Franks Gordons

FRAGMENTI UN REMINISCENCES

(Lasot LOM Gadagrāmatu 2006)

 

Pašā pirmajā rakstā „PSRS ideoloģiskā protektorāta veidošana 1936.–1940. gadā” Heinrichs Strods norāda, ka patreiz visai neizpētīti ir Latvijas iedzīvotāju tūrisma braucieni uz PSRS, kuri paplašinājās 1938.–1940. gadā ar VKSB (Vissavienības kultūras sakaru biedrības) ziņu. Raksta autors uzskata, ka pastiprinājās ne tikai kontakti, bet arī neoficiāla nākamās LPSR vadošo kadru izraudzīšana un apmācīšana. Tieši tai laikā, kad Butovas poligonā pie Maskavas apšāva simtiem latviešu – Prometeja darbiniekus, teātra ļaudis...

Kā nu tur bija ar tiem kadriem, bet te nu būs pirmā atkāpe. 1938. gadā Rīgā uz afišu stabiem parādījās plakāti (ar zeltītu apmali), kas aicināja apmeklēt Padomju Savienību. Uzbildēta bija Krimas piekraste ar slaveno Bezdelīgas ligzdu (Lastočkino gņezdo) virs kraujas. Manu vecāku labākie draugi bija Berlinu pāris, kas mita Tērbatas ielā 26, dzīv. 6. Hiršs Berlins bija komivojažieris – šķiet, tekstila nozarē, viņa sieva Lidija – mājsaimniece. Viņai bija vēl no cara laikiem radinieki Maskavā, un nu radās izdevība viņus apciemot. Rīgas – Maskavas vilciena kupejā viņa lasīja līdzpaņemto avīzi Segodņa, taču Sebežā padomju robežsargi viņai to atņēma, un naivā kundze nekādi nevarēja saprast, kāpēc tā... Maskavas ielās viņai, kā pēc atgriešanās stāstīja, uzkrita, ka visiem vīriešiem galvā žokenes, tikpat kā neredz platmales, un visām pilsētniecēm tādas kā beretes. Uz vispārējās pelēcības fona īsts gaismas stars esot bijusi Pionieru pils, un gādība par bērniem – dažādie pulciņi ar visādām nodarbībām viņu savaldzināja. Man Lidija Berline atveda Detizdat (Bērnu izdevniecības) grāmatu par Maskavas metropolitēnu. Mans tēvs, kas bija mācījies cara laiku reālskolā, man pārtulkoja tekstus zem bildēm un beigās, zem kāda ūsaina vīra ģīmetnes, bija teikums: Šo metropolitēnu uzcēla Lazars Moisejevičs Kaganovičs. Ne bez lepnuma tēvs paskaidroja: Redzi, viņš ir jūds! Nu ko, 1941.14.VI Berlinu pāri – ar diviem maziem puikām – aizveda: Hiršs nomira
bada nāvē Molotovas (Permas) apgabala Usoļlagā (vienā no lielākajiem lēģeriem), un Lidija ar abiem puisēniem nometināta Krasnojarskas novada Tasejevas rajonā. Viņi pazuda no mana redzes loka. 

 Kā sacīt jāsaka – braucam tālāk. Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs aplūko Latvijas Nacionālistu Savienības un laikraksta Tautas Balss lomu pretošanās kustībā nacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gados. Pelna ievērību LNS dalībnieku svinīgais solījums: Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt. 

Šo tekstu vajadzētu darīt zināmu plašākai publikai iekšzemē un ārzemēs, lai mazliet apklusinātu mūžīgo murmuļošanu par leģionāriem, kas zvērēja Hitleram, un gvardes strēlniekiem, kas zvērēja Staļinam. 

