JG253 Baiba Bičole, Arvils Rumpēters. Dzeja

ARVILS RUMPĒTERS

Uzplaiksnījumi

Arvils Rumpēters

I

Mākonis, lietus nesējs, pārskrējis plašo, līdzeno pļavu, atstāj aiz sevis savu svaigo dvašu. Iestājas ilgs klusums, iekams pēdējā lāse norit dziļākā zaļumā, aizskar zemes krūti, aplaimodama jaundzimušu vaboli, kas pa savas dzimtas seno taku pirmo reizi siro. Garšīga kā pirmā atmiņa ir šī debess lāse, tā ir kā vasaras vēstniece, kas rāda ceļu dzīves tālākai norisei, še starp debess jumu un iežu klēpi.

Saulei rietot, izstiepjas kā sliede taisna, bezgalīga koši sārta padebess, vēstot savu teiku par bijušo un par vēl neapjausto.

II

Saules tveicē zvilnot, zūd redzes asums, svīst pat ceļgali, egles tvīkstot izlaiž garu. O, vasara, tu brīžam man liecies gluži kā tāda milzu nešļava, pēkšņi uznāk tāds blāvs bezvēja grūtums, un es, sutā vārīts, jūtos itin kā sīks mitruma piesūcies mieža grauds.

III

Laucinieciskais dienas ritums jau izjūtams pa gabalu, viengabalainais zaļpelēkais nams iegūlies sensenā ielejā, zāle jau liekas zaudējusi savu īsteno vasaras košumu.

Raugoties lejup no uzkalna, zem kokiem patvēries no lietus, kas remdens un smaržu piesātināts aizmiglo apvārsni, pēkšņi saskatu maigām bezlaika acīm: ieplakā peldinās nule izcepts saldskābmaizes kukulis, gausi, bez steigas, briest vēlās vasaras lietū. Cik brīnumaini, cik bērnišķīgi brīnumaini, būtu tādā briestošā klaipā mājot, pie sevis nodomāju, un tad jau tālē dzirdu iemīļoto lokomotīves svilpienu.

Atstumju platmali no pieres, vēl atskatos uz atklātnē redzamo, griežos mājup. Arī tur, zinu, gaida nule izcepts... kukulis!

IV

Blāvais un gaišas aprikožu krāsas debesjums kā tuksneša putekļu noklāts stikls starp melno koku šķautņaino ielogu ap šo stundu sevi nodod cikādu eposam. Vakara vēsums jau piemin mēnesnīcu, kas šajā vietā vēl aizkavējusies aiz meža galotnēm, bet tālā atspīdums jau rotā snauduļojošas zemei pietītas lauku sētas, tumšas ezeru acis.

Un tajos mirkļos, pēcpusnakts stundā, īstenības aizsprosts dilst, un nakts milzmilzīgais čuguna katls veļas sāneniski, lēni jo lēni uz saullēkta pusi.

V

Tālumā neredzamībā pa zvaigžņotu gultu, laikmetiem cauri nests, valstās stariem pīts grozs. Ik pa laikam nāk nākdams nez’ no kurienes kaut kāds un izveļ no tā gaismu, kas, sapinusies ar krāsainiem mīkstumiem vienkopus, dejo, klejo, dzejo un ārda. Viņa, glāstus un brāzmas izdodama, caurspīdīga un melnīgsnēja reizē, dietin dej, līdz nākot nākdams kāds ar grozu paķer to un, nesakot nekā, piesola pamieru. Bet vai norimšanai redze un dzirde arī piemīt? Diez vai, gaismu aizlaižot, noturēs mieru.

Ā, gaismas tumšais brālis pats pilns savu niķu!

VI

Ceļš vijas starp egļu biezokņiem, gar mājokļiem, tad, saslējies, strauji iesāk celties pret kalna stilbu. Zaļuma vidū vieta, kur virmo ūdeņu pulss, piepeši pavīd negaidīts krāšņums – sidrabaina dzērve.

Un, pirms klusi iesāk lapas krist, še starp stumbriem, seno klinšu sejām atveru savu dvēseles vācelīti un tajā iesijāju smaržas un rūgtenas dvingas, saules sveķu drumslas, krāsu varavīksnes, gaismu. Iesijāju, ieziežu, lai vēlāk izgaro ziemas salā, lai top silti. Tavā plaukstā no šī pūra iesijāju arīdzan, jo Tu biji mana līdzceļiniece.

