Kopš Bizē (Georges Bizet, 1838–1875) iedzīvināja dramaturga un īsprozas meistara Merimē (Prosper Mérimée) noveli Carmen (1845) skaņās, tā kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu un vienu no iemīļotākajām izrādēm pasaules operteātros. 2007. gada oktobrī Latvijas Nacionālajā operā (LNO) vibrēja gaiss, gaidot Karmenas pirmizrādi režisora Andreja Žagara iestudējumā.

Merimē stāsts par iznīcinošu mīlestību un traku greizsirdību, konkrēti, par čigānieti Karmenu, kuru greizsirdības lēkmē nogalina viņas mīļākais, radīja veselu skandālu. Sabiedrības uzskatā tas bija amorāls un tādēļ nepieņemams, kaut arī Merimē apgalvoja, ka noveles pamatā ir patiess notikums, ko viņš dzirdējis no grāfienes Montiho, viesojoties Spānijā 1830. gadā. Noveles sižetu, kur dons Hosē cietumā pirms nāves soda stāsta savas atmiņas, Bizē libretisti Meljaks (Henri Meilhac) un Alevi (Ludovic Halévy) ievērojami mainīja. Tolaik Parīzes Opéra Comique vadību māca šaubas, vai varēs iestudēt operu, kur galvenajai varonei jāmirst un, vēl jo vairāk, vai varēs atrast tādu solisti, kas uzņemtos dziedāt šo ‘amorālo’ lomu. Libretisti bija ar mieru mainīt beigas, bet Bizē neparko – Karmenai jāmirst! Koris savukārt sūdzējās, ka neesot iespējams vienlaikus dziedāt, kustēties pa skatuvi un vēl piedevām tēlot, bet orķestris sākumā atteicās spēlēt, jo partitūra neesot nospēlējama. Tomēr pēc mēģinājumiem, kas ilga veselus piecus mēnešus, 1875.3.III notika pirmizrāde, kas izvērtās par totālu fiasko! Lielākoties nelabvēlīgas atsauksmes neatturēja turpināt operas iestudējumu, turklāt, veselas 48 reizes, līdz tā kļūst par globālu triumfu 20.gs. pašā sākumā, kad viena no pasaules apbrīnojamākām Karmenas lomas izpildītājām bija čechu soprāns Emilija Destina, līdz pat 1920. gadam viena no spožākām zvaigznēm Ņujorkas Metropolitēna operā. Pats Bizē to nepiedzīvoja, jo nomira pēc trīsdesmitās izrādes.

Pēdējos 30 gadus vairākos operteātros režisori novatoristi ir meklējuši ceļu, kā parādīt veco klasisko iestudējumu mūsdienīgākā skatījumā, nezaudējot saturisko atbilstību mūzikai un sižeta galvenajai līnijai. Līdz tam laikam operteātru režijās Karmena tika ieturēta spāniskā raksturā, un tās tēls kļuva gandrīz vai par Spānijas simbolu. Kaut arī libreta autori un komponists ir francūži, Bizē savā operā izmantoja ne vienu vien spāņu mūzikas elementu. Karmenas liktenstēmu, arī Karmenas un dona Hosē vadmotīvu, komponists pārņēma no Andalūzijas tradicionālās flamenko mūzikas. Taču fascinējošā Habaneras tēma un toreodora dziesmas muzikālās saknes meklējamas nevis Spānijā, bet gan Kubā. To aizraujošais ritms radies spāņu un āfrikāņu ietekmē, melnādainiem vergiem nonākot Kubā, kas 18.gs. otrā pusē bija lielākā Spānijas kolonija.

Droši vien šis fakts bija viens no impulsiem Andrejam Žagaram operas sižetu pārcelt no Spānijas uz mūsdienu Kubu. Manuprāt, dekoratīvs spāniskums nav vienīgā iespēja, kā ietērpt šo stāstu. Kubas politiskais fons Karmenas attiecības ar pārējiem varoņiem dara īpaši saspringtas un dramatiskas, savukārt Kubas dabiskā, neizskaistinātā, pat skarbā vide ir ļoti atbilstoša stāsta noskaņai – tā režisors Žagars, ko, viesojoties Kubā, aizrāva Karmenai, Hosē, Eskamiljo, Mikaēlas kaislībām atbilstošā vide. Tabakas fabrika un vispārējais militārisms Karmenai nav panesams. Viņa ir pārāk drosmīga, brīvību mīloša, sieviete ar personības statusu, suģestējošu ārieni, dabisku karizmu – kā savā laikā Merlina Monrō vai Bridžita Bordō. Nevēlēdamās nevienam pakļauties, Karmena piesaka tiesības uz sievietes seksuālo un personības brīvību. Taču šādām sievietēm bieži nav lemts būt laimīgām.