Laikraksts Tautas Balss, norāda Uldis Neiburgs, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus – vainu par notiekošo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. Tautas Balss (1942.15.VII) rakstīja: Visu ziemu transportēja uz Latviju neskaitāmus ešelonus Vakareiropas žīdu, lai tos gan vācu, gan mūsu pašu kārtības sargi ar nāves galvu emblēmām uz rokām apraktu mūsu zemē. Lai šo briesmīgo ceremoniju izdarītu ar lielāku efektu, soda vietā tos pacienāja ar dzērieniem, bet šaušanas momentus uzņēma filmā, lai tos parādītu citu okupēto zemju tautām. Šie uzņēmumi tad nu liecinās, cik lieli bendes ir latviešu drošības policijas kārtības sargi. Tas būs dokuments, kas mūsu tautai tās nedaudzo locekļu darbu dēļ nesīs briesmoņu slavu, bet vācieši mazgās savas rokas nevainībā, jo visas žīdu slepkavības taču notika tikai Latvijā. 

Ik gadus, sagaidot 16. martu, šo tekstu, tulkotu angliski vai krieviski, vajadzētu publicēt pietiekami lielā metienā – tas nu būtu pateicīgs uzdevums Latvijas Institūtam...

Padomju partizānu terors un patvaļa Rietumukrainā 1943–1944 – par to raksta Aleksandrs Goguns. 

Atgādināsim, ka tur, starpkaru Polijas dienvidaustrumu vojevodistēs, cits citu trenkāja, šāva un kāva Lielvācijas SD vienības, Kovpaka un Veršigoras padomju partizānu grupas, Šuheviča UPA (Ukrainas Sacelšanās armija jeb banderieši), kā arī poļu pretestības kustība – AK (Armija Krajowa). Volinijā (Wolyn) – novadā uz ziemeļiem no Galicijas – UPA kaujinieki ārkārtīgi brutāli izrēķinājās ar poļu sādžu iedzīvotājiem, nesaudzējot ne sievietes, ne sirmgalvjus. 

“Varonīgie” padomju partizāni nebija ne par matu labāki. Lielajā Volinijas sādžā Staraja Rafalovka 1943. gadā, vajājot UPA kaujiniekus, iebruka padomju partizāni Antona Brinska (“tēvoča Petjas”) vadībā. Lūk, liecība: sarkanie sadzina visus, kas bija palikuši dzīvi un gadījās ceļā, novākt banderoviešu sabērto kurgānu (pieminekli par neatkarību kritušajiem). Neļāva pat lāpstas paņemt. Vajadzēja rakt kailām rokām, kaut asinis zem nagiem, kaut zobiem grauzt un smiltis riekšavām iznēsāt, līdz tā vieta bija līdzena. Pēc tam visus, kas raka, nošāva (izcēlums mans. – F.G.)

Komparatīvā jeb salīdzinošā metode lieti noder arī te. Jā, tie bija briesmīgi gadi! Lūk, korespondence no Liepājas laikrakstā Tēvija (1941.15.VII): Žīdiem – žīdu vieta! Lasiet: Tur viņus ieskaitīja darba grupās (..) Žīdi (..) attīra ielas un ceļus no namu drupām. Kam lāpstas, tie strādā ar tām, bet kam tādu nav, tiem nav liegts kašņāties pa drupām ar kailām rokām – kā suņi to dara ar priekškājām (izcēlums mans. – F. G.). Arī viņus nošāva – vēlāk, Šķēdes kāpās...

Taču atgriezīsimies Ukrainas rietumu novados. Rakstā teikts, ka 1945.–1950. gadā no ukraiņiem, kuri agrāk dienēja Kovpaka partizānu vienībā, komplektējās specgrupas, NKVD-MGB “viltus banderieši”. Viņi darbojās, izliekoties par UPA partizāniem, provocēja vietējos iedzīvotājus un pretpadomju pagrīdi, atklājot UPA aizmugures struktūras un/vai nogalināja un dažādi ņirgājās par vienkāršiem zemniekiem ar mērķi kompromitēt banderiešus.