* * *

Tāles klusi iesaucas,

dažkārt pat auro,

nāc Tu, gatavs lidot,

skriet vai iet,

kas esi šīs pasaules

dzemdēts.

Tā balss, kas mūs visos

velk un vilina

aiz paugura,

aiz upes loka

zem tāliem lietus mākoņiem

tur, kur šķietami apaļojas

apvārsnis,

kur mūsu pēdu ieraksts

nav vēl justs,

un zemapziņā, atmiņās

tas, kas būs,

vēl nav,

sliecies pretī,

tausti, acīm aizvērtām,

un ieņem sevī, apskauj

to, kas tevī atvēries

jau šaipus

paugura,

upes loka

zem tālā, tuvā mākoņa

jau esi Tu, gaismā,

acīm atvērtām –

     Iesmel sevī jauno!

Tiesībnieks, senators Augusts Rumpēters ar saviem mazbērniem
(no kreisās) Ritu Laimu (tagad prec. Bērziņa), Arvilu un Arti (1978).

Arvils ar māti, dzejnieci Baibu Bičoli Ņujorkas piepilsētas Bruklinas krastmalā (1992)

Baiba Bičole

Ar / par Arvilu

Pirms ķerties pie Arvila „Uzplaiksnījumu” pārrakstīšanas uz rakstāmmašīnas, atskaņotājā uzlieku viņam tik mīļās Latvijas tautas mūzikas kopas „Iļģi” ierakstu un atceros. – Atceros, kādā intensitātē viņš, paņēmis savu ģitāru, pievienojas atskaņotajā „Iļģu” spēlētajam, dziedātajam. Tā ir nevien pilnīga saplūšana ar mūziku, bet arī atdošanās paša latviskās piederības sajūtai. Skaņas, melodijas viegli, līgani plūst no stīgām (daudzus gadus, gan ne atklātībā, spēlējušam, Arvilam bija izveidojies spēlēšanas stils, līdzīgs angļu pazīstamā mūziķa Džona Renborna stilam).

2000. gada 20. jūnijā Arvils, manas un mākslinieka Ilmāra Rumpētera laulības (tā ir šķirta) pirmdzimtais (Arvila māsa – Rita Laima, jaunākais brālis – Artis), nedziedināma ļaundabīga audzēja pieveikts, 45 gadu vecumā (dzimis 1955. gada 2. aprīlī) aizgāja mūžībā.

Arvils bija dvēselē dziļš, bagāts un daiļš cilvēks, bija sava ceļa gājējs (ne vienmēr pats sev par labu). Jaunībā, laikā, kad uzsāka studijas (angļu valoda, vienā no Ņudžersijas štata koledžām), Arvils reizēm uzrakstīja pa interesantam dzejolim, vēlāk citas intereses kļuva spēcīgākas, visnotaļ ģitāras spēlēšana un dzīves pēdējā posmā Ņujorkā iesaistīšanās grupā, kuras dalībnieki, ekoloģiski tīru dzīvesveidu daudzinādami, paši taisīja piecvietīgas koka laivas un tad ar tām devās izbraucienos pa Hudzonas upi, reizēm arī citur. Viņš dziļi mīlēja dabu, jūru, bija t.s. „zaļais.” Mīlēja Latviju (jaunībā viņā bija bijis arī „pret” posms). Viņu pievilka vēsture un tās notikumu pierādītāji priekšmeti; dažādos dzīves posmos viņš aizrāvās ar kolekciju veidošanu (pastmarkas, grāmatas, militāro konfliktu liecības, Latvijas pastkartes, atklātnes). Ļoti labvēlīgi nozīmīga Arvila, tāpat arī viņa māsas un brāļa, izaugsmē, manuprāt, bija tuvība ar vecvecākiem – gaišas cilvēcības un mīlestības pilno manu māmiņu (sauktu par Mimīti) baltu filoloģi Līviju Bičoli, manu tēti grāmatnieku un literatūrvēsturnieku Jāni Bičoli (ko sauca par Tuciņu), un tēva tēvu (ģimenē – Opaps) tiesībnieku, Latvijas 1. Brīvvalsts senatoru Augustu Rumpēteru (viņa sieva Emma bija palikusi Latvijā); mīlestības un gudrības bagātīgs devums bija no viņiem visiem.