Operas jauniestudējumam impulsu deva mūsu starptautiska līmeņa dziedātāja, mecosoprāns Elīna Garanča un viņas vēlme debitēt uz latviešu skatuves ar Karmenas lomu. Iestudējumu pilnveidoja kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne sadarbībā ar Moniku Pormali, vienu no spilgtākām Latvijas scenogrāfēm, kas gandrīz mēnesi nodzīvoja Havanā, kur kopā ar fotogrāfu Gintu Mālderi fotogrāfēja pilsētu – tabakas fabrikas, pagalmus, tavernas un, protams, arī cilvēkus. Karmena kā sieviete ir vienkārši skaista. Viņa vienmēr grib labi izskatīties, lakojot nagus uz ielas un bāros, daudz laika pavada frizētavās, dienas pirmo pusi parasti staigā ar ruļļiem matos, kas viņai izskatās kā karalienes kronis – stāsta Pormale. Andrejam Žagaram patiešām bija ļoti laimējies strādāt ar komandu, kas azartiski sekoja viņa idejām un provocēja uz radošiem meklējumiem, jauniem tēlu risinājumiem.

Ārpus Latvijas, pirmās LNO viesizrādes – Karmena un Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (arī Žagara režijā) – notika Maskavā (2007.X), atklājot Latvijas kultūras dienas. Laikraksts Rītdiena vēstī (2007.13.XI) par LNO trupas izgāšanos ar Karmenas izrādi – neapmierinātā krievu publika nīgri atstājusi zāli, jo izrāde viņos izsaukusi riebumu. Krievu skatītāji gribējuši redzēt kaut ko skaistu, nevis īstenību, kas savā ziņā, turklāt visai naturālistiski, līdzinājusies pašas Krievijas īstenībai. Rīgas skatītāji bijuši daudz progresīvaki.

Spēcīgā Karmenas mūzika liek kājām dejot, pat krēslā sēžot, caur ķermeni skrien skudriņas, sirds sāk straujāk pukstēt, dvēselē tāds kā lidojums. Titullomu pirmizradē dziedāja brīnišķīgā Elīna Garanča, bet pie diriģenta pults – viņas dzīvesbiedrs, britu–spāņu diriģents Karels Marks Šišons (turpmākajās izrādēs LNO diriģents Mārtiņš Ozoliņš). Otrā sastāvā dziedāja lietuviete Liora Grodnikaite un Karinē Ohanjana, ko režisors Rīgas izrādēm nomainīja pret kolorīto dāņu mecosoprānu Taniu Krosu (Kross). Būdama melnīksnēja ar dabiski čirkainiem matiem, viņa ļoti veiksmīgi spēja, tā teikt, ielēkt ‘braucošā vilcienā’, pārliecināt klausītājus ar savu spēcīgo balsi un Karmenas tēla burvīgo vienkāršību. Hosē lomā iejutās itāļu tenors Valters Borins, bet otrā sastāvā Aleksandrs Antoņenko, kurš pārspēja Borinu un saviļņoja ar līriski dramatisku tēla atklāsmi. Viņa precīzais tēlojums elektrizēja uzmanību īstajā brīdī. Vīrišķīgi iespaidīgs bija Egīla Siliņa Eskamiljo tēls, ko otrā sastāvā aizvietoja Laimonis Pautienis. Naivās un labsirdīgās Mikaēlas lomu dziedāja publikas favorītes Kristīne Opolais, Aira Rūrāne un viessoliste Asmika Grigorjana. Izrādi kuplināja Rīgas doma kora skolas audzēkņi un mīmisti, no kuriem liela daļa bija dabiski tumšādaini, speciāli Rīgā sameklēti, lai tādējādi vēl spilgtāk ienestu patiesi siltu dienvidniecisku kolorītu un Kubas garšu.

Andreja Žagara šodienas Kubā Karmena izmisīgi tiecas pēc brīvības. Viņa nevēlas fabrikā tīt cigārus, bet grib lidot brīvi kā putns. Eskamiljo tēls no toreodora pārtop par tautas iemīļotu bokseri. Gan toreodora, gan boksera tēlus vieno cīņa, nāvīgs risks, uzvaras kāre. Dons Hosē nav tipisks varonis. Viņa kaislīgā mīlestība pāraug fatālā greizsirdībā, kas iedzen Karmenu nāvē. Naivā un lab­sirdīgā Mikaēla baltā medmāsiņas halātā ir pretstats Karmenai. Viņa dievina Hosē, seko viņam kā ēna, taču slepus apbrīno un apskauž savu sāncensi Karmenu. Svarīgs elements izrādē ir tautas klātbūtne un vide, kurā Karmena dzīvo. To lieliski papildina koris un mīmisti – to vidū bērni un pusaudži, kas visos masu skatos atrodas uz skatuves, tēlodami savas lomas kā īsti aktieri. Redzami Havanas fotouzņēmumi, Kubas karogs, patriotiski saukļi un leģendārā revolucionāra Če Gevaras portrets. Operas sākumā un beigās pāri skatuvei nosoļo pionieri ar ziliem kaklautiem.