Te nu būtu vieta nākamajai atkāpei. Tīmeklī izzvejoju šādu informāciju: Baltkrievijā laista apgrozībā dokumentāla filma Pretpadomju pretošanās 1944–1959. Filmas pamatā ir vēsturnieku Sergeja Jorša un Sergeja Gorbika grāmata Baltkrievu pretošanās. Izmantoti archīvu dokumenti, memuāri, dalībnieku atmiņas. Novogrudokas cietuma ieņemšana 1948. gadā, atentāts pret Hruščovu 1957. gadā utt. Un tā nu 1948. gadā pretpadomju partizāni no vienības Čornī Kot (Melnais runcis) – 70 kaujinieki – uzbruka Grodņas apgabala Novogrudokas pilsētai, kur atradās NKVD banda – 500 vīru. Iznīcināti 300 okupantu. Partizānu zaudējumi – 15 cīnītāju. Filmu šogad laidusi klajā Minskas kinostudija Partizan. Režisors ir Antons Cjaležņikovs. Piemetināsim, ka šīs izpētes un apgaismības darbs veikts, spītējot Lukašenko režīmam.

Šīs OM Gadagrāmatas serde ir Zigmāra Turčinska plašais, apjomīgais raksts Karš pēc kara: Latvijas nacionālo partizānu cīņas 20. gadsimta 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā. Tas ir vērtīgs papildinājums Heinriha Stroda monogrāfijai, kas izdota 1996. gadā, jo kopš tā laika atrasti jauni dokumenti, pierakstītas jaunas liecības.

Te daži interesanti dati: Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) izdeva šādus laikrakstus: Māras Zeme (1946–1949), Tālavas Taure (1946–1947), Sudrabota Saule (1946–1948), Dzintarzeme (1946), Tautas Sargs (1948), Dzimtene (1950).

Nacionālo partizānu sapulcē (1945.5.IX) čekai izdevās iefiltrēt savu aģentu Gri – viņš arī Tankists – Marģeri Vītoliņu, kurš uzdevās par angļu pārstāvi Balto Klaktu. Vītoliņam izdevās partizāniem iestāstīt, ka turpmāk viņu vadību uzņemsies angļu izlūkdienests. Šai sakarā partizānu komandierus aicināja uz Rīgu, tikties ar angļu rezidentu un vienoties par tālāko sadarbību. Partizāni tik ļoti ilgi gaidījuši Rietumu palīdzību, ka noticēja. 1945.13.X Rīgā Matīsa ielā arestēja sešus partizānu komandierus.

Te nu man gribētos ieteikt Latvijas Institūtam vai Okupācijas muzejam sekot Lietuvas priekšzīmei un izdot – labā angļu valodā – grāmatiņu, kas līdzinātos lieliskajam izdevumam: The Unknown War: Armed Anti-Soviet Resistance in Lithuania in 1944–1953. Izdevis 2004. gadā Genocide and Resistance Research Centre of Lithuania.

Un vēl kas: Richarda Kalvāna grāmatas Atklusējumi 161. lappusē teikts: Stāstīja, ka P. Ducmanim bija lieli nopelni partizānu kustības apspiešanā 40. gadu beigās. Labs ir. Kad šo rindiņu rakstītājs strādāja Rīgas Balss ārzemju informācijas nodaļā, Pauls Ducmanis bija sporta nodaļas vadītājs. Kādās Sieviešu dienas – 8. marta svinībās viņš, būdams jau krietni kunga dūšā, aplika roku man ap plecu un žēlabainā balsī teica: Frank, Frank, ja tu zinātu, cik grūti man visu mūžu būt aktierim... Esmu tāds mazs maziņš Richards Zorge. (Zorge bija leģendārs padomju spiegs.) Un kad es, iesniedzis Rīgas Balss redaktoram lūgumu atļaut emigrēt uz Izraēlu, pēdējo dienu nostrādāju tipogrāfijā, Ducmanis mani pasauca sāņus un, stāvot pie loga, teica: Frank, tagad es saprotu, kas ir nacionālisms. Frank, pasargies no imperiālistiskajiem centriem! Es nodomāju – dieviņ tētiņ, kas man to saka!