Dzīvē, protams, bija veicams arī t.s. maizes darbs. Bija viņam mīlestības, bija daudz labu draudzību. Tuvojoties pusmūžam, viņā stiprākas pieteicās domas par pašam savu ģimeni, bērniem. Arvila ticību un uzticēšanos Dievam un tā nolikumam mēs, viņa tuvinieki, īpaši izjutām laikā, kad viņš jau bija slims; viņš ar savu gara spēku un iekšējo gaišumu stiprināja arī mūs.

Iznāca, ka Arvila mūža pēdējos gadus nodzīvojām vienā dzīvoklī Bruklinā, Ņujorkā (abi bijām domājuši, ka tas būs tikai pārejošs posms, bet Arvila slimība mainīja visu), un es tiku viņa klātbūtnes brīnišķīgi apdāvināta – ar mīlestību, ar jokiem, asprātībām, muzicēšanu, viņš bija man palīgs un, ja vajadzēja, mierinātājs, mans dēls reizē arī īsts draugs. Un šad un tad viņam latviešu valodas „izgaršošanai” uzradās pa „arvilismam,” kā savu uzrakstīto Arvils pats nosauca. Šos „arvilismus” nu palaižu pasaulē. Viņa aiziešanas sāpēšana manā dzejā joprojām nav spējusi pilnībā atvērties. Gribējās, lai Arvila – vērīgs, iejutīgs vērotājs ar neparastu iztēli – sevi apliecinātu pats. Ne jau tikai izmēros dižais var dot paliekamu prieku un liecību dvēseles esamībai.

Baiba Bičole

NEPARASTAIS

Izbāžu galvu, izstiepju roku,

abas, kāju, abas. pieceļos,

izstaipos augumā visā.

Nomiedzis, nomoda priekštecis,

projām, nu esmu, nu

skatu bula zibens švīku,

spuļģi un birdu debesīs,

viss vienā reizē. Bet mirklī, kad

zeme taisnup augšup sāk šauties,

es repī atpakaļ raujos.

     Laidena tumsība, it kā viss

     miglā melniņā, it kā viss

     ir nekas, itin nekas.

* * *

Sarmoksnis. Mežmalā

mēlnese ziema aiztinusies

baltā vien mute vaļā čukst

čukst nesaprotamas

vēstis uzputo valoda

par belzienu sarepj par

putnu baidu tīrumā klajā

ainava neturas neturas virās

     siltens saceļas vējš

     ai siltens ai tu mēlnese

     ziema ai

IRĀKA

          Irākā

Iela: drupas,

akmeņu drudzis.

Vēstures rakstiem

sodrēju un pelnu alfabēts.

          *

Saule šauj upē,

sudraba skambalu kapāts,

līmenis raustās

ANTONI TÀPIES

– šī pasaule viņa,

viņa izdomāta,

minama mīkla,

varbūt viņš mānās,

tas, ko es redzu,

vien iesākums,

vien atliekas, vien beigas,

kaut kas varbūt apbērts,

varbūt atrakts

               kaut kas.

       Visam pāri tumšsarkana

                             roka,

       mutē zvirgzdi un smiltis

AR CITU SPALVU

Tukšuma vara un spēks; cik grūti sameklēt tā ieņemšanas vietu un laiku.

Smieklu konstrukcija? – Kā tu vari uzbūvēt burbuļojošu strautu?

Durvis – dvēseļu observatorijas.

Sargjosla āda – tā paliek gluda arī tad, kad dvēselē ārdās zemestrīce.

Viens no neuzticamajiem: vārds „vienmēr.”

Mums, aizmāršām, viss vienmēr jau zināms.

Pilnīgai brīvībai ir tikai viens spārns.

Mainīt sēdvietas – tik viegli. Ja ir sēdekļi.

Smagais plakstiņš, noslēpuma pirmās aizslēgtās durvis.

Iegūt otra cilvēka uzticību: uzkāpt kalna galotnē; esi pazemīgs un pateicīgs savā sasniegumā.

Draudzība un mīlestība – nevienādās māsas.