LNO direktora un režisora Žagara kaislība attiecībā pret Karmenu aizsākās jau 1996. gadā pēc kādas izrādes zviedru Folksoperā lieliskā režisora S.V. Holmsa iestudējumā. Mokoši meklēju jaunu skatuviskās versijas atslēgu, līdz manas viesošanās laikā Kubā pēkšņi kā zibens nāca apskaidrība! – stāsta Andrejs Žagars.

Karmenas pirmizrāde izskanēja straujā, temperamentīgi aizraujošā spēlē. Diriģents Šišons apvienoja precizitāti ar azartu un īstu līdzradīšanas prieku. Elīna Garanča apbrīnojami pārtapa čigānietes tēlā, uzburot ap sevi patiesas cilvēciskās kaislības un pārdzīvojumus. Viņa nevar nepatikt! – izsaucās kāds skatītājs. Mūzikoloģe Inese Lūsiņa par Garančas sniegumu raksta: Baudot emocionāli, vokāli un plastiski krāsaino, visos aspektos spilgti izteiksmīgo, Elīnas Garančas sniegumu, pāri visam skan dīvas balss, ar kuru viņa spēj izteikt visu, vienlaikus vijīgi un temperamentīgi dejojot Elitas Bukovskas horeogrāfijā. Brīvi atklāti, it kā bez piepūles, bez nevienas forsētas skaņas, viņa, ar neparasti vokālo krāsu bagātību, slāni pa slānim atklāj Karmenas iekšējo būtību. 

Rīgas skatītāji Garanču dzirdēja 5.,7. un 9. oktobrī, bet jau 21. oktobrī, ceremonijā Minchenē viņai pasniedz ECHO KLASSIK balvu kā Gada dziedātājai (2007) par Deutsche Grammophon izdoto (2007.III) kompaktdisku Aria Cantilena, kas ir viņas pirmais solo ieraksts. Un mūsu operdīva jau noslēgusi līgumus ar Londonas Koventgardena, Ņu­jorkas Metropolitēna un Vīnes Valsts operteātriem. Vīnes iestudējums paredzēts 2010. gadā ar maestro Marisu Jansonu pie diriģenta pults.

Šo rindiņu rakstītājai, noskatoties izrādi, viss likās ritam gludi un saistoši. Ne mirkli neuzmācās garlaicības sajūta. Drāmas kāpinājumā trešajā cēlienā risinās dažādi notikumi, līdz Hosē izšauj uz Eskamiljo, un sākas kautiņš. Mikaēlas tēls atvērās pilnā skaistumā, kad viņa aicina Hosē doties līdzi pie mātes, kura guļ uz nāves gultas. Asāk nekā Merimē novelē ir parādīta Karmenas un Hosē pēdējā aina ceturtajā cēlienā. Hosē ar nošķeltu pudeli pārgriež Karmenai rīkli un asinis notraipa viņas koši balto kostīmu un balto stadiona sienu. Līdzpārdzīvojumu raisa boksa cīņas spriedze, taču pēdējais cēliens kopumā nedaudz zaudē formas viengabalainību. Šķita, ka tur ir par daudz kaut kā, kas novirza no paša galvenā. Literārajā avotā donam Hosē jau ir pieredze ar vardarbību, viņš jau ir pastrādājis slepkavību, pirms satiek Karmenu. Vēlāk, strādājot tabakas fabrikas sardzē, viņš nogalina arī savu priekšnieku, un, uzsākot mīlas sakarus ar Karmenu, noslepkavo arī viņas vīru. Mikaēla, čigānietes Fraskita un Mersedesa novelē izpaliek.

Mūzikoloģe Henrieta Verhoustinska raksta: Opera – ikona, spoža soliste un spilgta koncepcija – trīs lielumi, kas raksturo pirmo šīs sezonas jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Jā, LNO direktors un Karmenas režisors vienā personā ir uzdrošinājies izveidot savu ‘žagarkarmenu’! Un, kāpēc gan nē? Tas ir tikai apsveicams fakts mākslas un mūzikas mīļotāju pilsētā Rīgā!

 

Par pianisti un mūzikas pedagoģi Helēnu Ginteri skat. JG246(2006):31.