1994. gadā, kad es pēc 22 gadu prombūtnes pabiju dzimtajā Rīgā, nolēmu apciemot Ducmani, kurš, stipri novārdzis, joprojām mita Annas Sakses Mežaparka mājā, Gdaņskas (Dancigas) ielā 14. Viņš stāstīja, ka tagad rediģējot kardināla Vaivoda sprediķus (nodomāju – ak veco grēciniek!) un dievojās, ka neesot drīz pēc manas aizbraukšanas Rīgas Balss redakcijā palaidis ziņu, ka Franks miris (nodomāju – tātad ilgi dzīvošu). Viņš pavadīja mani līdz 11. tramvaja pieturai un atvadām šņukstēdams apkampa mani. Nožēlojams – abās šī vārda nozīmēs...

OM Gadagrāmatas dokumentu sadaļā vērts citēt ziņojumu, ko PSRS militārais atašejs Latvijā pulkvedis Vasiljevs rakstīja (1939.7.V) – Par vācu agresijas gatavošanu Latvijā. Lūdzu: Jūtams stiprs Vācijas spiediens un Latvijas valdības visdažādākās piekāpšanās. Raksturīgs ir ģenerāļa Hartmaņa (ko vēlāk nošāva čekisti. Dzejnieces Astrīdes Ivaskas tēvs. – F.G.) brauciens uz Hitlera 50. dzimšanas dienu. Šajā jautājumā man viens ģenerālim Balodim tuvu stāvošs pulkvedis atbildēja: Hartmanis ļoti negrib braukt, bet nebraukt nedrīkst. Mēs nedrīkstam kaitināt niknu zvēru, lai brauc. Labāk lai divi ģenerāļi skūpsta Hitlera rokas, bet ne vairāk. Mēs gaidījām lielāku pazemojumu, Hácha taču brauca (Hácha bija Čechoslovakijas prezidents, ko Hitlers 1939. gada marta vidū izsauca uz Berlīni un lika piekrist šīs valsts likvidācijai. – F.G.)

Patiešām izcils ir OM Gadagrāmatā ietvertais Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) komandiera Kārļa Rusova (Vārpas) 1946. gada augusta memorands LK(b)P un Latvijas PSR vadītājiem (207–210). Memorandā cita starpā prasīts: 3. Bez okupācijas karaspēka klātbūtnes un ietekmes vēl 1946. g. noteikt un izvest tautas nobalsošanu par Latvijas palikšanu vai izstāšanos no PSRS sastāva....

Šis memorands pelna, lai tam Okupācijas muzeja ekspozīcijā ierādītu labi redzamu vietu.

Un te dokuments, varu teikt, pro domo sua: Latvijas PSR VDK (KGB) priekšēdētāja ģenerālmajora Jāņa Vēvera pilnīgi slepens ziņojums (1957.21.II) par ebreju noskaņojumu emigrēt no Latvijas PSR. Citēju: Patreiz veikto bijušo Polijas pilsoņu repatriāciju no Padomju Savienības uz Polijas Tautas Republiku ebreju nacionālisti izmanto, lai izbrauktu no PSRS uz PTR, bet no turienes uz Izraēlu un citām kapitalistiskām valstīm (..). Nav noslēpums, personas, uzskatot, ka tām ir tiesības repatriēties uz PTR, izmanto dažādus paņēmienus, lai izvestu uz PTR arī citas personas un veselas ģimenes. Šajā nolūkā tiek noslēgtas fiktīvas laulības.

Tas tiesa. Mana radiniece toreiz arī grasījās noslēgt fiktīvu laulību ar pirmskara Polijas pavalstnieku, bet nepaguva: repatriācijas termiņš bija notecējis. Viņa vēlāk apprecējās tepat Rīgā un 1971. gadā, apstākļiem mainoties, kopā ar vīru laimīgi nokļuva Izraēlā.

Gadagrāmatā Uldis Neiburgs ievietojis recenziju par grāmatu The Mascot, kas vēstī, kā mazs puisēns no Baltkrievijas Koidanovas miesta, kura īstais vārds, kā tikai nesen noskaidrojās, bija Ilja Galperins, kļuva par Latviešu leģiona krustdēlu Uldi Kurzemnieku. Kā redzam, latviešu un žīdu likteņi savijušies gana cieši.

 

 

Vairāku grāmatu un neskaitāmu rakstu autors Franks Gordons ir JG pastāvīgais līdzstrādnieks. Dzīvo Telavivā.