Aizliedz sodīšanu un ikviens jutīsies vainīgs.

Jaungaitniece (kopš 1959. gada) Baiba Bičole ir piecu dzejgrāmatu autore.

ARVILS RUMPĒTERS Uzplaiksnījumi Arvils Rumpēters	I Mākonis, lietus nesējs, pārskrējis plašo, līdzeno pļavu, atstāj aiz sevis savu svaigo dvašu. Iestājas ilgs klusums, iekams pēdējā lāse norit dziļākā zaļumā, aizskar zemes krūti, aplaimodama jaundzimušu vaboli, kas pa savas dzimtas seno taku pirmo reizi siro. Garšīga kā pirmā atmiņa ir šī debess lāse, tā ir kā vasaras vēstniece, kas rāda ceļu dzīves tālākai norisei, še starp debess jumu un iežu klēpi. Saulei rietot, izstiepjas kā sliede taisna, bezgalīga koši sārta padebess, vēstot savu teiku par bijušo un par vēl neapjausto. II Saules tveicē zvilnot, zūd redzes asums, svīst pat ceļgali, egles tvīkstot izlaiž garu. O, vasara, tu brīžam man liecies gluži kā tāda milzu nešļava, pēkšņi uznāk tāds blāvs bezvēja grūtums, un es, sutā vārīts, jūtos itin kā sīks mitruma piesūcies mieža grauds. III Laucinieciskais dienas ritums jau izjūtams pa gabalu, viengabalainais zaļpelēkais nams iegūlies sensenā ielejā, zāle jau liekas zaudējusi savu īsteno vasaras košumu. Raugoties lejup no uzkalna, zem kokiem patvēries no lietus, kas remdens un smaržu piesātināts aizmiglo apvārsni, pēkšņi saskatu maigām bezlaika acīm: ieplakā peldinās nule izcepts saldskābmaizes kukulis, gausi, bez steigas, briest vēlās vasaras lietū. Cik brīnumaini, cik bērnišķīgi brīnumaini, būtu tādā briestošā klaipā mājot, pie sevis nodomāju, un tad jau tālē dzirdu iemīļoto lokomotīves svilpienu. Atstumju platmali no pieres, vēl atskatos uz atklātnē redzamo, griežos mājup. Arī tur, zinu, gaida nule izcepts... kukulis! IV Blāvais un gaišas aprikožu krāsas debesjums kā tuksneša putekļu noklāts stikls starp melno koku šķautņaino ielogu ap šo stundu sevi nodod cikādu eposam. Vakara vēsums jau piemin mēnesnīcu, kas šajā vietā vēl aizkavējusies aiz meža galotnēm, bet tālā atspīdums jau rotā snauduļojošas zemei pietītas lauku sētas, tumšas ezeru acis. Un tajos mirkļos, pēcpusnakts stundā, īstenības aizsprosts dilst, un nakts milzmilzīgais čuguna katls veļas sāneniski, lēni jo lēni uz saullēkta pusi. V Tālumā neredzamībā pa zvaigžņotu gultu, laikmetiem cauri nests, valstās stariem pīts grozs. Ik pa laikam nāk nākdams nez’ no kurienes kaut kāds un izveļ no tā gaismu, kas, sapinusies ar krāsainiem mīkstumiem vienkopus, dejo, klejo, dzejo un ārda. Viņa, glāstus un brāzmas izdodama, caurspīdīga un melnīgsnēja reizē, dietin dej, līdz nākot nākdams kāds ar grozu paķer to un, nesakot nekā, piesola pamieru. Bet vai norimšanai redze un dzirde arī piemīt? Diez vai, gaismu aizlaižot, noturēs mieru. Ā, gaismas tumšais brālis pats pilns savu niķu! VI Ceļš vijas starp egļu biezokņiem, gar mājokļiem, tad, saslējies, strauji iesāk celties pret kalna stilbu. Zaļuma vidū vieta, kur virmo ūdeņu pulss, piepeši pavīd negaidīts krāšņums – sidrabaina dzērve. Un, pirms klusi iesāk lapas krist, še starp stumbriem, seno klinšu sejām atveru savu dvēseles vācelīti un tajā iesijāju smaržas un rūgtenas dvingas, saules sveķu drumslas, krāsu varavīksnes, gaismu. Iesijāju, ieziežu, lai vēlāk izgaro ziemas salā, lai top silti. Tavā plaukstā no šī pūra iesijāju arīdzan, jo Tu biji mana līdzceļiniece. * * * Tāles klusi iesaucas, dažkārt pat auro, nāc Tu, gatavs lidot, skriet vai iet, kas esi šīs pasaules dzemdēts. Tā balss, kas mūs visos velk un vilina aiz paugura, aiz upes loka zem tāliem lietus mākoņiem tur, kur šķietami apaļojas apvārsnis, kur mūsu pēdu ieraksts nav vēl justs, un zemapziņā, atmiņās tas, kas būs, vēl nav, sliecies pretī, tausti, acīm aizvērtām, un ieņem sevī, apskauj to, kas tevī atvēries jau šaipus paugura, upes loka zem tālā, tuvā mākoņa jau esi Tu, gaismā, acīm atvērtām – Iesmel sevī jauno!

