Lidija Dombrovska

DĀVANAS NO DZIMTENES

 

Piederot pie tiem, kas reti saņem dāvanas, izņemot tās, kuras izskalo jūra – gliemežvākus, jūras zvaigznes, kāda vēzīša čaulu vai anemoni, neviens man neko neparastu nav uzdāvinājis. Tādēļ priecīgu pārsteigumu un izbrīnu sagādāja no Smiltenes piesūtīta vēstule ar sakaltušu sila neļķi un piezīmi: ieraugot skaistumu rodas vēlēšanās to nodot tālāk. Tā ir mana dzīves devīze.

Vēstule bija anonīma. Rakstītājs ir kāds skaistuma evaņģēlists, kas domā, ka mūsu technoloģijas laikmets ir zaudējis dvēseli. Varbūt vienpatis, kam grūti saprasties ar citiem cilvēkiem, es nodomāju un iebāzu vēstuli kādā dzejoļu krājumā, kur man tā šķita piederīga – pie dzejnieka gara dāvanām. Tad to piemirsu, līdz viendien, grāmatas plauktā kārtojot, aploksne izslīdēja un aizķērās starp piemiņas lietiņām kā papīra pūķis zarstarpās. Vēstules tekstā ieskatoties, acis apstājās pie: tā ir mana dzīves devīze. Tāda pārliecība ir pilotam, kas pazīst savu mērķi.

Vēstules rakstītājs bija mērķtiecīgs cilvēks, kurš nemaldījās mūsdienīgo mītu krustcelēs, bet gribēja pavēstīt par dzīves dziļāko jēgu – cilvēka būtības atklāšanu dabā. Dabas formās, krāsās, skaņās, smaržās. Un to viņš darīja lēnprātīgi kā pravietis – redzi es tev sniedzu dāvanu no Dieva krāšņuma dārza. Raugies un bagātinies.

Diezin vai. Drīzāk neko nedomāja, vientulības panikā savu paudumu uzskribināja un aizlaida uz pasaules otro pusi. Šā vai tā. Taču labi, ka tam īpatnim ir moto, kas šobaltdien ir reta īpašība, un nez vai jaunie vispār zina šī vārda nozīmi. Varbūt domā, ka tam kāds sakars ar motosportu.

Mazā sila neļķīte bija sveiciens no dzimtenes sila. Savādi, ka tā vēl izgaroja tik aromātisku dvesmu. Turot ziediņu saujā, sentimentālas emocijas saviļņoja prātu. Cik jaukas bija pastaigas dzimtenes silā! Kā smaržoja sīkie sila ziediņi, ziedošas sūnas, ķērpji, kaķupēdiņi, vaivariņi. Vasaras vidū un atvasarā, kad nogatavojas mālāboli. Toreiz es domāju, ka mālābols ir aizliegtais auglis, ar ko Ieva kārdināja Ādamu. Un Ādams, saldajā auglī iekodis, krita grēkā. Mālāboli, madaras, magones, mellenes! Dieva dāvanas pasaulei. Protams, ka tas skan patētiski. Bet kas ir cilvēks bez jūtām! Bez tālās bērnības atmiņām. Amēba. Vienšūnaina būtne bez asinīm. Varbūt, ka vēstules rakstītājs bija tīneidžers, kas noraidīja laikmeta masu produkciju un vienaldzību pret dabu, vai arī kāds jauns latviešu mākslinieks. Kas zina? Mākslinieki mēdz būt centriski ar patiku pārsteigt, pabīdīt robežas, provocēt. Šajā vēstulē gan nekā izaicinoša nebija. Vēstule pauda, ka to bija rakstījis cilvēks, kam bija kaut kas uz sirds, ko viņš uzskatīja par svarīgu. Es kļuvu domīga. Mākslinieks ar dzīves ziņu pelnīt pelna sabiedrības simpātiju. Ja tādas nav, viņš ķeras pie vēstuļu rakstīšanas. Sper laukā, kas sirdī sakrājies.

