareizībām tekstā (42). Valija Labrence Cīņā kritizē Indriķa hroniku, izceļot nepareizu Belševicas vēstures izpratni, Arvīds Grigulis un Andris Vējāns mēģina stutēt partiju, iebilzdami, ka Livonijas hronika sniedz nepareizus zemtekstus un jauc cilvēku prātus (48). Un tā joprojām un tā tālāk trīs gadus turpinās šī absurdā luga, šis absurdais baletiņš (Mudīte Austriņa mēdza tādus rakstīt Jaunā Gaitā), kas pārspēj visas Olbija (Edward Albee) un Pintera (Harold Pinter) absurdības, varbūt vienīgi pielīdzināma Sartra (Jean-Paul Sartre) lugai Huis-clos (Slēgtās durvis), kuru skatīju turpat pirms 60 gadiem uz eksperimentālā teātra skatuves Hamburgā. Šajā lugā cilvēki notiesāti dzīvot kopā telpā bez izejas. Iedomājieties paši: Vizma Belševica uzraksta pagaru dziedājumu un pāris spēcīgu dzejoļu, un pēc tam trijos gados 11 reižu valsts augstāko orgānu organismi un Rakstnieku savienības radošie sanāk, sēž, spriež, tiesā, bet neviens negrib notiesāt; notiesāt būtu bīstami; bīstami ir netiesāt; paši jūtas mīklaini notiesāti; 11 garas sēdes – mūžam nozagts laiks. Cimdiņa saka: spalvas brāļiem bija trīs izvēles – sviest akmeni, klusēt vai sacelties. Izvēles nebija. Notiesāti bija visi. Mēs, ārpusnieki, nekad īsti nesapratīsim to elli, kurā bija jādzīvo Belševicai, un tos elles katlus, kuros viņai bija jāvārās kopā ar apsūdzētājiem. Jā, mīļie, arī pēdējie cieta, vārīdamies tai pašā elles katlā, arī viņi. Neviens tam neizgāja cauri sveikā. Šis bija process, kas samaitāja, izķēmoja cilvēka garīgo ģīmi līdz nepazīšanai. Vienalga, vai tie bija slīpētais Grigulis, vai miermīlīgais Vējāns, vai centīgā Labrence – visi viņi sevi sajuta greizus, līkus, sīkus, mazus, maziņus. Katrs no viņiem domāja par maksu, kas būtu jāmaksā, ja viņš sadomātos izslieties taisns, domāja par iedragāto karjēru, par ceļa zīmi uz Kaukāzu, par uzstāšanos Prāgā, par meitiņu Rozentālos, par dēliņu Dārziņos. Un dzīve ir tikai viena, arī tad, ja tā jādzīvo telpā bez izejas.