Tiesībnieks, senators Augusts Rumpēters ar saviem mazbērniem (no kreisās) Ritu Laimu (tagad prec. Bērziņa), Arvilu un Arti (1978).
Arvils ar māti, dzejnieci Baibu Bičoli Ņujorkas piepilsētas Bruklinas krastmalā (1992)	Baiba Bičole Ar / par Arvilu Pirms ķerties pie Arvila „Uzplaiksnījumu” pārrakstīšanas uz rakstāmmašīnas, atskaņotājā uzlieku viņam tik mīļās Latvijas tautas mūzikas kopas „Iļģi” ierakstu un atceros. – Atceros, kādā intensitātē viņš, paņēmis savu ģitāru, pievienojas atskaņotajā „Iļģu” spēlētajam, dziedātajam. Tā ir nevien pilnīga saplūšana ar mūziku, bet arī atdošanās paša latviskās piederības sajūtai. Skaņas, melodijas viegli, līgani plūst no stīgām (daudzus gadus, gan ne atklātībā, spēlējušam, Arvilam bija izveidojies spēlēšanas stils, līdzīgs angļu pazīstamā mūziķa Džona Renborna stilam). 2000. gada 20. jūnijā Arvils, manas un mākslinieka Ilmāra Rumpētera laulības (tā ir šķirta) pirmdzimtais (Arvila māsa – Rita Laima, jaunākais brālis – Artis), nedziedināma ļaundabīga audzēja pieveikts, 45 gadu vecumā (dzimis 1955. gada 2. aprīlī) aizgāja mūžībā. Arvils bija dvēselē dziļš, bagāts un daiļš cilvēks, bija sava ceļa gājējs (ne vienmēr pats sev par labu). Jaunībā, laikā, kad uzsāka studijas (angļu valoda, vienā no Ņudžersijas štata koledžām), Arvils reizēm uzrakstīja pa interesantam dzejolim, vēlāk citas intereses kļuva spēcīgākas, visnotaļ ģitāras spēlēšana un dzīves pēdējā posmā Ņujorkā iesaistīšanās grupā, kuras dalībnieki, ekoloģiski tīru dzīvesveidu daudzinādami, paši taisīja piecvietīgas koka laivas un tad ar tām devās izbraucienos pa Hudzonas upi, reizēm arī citur. Viņš dziļi mīlēja dabu, jūru, bija t.s. „zaļais.” Mīlēja Latviju (jaunībā viņā bija bijis arī „pret” posms). Viņu pievilka vēsture un tās notikumu pierādītāji priekšmeti; dažādos dzīves posmos viņš aizrāvās ar kolekciju veidošanu (pastmarkas, grāmatas, militāro konfliktu liecības, Latvijas pastkartes, atklātnes). Ļoti labvēlīgi nozīmīga Arvila, tāpat arī viņa māsas un brāļa, izaugsmē, manuprāt, bija tuvība ar vecvecākiem – gaišas cilvēcības un mīlestības pilno manu māmiņu (sauktu par Mimīti) baltu filoloģi Līviju Bičoli, manu tēti grāmatnieku un literatūrvēsturnieku Jāni Bičoli (ko sauca par Tuciņu), un tēva tēvu (ģimenē – Opaps) tiesībnieku, Latvijas 1. Brīvvalsts senatoru Augustu Rumpēteru (viņa sieva Emma bija palikusi Latvijā); mīlestības un gudrības bagātīgs devums bija no viņiem visiem. Dzīvē, protams, bija veicams arī t.s. maizes darbs. Bija viņam mīlestības, bija daudz labu draudzību. Tuvojoties pusmūžam, viņā stiprākas pieteicās domas par pašam savu ģimeni, bērniem. Arvila ticību un uzticēšanos Dievam un tā nolikumam