Dabas mīlestība lielā mērā sastopama lirikā. Vai vēstules rakstītājs varētu būt dzejnieks? Nē, dzejnieks tik strupi nerunā. Dzejnieka vārdi ir krāsaināki. Skanīgāki. Dižu dzejnieku dzejoļi kā augļu koku zari, nobriedušu augļu pilni, liecas pret zemi. Ka tikai nav kāds tēlnieks, kurš runājot lieto konkrētas definīcijas, kā akmenī izcirstas. Kāds jauns Džakometi. Tā es, vēstuli rokā turot, paprātoju. Māksla pēc būtības nav sarežģīta, ja viss sasaistās vienkop. Kas ir putna dzinulis? Lidojums plašajā telpā. Apziņa par savu spārnu spēku. Ģeniālais mākslā ir uzdrošināšanās, sniegšanās pēc pilnveidojuma. Izcilie mākslas meistari ticēja savam talantam. Maleviča mākslas mērķis bija jaunas īstenības radīšana. Ležē gribēja mākslu atbrīvot no visādām saistībām. Braks teica, ka jāradot saprotamu mākslu. Un dižo rakstnieku Gētes un Tolstoja cenšanās pēc harmonijas un humānisma. Cik brīnišķīgi, kad garīgs cilvēks spēj izteikt to, kas viņā (dvēselē) atspoguļojas, atzina trīsdesmitgadīgais Gēte. Tolstojs bija sociālmorālists. Viņš ticēja demokrātijas ideoloģijai, kas bija aristokrāta izvēlētā dzīves ziņa. Slavenajai dāņu prozistei Karenai Bliksenai bija vairāki kredo. Viens no tiem: Kādēļ gan ne? Kādēļ nerosīties, ja ir griba un drosme mesties dzīves un mākslas burbuļainajos ūdeņos. Uzdrošināties ir skaisti, teica Zenta Mauriņa. Arī es tā domāju. Bet skaistums! Tas var būt gan izmīdīts lauks, gan ziedoša pļava vai eņģelis. Skaistums ir eņģelis, kura spārniem dažāda baltuma nianses. Atkarībā no gaismas un acīm, kas tās skata. Viens krāšņumu līdzina ar Disnijzemi, cits ar vakarblāzmu, un atkal cits – ar košzieduvainadziņu. Dažādi ir uzskati, dažādas ierosmes. Dažādas dzīves.

Pēc kāda laika pienāca otra vēstule no Smiltenes. Arī anonīma. Ar baltu jasmīna ziediņu un atziņu: dzīvo šķīsti, tad tava dzīve būs sasodīta. Tā ir mana pārliecība. Te nu bija. Kāda bēda žņaudza rakstītāja sirdi, kas izdzēsa jūsmas svēdru. Cinisms iedzēla kā nātre. Nu gan man pietika. Kaut dzīve dažreiz var likties bezjēdzīga, ciniķu pasaule ir caura kā siets. Visas labās vibrācijas izgaist gaisā. Kādēļ es to aploksni atplēsu? Anonīmas vēstules pieder papīrkurvim. Pati par sevi sapīkusi iegāju darbnīcā nobeigt iesākto gleznu – ainavu ar sudrabpelēkiem eikaliptiem, kuru zaru krāstoņi atgādina olīvkoku. Un acu priekšā nostājās Sezana Provanse. Sezans cīnījās ar nelieliem audekliem, kamēr citi viņa laikabiedri darināja daudz prāvāka izmēra darbus. Tas dižo meistaru ērcināja. Sezans dzīvoja šķīstu dzīvi, gāja uz mesu pielūgt savu pestītāju un Jaunavu Mariju. Strādāja intensīvi visādos laika apstākļos, pat negaisa laikā, un nomira tā sakot, ar otu rokā.

Kad sen jau biju Smiltenes vēstuļu autoru piemirsusi, saņēmu vēstuli no Rīgas ar kādu nesalasāmu vārdu un adresi. Ziņkārīga, tūlīt aploksni atplēsu, un – ai, kāds pārsteigums! Starp divām papīra loksnēm neliels koškrāsu akvarelis. Krāsas mazliet saplūdušas, bet ārkārtīgi dzīvas. Un sižets – dzērve upmalā vēro savu refleksu, iegravētu upes ādā, un seko žiglo zivtiņu rotaļām. Ieraksts ar nedrošu roku: visas labas lietas ir trīs – cīņas gars, darba prieks, neatlaidība. Tā ir mana dzīves devīze. Tas pats stils, tas pats rokraksts. Nu nevarēja būt ne krikslīša šaubu. Smiltenietis tagad dzīvoja un strādāja Rīgā. Nu, ko tu darīsi tādam neatlaidīgam savdabim ar talantu. Šoreiz es vēstuli neņēmu ļaunā. Akvareli novietoju manā priekšā uz rakstāmgalda, lai priecē acis. Bet gleznotājam domās pateicos par dāvanu no dzimtenes. Tā man ir īpaši mīļa.

 

Par autori skat. JG 249:38-41.