Jānis Rokpelnis savā koncentrētā tekstā pieskaras bībeles motīviem Vizmas Belševicas dzejā un dzejnieces intensīvi negatīvajai nostājai pret kristietību. Viņa netic ne debesīm, ne ellei, liek vienlīdzības zīmi starp kristietību un komunismu, abus apzīmēdama par tumšu spēku ideoloģiju. Belševica bībeli novērtē kā literatūru, un Jaunās Derības tekstus izmanto savos darbos antikristīgā interpretācijā. Arī Uldis Bērziņš liecina, ka Belševica bijusi ārpus baznīcas, un neesmu viņu dzirdējis izsakāmies ne par dvēseles nemirstību, ne augšāmcelšanos miesā (135). Taču Rokpelnis bezdievīgā Grīziņkalna meitas neticībai nojauš dziļākus avotus: Te, tā vien šķiet, ir kāds rūgti personisks pieredzējums. Šo Belševicas dziļo rūgtumu savā rakstā komentējusi arī Ieva E. Kalniņa; to skārusi Anda Kubuliņa, runājot par Indriķa konfliktu; un dzejnieces skarbo un nežēlīgo intonāciju savā intervijā pieminējusi arī poļu žurnāliste Aleksandra Ubertovska (162). Mēs varam tikai minēt, ka šim lielajam rūgtumam ir sakars ar varu, ko bērnībā pārstāvēja viņas māte un vēlāk ar varu, ko iemiesoja direktīvie orgāni. Tādēļ nebrīnīsimies, ka Belševicas pirmā disidentisma izpausme vērsās pret vecākiem (Rolfa Ekmaņa Parīzes intervija), lai tikai vēlāk izvērstos daudz plašākā mērogā. Ko par šo tēmu saka pati dzejniece? Esmu agnostiķe, (..) svarīga ir cilvēka sirdsapziņa (160), un vēstulē Vācietim: ...jo diezgan bieži tam, kas iznīcināts, paliek pāri rūgtums pret katru, kas vēl nav iznīcināts (130). Norādot uz straujo Rietumeiropas sabiedrības sekularizāciju, Rokpelnis Belševicas attieksmi pret reliģiju it kā iesēdina vispārējā bildē. Citējot Belševicas rindas no Dzeltu laika – Dievam par mums nav nekādas daļas (97), Rokpelnis mazliet pārcenties, apgalvodams, ka šobrīd tādu nostāju atbalsta vai visa Rietumu pasaule. Ne gluži, ja vien Rokpelnis joprojām ASV un Kanadu pieskaita Rietumu pasaulei. Uldis Bērziņš savās četrās lappusēs ieskicējis un uzstutējis stalažas visai konferences struktūrai. Kā rotaļādamies, viņš savā uldiski bērziņiskā stilā pierādījis, ka Vizma tolaik valdošajā padomju feodālajā iekārtā vienrocīgi radījusi paralēlu neoficiālu hierarchiju, kas ietekmējusi sabiedrību pašmājās un citās republikās. Šo Bērziņa tēzi ar vēstures faktiem spīdoši dokumentējušas Inta Čaklā un Daina Bleiere. Bleiere sava raksta noslēgumā secina, ka Belševicas lieta izraisījusi konfrontāciju divu literātu nogrupējumu starpā, ka vara nav uzdrošinājusies skaidri un gaiši pateikt, kas ir tas nepieņemamais Belševicas dzejā, un uzdevusi pašiem rakstniekiem tikt ar šo problēmu galā (61). Novājinātā vara tādā veidā pati radījusi tukšumu, kurā ieperināties Ulda Bērziņa formulētajai Belševicas paralēlai hierarchijai. Belševica bija izkāpusi aiz iekavām. Ulda Bērziņa karaliene ceturtdienās savā galmā pieņēma gan viltus draugus (ar viltu pret viltu), gan savus domu biedrus (Laimonis Purs, 155). Melnā vara, melnā sotņa, melnais bruņinieks, melnā sakne, bībele, bija ienaidnieki, pret kuriem cīnījās amazone Belševica. Tur Dievam nebija vietas, to vietu aizņēma pašas Belševicas misijas apziņa un vēlēšanās kļūt par latviešu Žandarku, par izredzēto, par Ulda Bērziņa karalieni, kura valdītu un vadītu. Viena Belševica cīnījās piepildīt sev uzlikto sūtību, viena viņa kāpa ugunskurā. Ar savu Indriķi Belševica iemeta sejā savai tautai tās nespēcību un nodevību, darīja to stipru diezgan kaut uz brīdi ielūkoties sev acīs un apjaust, ka ir tāds paralēls universs, kurā cilvēks var būt cilvēcīgs. Nomāktajā tautā Indriķis pamodināja pretestību pret pašu gļēvumu un pretīgumu pret tādi mēs esam un ir tādi laiki teoriju. Neskatoties uz savu kaulu laužamo mūžu, viņa nekad nesalūza. Šodienas valodā runājot, Belševica kļuva par Zelta kompasu savai tautai.

Vēstures un sociālo zinātņu profesore Vita Zelče, runājot par Belševicas Billi un Billes laiku, redz Billes stāstus kā laikmeta sociālo ainu dienasgrāmatu (101). Bille raksturo savu jaunību ar diviem vārdiem – pienākums un pelēkums. Bille iet skolā, kur skolotāja runā kā avīze, un mācīšanās ir simboliska. Toties, saka Bille, mēs daudz maršējām (105). Blakus pēckara jaunatnes sarežģītajām un grūtajām dzīves problēmām, kas radīja pavisam jaunas cilvēkdzīves prakses (102), Zelče Billes stāstā saskata impulsīvu protestu pret Atmodas laika aizrautību ar Ulmaņlaiku restaurāciju, nekritisku izturēšanos pret pagātni, nevēlēšanos analizēt un domāt (100). Īsi, bet nozīmīgi, Zelče arī pieskaras Belševicas tekstam kā svarīgam feministiskās literatūrkritikas analīzes objektam. Zelčes rūpīgi pārdomātais raksts ir būvēts uz erudītu vēstures un sociālo zinātņu pētniecību.

Vizma Belševica 1980. gados
Foto: Vilhelms Mihailovskis

Par Belševicas dzeju runā četri literatūrzinātņu doktori: Anda Kubuliņa, Ieva E. Kalniņa, Ruta Veidemane un Valters Nollendorfs. Kubuliņa apskata Belševicas agrīno gadu dzeju, kad prasība aprakstīt padomju realitāti sadūrās ar jaunās dzejnieces iekšējo vajadzību saglabāt savu izteiksmes brīvību un valodas vienkāršību. Belševica ir arī pirmā, kas pēckara dzejā akcentē femino pasaules redzējumu (79). Veidemane, savukārt, apskata Belševicai raksturīgo staccato stilu, kas vārdam pielaulā klusumu, tādā veidā to padarot smagāku un dod iespēju pilnīgāk izmantot visas vārda potences (81). Nollendorfs konferences pienesumam izmantojis savu 1973. gadā Kanadā angļu valodā publicēto rakstu par Padomju Latvijas dzeju. Interesanti, ka viņš jau toreiz Belševicas dzejā guvis aizmetņus paša radošajam darbam (116), tādā kārtā liecinādams par Belševicas dzejas spēku, kas pat tajā laikā spējis izlauzties cauri dzelzs aizskaram.