mēs, viņa tuvinieki, īpaši izjutām laikā, kad viņš jau bija slims; viņš ar savu gara spēku un iekšējo gaišumu stiprināja arī mūs. Iznāca, ka Arvila mūža pēdējos gadus nodzīvojām vienā dzīvoklī Bruklinā, Ņujorkā (abi bijām domājuši, ka tas būs tikai pārejošs posms, bet Arvila slimība mainīja visu), un es tiku viņa klātbūtnes brīnišķīgi apdāvināta – ar mīlestību, ar jokiem, asprātībām, muzicēšanu, viņš bija man palīgs un, ja vajadzēja, mierinātājs, mans dēls reizē arī īsts draugs. Un šad un tad viņam latviešu valodas „izgaršošanai” uzradās pa „arvilismam,” kā savu uzrakstīto Arvils pats nosauca. Šos „arvilismus” nu palaižu pasaulē. Viņa aiziešanas sāpēšana manā dzejā joprojām nav spējusi pilnībā atvērties. Gribējās, lai Arvila – vērīgs, iejutīgs vērotājs ar neparastu iztēli – sevi apliecinātu pats. Ne jau tikai izmēros dižais var dot paliekamu prieku un liecību dvēseles esamībai.
Baiba Bičole NEPARASTAIS	Izbāžu galvu, izstiepju roku, abas, kāju, abas. pieceļos, izstaipos augumā visā. Nomiedzis, nomoda priekštecis, projām, nu esmu, nu skatu bula zibens švīku, spuļģi un birdu debesīs, viss vienā reizē. Bet mirklī, kad zeme taisnup augšup sāk šauties, es repī atpakaļ raujos. Laidena tumsība, it kā viss miglā melniņā, it kā viss ir nekas, itin nekas.
*** * ***	Sarmoksnis. Mežmalā mēlnese ziema aiztinusies baltā vien mute vaļā čukst čukst nesaprotamas vēstis uzputo valoda par belzienu sarepj par putnu baidu tīrumā klajā ainava neturas neturas virās siltens saceļas vējš ai siltens ai tu mēlnese ziema ai
*IRĀKA*	Irākā Iela: drupas, akmeņu drudzis. Vēstures rakstiem sodrēju un pelnu alfabēts. * Saule šauj upē, sudraba skambalu kapāts, līmenis raustās
ANTONI TÀPIES	– šī pasaule viņa, viņa izdomāta, minama mīkla, varbūt viņš mānās, tas, ko es redzu, vien iesākums, vien atliekas, vien beigas, kaut kas varbūt apbērts, varbūt atrakts kaut kas. Visam pāri tumšsarkana roka, mutē zvirgzdi un smiltis
AR CITU SPALVU	Tukšuma vara un spēks; cik grūti sameklēt tā ieņemšanas vietu un laiku. Smieklu konstrukcija? – Kā tu vari uzbūvēt burbuļojošu strautu? Durvis – dvēseļu observatorijas. Sargjosla āda – tā paliek gluda arī tad, kad dvēselē ārdās zemestrīce. Viens no neuzticamajiem: vārds „vienmēr.” Mums, aizmāršām, viss vienmēr jau zināms. Pilnīgai brīvībai ir tikai viens spārns. Mainīt sēdvietas – tik viegli. Ja ir sēdekļi. Smagais plakstiņš, noslēpuma pirmās aizslēgtās durvis. Iegūt otra cilvēka uzticību: uzkāpt kalna galotnē; esi pazemīgs un pateicīgs savā sasniegumā. Draudzība un mīlestība – nevienādās māsas. Aizliedz sodīšanu un ikviens jutīsies vainīgs. Jaungaitniece (kopš 1959. gada) Baiba Bičole ir piecu dzejgrāmatu autore.