Pavisam atsevišķā klasē jāievieto Ievas E. Kalniņas raksts par Indriķi. Te ir runa par Belševicas dzejas ietekmi uz veselu cilvēku mūžu. Kad Kalniņa kā divpadsmitgadīga meitene klausās savu tēvu deklamējam vārsmas no Belševicas Indriķa, viņa intuitīvi nojauš, ka šajos vārdos ir kāda liela patiesība par kādu lielu netaisnību (86). Šī lielā nodarījuma sajūta autori pavada 40 gadus, izraisot iekšēju sastrēgumu, ko Indriķis viņā iedēstījis, vēstot par sāpīgo konfliktu ar varu, ar tautu, ar sevi.

Jāņa Elsberga raksts par Vizmas Belševicas archīvu atver vēl vienu atvilktni mūsu tautas gara mantu kambarī. Un atklāj vēl vienu problēmu. Tā ir smagā bagāža, ko aizejošā paaudze uzveļ plecos nākamajai, proti, mūsu sasāpējušo dzīvju – izdevušos vai neizdevušos – darbu un nedarbu archīvus, mūsu miljonus fotogrāfiju, papīru un putekļu. Ievērojama ir Jāņa Elsberga raksta atturība un tiešums, atklājot savas mātes literāro noliktavu, bet tanī pašā laikā tas liek just līdzi tam grūtumam, ko labprātīgi uzņemtais pienākums izraisa dzejnieka personīgajā dzīvē.

Simpozīja esejas pārlasot, šķiet, ka apcerot Belševicu, paralēli radusies autoru pašportretu galerija, tik personīgs ir katra rakstītāja stils un skatpunkts. Dzejnieks Juris Kronbergs, turpretim, rakstot par Belševicas darbu tulkojumiem Ziemeļvalstu valodās, savu personību radikāli apspiedis. Kronbergs, kas allaž katru tēmu mēdz apjozt domu kūleņiem un vārdu spēlītēm, šoreiz devis precīzu, sausu statistiku par Skandināvijā (ieskaitot Islandi) publicētajām Vizmas Belševicas grāmatām, citējis turpat divus dučus zviedru recenziju fragmentu un uzskaitījis visas 18 slavenības, kas piedalījās Vizmai veltītajā piemiņas sarīkojumā Stokholmā. Vērā liekams ir Kronberga minējums par to, ka Vizma Belševica viengad bijusi Nobela Prēmijas otrā kandidāte. Sava raksta noslēgumā Kronbergs deklarē: Nevar būt tā, ka dzejnieki nomirst un tad tiek aizmirsti (115). Tikai pats dzejnieks Kronbergs šoreiz pazemīgi aizmirsis pateikt, kurš ir tulkojis tās astoņas Belševicas grāmatas zviedriski, tā nodrošinot viņas nemirstību ziemeļu platuma grādos.

Nežēlīgu patiesību pauž Ludmilas Azarovas īsais, bet vērtīgais pienesums konferences materiāliem, ievietojot grāmatā pāris starp Nīlzirgu (Ojāru Vācieti) un Krokodīli (Belševicu) 1983. gadā sūtītās vēstules, kā arī Vācieša 70. gadu beigās sagatavotu Paskaidrojumu čekai ‘Attiecībā par maniem dzejoļiem, kas paņemti pie Vizmas Belševicas’... Tātad, vēl pēc desmit gadiem čeka nevar rimties, bet, kā Azarova komentē, vietējās nomenklatūras aprite kā sarūsējusi centrefūga mala un mala tās vecās papīra strēmeles, mēģinot atkārtoti šantažēt, iebiedēt, kaut vai formāli (129). Azarovas spriedumi ir asi un nepielūdzami: vietējā vara ir īpaši trula, neizglītota, toties agresīva... (126), tā ir aunu bars, (kas) spriež, nosoda tavu stāju, izķidā tavas domas un pasludina spriedumu (131).

Sava vieta arī konferences materiāliem pievienotajām Birutas Lapkašas, Lijas Brīdakas un Laimoņa Pura personīgajām atmiņām par dzejnieci. Daži fragmenti, daži anekdotiski notikumi izgaismo kādu līdz šim neizgaismotu nostūri Belševicas dzīvē, un tas ir svarīgi. Par Laimoņa Pura traktātu gan jāsaka, ka autors, intriģējoši aprakstīdams laiku, kad viņa ģimene dalījās ar Belševicu kopējā „komunalkā,” ar saviem „jānē” un „nējā” minējumiem, lāgiem iekuģo bīstamos ūdeņos, kur fakti jaukti ar nojautām un aizdomām.